Atrodas Rucavas – Bārtas ceļa malā (pagrieziens uz Bārtas Romas katoļu baznīcu). Veltīts melioratoram Arvīdam Manfeldam – bijušā Liepājas rajona meliorācijas uzņēmuma priekšniekam kā pateicība no vietējiem iedzīvotājiem par ceļiem un tiltiem.

Švekšnos muižas parka komplekss ir viens no skaistākajiem visā Žemaitijā. Pie muižas izveidots iespaidīgs parks. Abas parka daļas savieno platas, vāzēm dekorētas parādes kāpnes, no kurām paveras skaista lejas terases ūdeņu panorāma. Uz Švekšnos muižas parka centrālā dīķa salas atrodama dievietes Diānas skulptūra. Galvenajā parka alejā atjaunots krāšņš Saules pulkstenis, vāze uz pjedestāla, Sv. Marijas skulpūta, “Brīvības enģelis”. Restaurēti arī citi parka elementi – skatu laukumi, takas, vārti.

Lodes muižas ēkas izvietojušās t.s. Lodes – Taurenes subglaciālās iegultnes (cauri tek Gauja) austrumu nogāzē. Muižas apbūve tapusi 19. gs. pirmajā pusē, bet kungu māju (klasicisma stils) cēla 1815. g. Pēdējie īpašnieki, kas šeit saimniekoja (līdz 1939. g.) – bija Šmidtu dzimta. Mūsdienās muižas pilī vasarās dzīvo LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes studenti, kuriem šeit ir lauku prakšu norises vieta. Kungu māja apskatāma no ārpuses.

Viesu māja "Hilda Villa" atrodas Igaunijā, Vīlandes pilsētiņas centrā.  Viesu mājā ir īpašas istabiņas ģimenēm līdz 4 personām.

Viesu mājas 1. stāvā atrodas Hildas istaba, Tenantas istaba, kā arī vannas istaba, dzīvojamā istaba un virtuve. 2. stāvā ir 3 guļamistabas, 2 dušas un 2 tualetes.

Klūgu ģimenes ainavu dārzu, kas ir atzīts par vienu no skaistākajiem dārziem Latvijā, ir noteikti jāieplāno vasaras ceļojumu listē. Vislabāk izbaudīt dārza daudzveidīgo ainavu paši saimnieki iesaka jūlija mēnesī, kad viskrāšņāk sazied dažādās vasaras puķes. Saimnieces Ženijas mīļākie ziedi ir begonijas, kuras dārzā ir sastopamas gan puķu dobēs, gan sastādītas īpašos puķu podos. Lai klātienē piedzīvotu Klūgu ģimenes sapni – dzīvot parkā, ir jāredz Latvijas ainavai raksturīgo lielo lapu koku, dažādo skujkoku un krāšņumkrūmu parku, kas ir tapis vairāku gadu garumā, pašu saimnieku – Ženijas un Aivara roku darbs un lepnums.

Teritorija, kas ietver piekrastes posmu starp Ventspils – Liepājas šoseju un Baltijas jūru abpus Užavas upes lejtecei. Dibināta dažādu piekrastes biotopu, piemēram, pelēko kāpu un augu sugu aizsardzībai. Dienvidos no Užavas ietekas atrodas viena no romantiskākajām piekrastes bākām – Užavas bāka, kas celta stāvas kāpas galā.

Maršruts "Murjāņi - Līgatne" ved caur Gaujas senieleju ar devona smilšakmens atsegumiem, raksturīgo augu valsti un dzīvniekiem. Krastos sastopami Latvijā lielākie nogāžu un gravu meži ar liepām, ozoliem, gobām un ošiem. Upes līkumos palienē aug baltalkšņu un vīksnu audzes. Uz koku stumbriem atrodams plaušķērpis. Senieleja bagāta ar sausokņiem un kritalām, tāpēc Gaujas krastu mežos dzīvo visu Latvijā sastopamo dzeņu dzimtas sugu putni. Smilšainajās Gaujmalas pļavās un Gaujas vecupēs ir bagātīga bezmugurkaulnieku fauna. Upes krastos ir smilšakmens klintis ar čurkstu alām un zivju dzenīša ligzdām. Klinšu pakājē iztek avoti, kas uztur mikroklimatu ielejā. Gauja ir nozīmīga arī kā Latvijas lielākā lašupe. Maršruts ir daļēji marķēts un papildināts ar norādēm un informācijas stendiem.

Grūti iedomāties, ka vēl joprojām Eiropā ir apdzīvotas vietas, kuru sasniegšanai ir labu laika sprīdi jābrauc pa neapdzīvotu mežu ieskautu smilšainu ceļu, kur tikai paretam var redzēt kādu sēņotāju vai ogotāju! Tāpat kā Zervinos ciemam, arī šim ir piešķirts kultūras mantojuma pieminekļa statuss, jo Linežeris ir viens no dažiem nacionālā parka etnogrāfiskajiem ciemiem. Linežerī ir aplūkojamas 19. – 20. gs. mijā celtās ēkas un apskatāms tā laika ciema plānojums. Šejieniešu tāpat kā citu dzūku galvenā nodarbošanās bija mežistrāde un meža velšu vākšana. Nelielā mērā – arī lauksaimniecība. Apceļojot nacionālā parka etnogrāfiskos ciemus, rodas pamatots jautājums: „Ar ko mūsdienās te nodarbojas cilvēki. Kā viņi spēj dzīvot tik nomaļā vietā”? Jāatzīst, ka lielākā daļa te ierodas tikai vasaras laikā. Neskatoties uz to, etnogrāfiskie ciemi ir ļoti sakopti un joprojām „dzīvi”!

Par valgumu jeb sedumu sauca šauro smilšaino piekrastes joslu starp kāpu un ūdeni. Katram ciemam bija vairāki valgumi – laivu piestātnes ar vabām tīklu žāvēšanai. Valgumiem 20.gs. 20.-30.gados bija liela nozīme līvu valodas un etniskās apziņas uzturēšanā. Tolaik lībiešu ciemos jau dzīvoja daudz latviešu, taču viņi maz darbojās zvejniecībā, tādējādi valgumos joprojām galvenā saziņas valoda bija lībiešu.