Meklējama Krustpilī, Mazās Daugavas labajā krastā - Rīgas ielā 211 a. Tagadējā mūra baznīca (iepriekš šeit bijušas divas citas) celta laikā no 1818. - 1820. g., bet iesvētīta 1824. g. Dievnams ievērojami cieta 1. pasaules kara laikā. To atjaunoja 1924. g. Baznīcā atrodas vairāki ievērības cienīgi kultūras pieminekļi - altārglezna “Kristus Ģetzemanes dārzā lūdz Dievu”, ērģeles (stabules izgatavotas Vācijā) u.c. 1999. g. dievnamam, ko uzskata par vienu no Latvijas spilgtākajiem ampīra stila arhitektūras paraugiem, piešķirts Eiropas kultūras mantojuma zilais karogs. Saglabājušies nostāsti par slepenām pazemes ejām uz rietumos esošo Daugavsalu. Ikdienā baznīca apskatāma g.k. no ārpuses. Netālu no baznīcas apskatāmi divi pieminekļi – politiski represēto un nacionālo partizānu piemiņai.

Ļudvikas un Staņislava Didžuļu memoriālā māja – muzejs atrodas Greižoneļu viensētā, Anīkšču rajonā.  Muzejs atvērts 1968. gadā. Autentiska lauku sēta ar tā laikmeta stādījumiem, kura vēsture savijas ar bioloģiskā mantojuma objektiem.

Divus kilometrus garās lokveida takas sākums ir meklējams pie Somā nacionālā parka apmeklētāju centra (atklāts 2000. gadā) – Tēramā ciemā. Tā ved gar Mardu strauta (Mardu oja) krastu, kur krustām šķērsām ir sakrituši bebru nogāztie koki, radot diezgan juceklīgu skatu. Apmeklētāju centrā var iegūt nepieciešamo informāciju, noskatīties videofilmu un nacionālajam parkam veltītu ekspozīciju.

Saimniecības "Ances" Latvijas tumšgalves aitas aug tīrā vidē – Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta teritorijā, Igaunijas pierobežā, Naukšēnu pagastā, kur nekad nav intensīvi lietoti ķīmiskie augu aizsardzības līdzekļi un minerālmēsli. Aitas gan ziemā, gan vasarā brīvi pārvietojas, un nožogojums ganībās kalpo, pirmkārt, lai aizšķērsotu ceļu vilkiem un meža cūkām. Saimniecības ganāmpulkā tiek turētas tikai tādas tīršķirnes aitu mātes, kuras dzimušas kā dvīnes vai trīnes, t.sk. arī ģenētisko resursu dzīvnieki. Dzīvnieku priekštečiem ir tikai vienas šķirnes - Vācijas melngalves asiņu piejaukums. Aitas tiek lecinātas tikai ar augstvērtīgiem LT teķiem pa grupām janvārī, februārī un augustā, septembrī.

Amatniece no māla, akmens masas u.c. materiāliem veido traukus un dažādus interjera priekšmetus, apdedzinot tos atklātā uguns ceplī. Apmeklētāji var doties izzinošā ekskursijā, vērot amatnieci darbībā un paši pamēģināt roku krūzītes izvirpošanā. Aicina uz cepļa atvēršanu.

Esot Nidā, noteikti ir jāuzkāpj Urbo kalnā (Urbo kalnas) – 52 m augstā un ar mežu apaugušā kāpā rietumos no Nidas centra, kur slejas 1944. g. vācu armijas uzspridzinātā un pēc gada atjaunotā (pēc tam rekonstruēta 1953. g.) 29,3 m augstā bāka – romantiskākā Lietuvas piekrastes bāka. Tās gaisma ir redzama 22 jūras jūdžu attālumā. Kad Nidā satumst, aizstaigājiet līdz Kuršu jomas promenādei, kur labi redzama teiksmainā un mirgojošā bākas uguns!

Uzskata, ka Limbažu Ķezberkalniņā bijusi Metsepoles lībiešu novada pils Lemisele. Tāpat atrodamas ziņas, ka līdz pat 16. gs. no jūras pa Svētupi un Dūņezeru līdz šejienei braukuši tirgoņi. 1223. g. bīskaps Alberts Limbažos uzbūvēja mūra pili. Limbaži tāpat kā Valmiera kļuva par Hanzas savienības locekli. 16. gs. sākumā gan tās ekonomiskā loma ievērojami samazinājās, jo Svētupe un Dūņezers kļuva kuģniecībai neizmantojami. Laikā no 16. – 18. gs. pilsēta un pilsētnieki cieta no kariem, slimībām un ugunsgrēkiem. Tā rezultātā iedzīvotāju skaits sasniedza savu visliekāko kritumu – astoņi cilvēki. 19. – 20. gs. mijā un 20. gs. sākumā saimnieciskā dzīve atkal atjaunojas.

Kafejnīca atrodas Kandavas pilsētas centrā pie Tirgus laukuma viesnīcā „Kandava”.

Latviešu virtuve: Siļķe ar kartupeļiem un biezpienu, auzu pārslu biezputra, mājas kotletes, pildītās pankūkas, biezpiena plāceņi ar ievārījumu.

Atrodas 0,5 km ziemeļaustrumos no Dzērbenes baznīcas, ceļa otrajā pusē. Vizuāli izteiksmīgs pilskalns ar 50 x 50 m lielu plakumu, kura kultūrslānī atrastas vēlā dzelzs laikmeta apmetnes atliekas. Pilskalna rietumu nogāzē ir izveidots ceļš, pa kuru nonāksim līdz tā plakumam ar estrādi.