Restorāns "Olīve" atrodas Liepājas dienviddaļā. Restorānam ir „atvērta” tipa virtuve, kur klienti var vērot pavāru darbošanos.

Latviešu virtuve: baraviku zupa, zivju zupa, plānas un kartupeļu pankūkas, jēra karbonāde, grillēta cūkgaļas fileja, tvaicēta teļa mēle, jēra stilbiņš, biezpiena kārtojums.

Īpašais ēdiens: mencu zupa „Olīves” gaumē vai īpašā saldējuma kūka.

Trīs lielāka izmēra laukakmeņi – aizsargājami dabas pieminekļi, kas atrodas Matsalu līča krastā starp Sāstnas (Saastna) un Metskjulas (Metsküla) ciemiem. Tuvējā ceļa malā ir izvietots informācijas stends un norādes, bet līdz akmeņiem var nokļūt pa iezīmētu taku. Pēc kāda tautas nostāsta, lielas vētras laikā, kas notikusi Jaungada naktī, lielais akmens sašķēlies trīs daļās. No tā arī cēlies vietvārds. Apkārtnē redzamās pļavas ir nozīmīga daudzu augu sugu dzīves vide un svarīga putnu ligzdošanas un atpūtas vieta. Šī iemesla dēļ taku drīkst apmeklēt tikai no 1. jūlija līdz septembra beigām. Akmeņi ir arī labi redzami no minētā ceļa. Tie ar ledāju atceļojuši no Turku (Somija) apkārtnes.

Saaremaa and Hiumaa are the two largest ones amongst 1500 other Estonian islands. In fact Saaremaa is the common name for Muhu and Saaremaa islands which are connected by the causeway like Hiumaa and Kassari islands. 
Kuressare is a capital of Saaremaa and that's from where this route starts. There is impressive medieval Bishop's Castle, many spas, pleasant cafés, galleries and market in the town. From Kuressare the route goes to sparsely populates Sõrve peninsula. Then going towards Kihelkonna you pass Viidumäe Nature Reserve and reach Vilsandi National Park which encompasses Vilsandi and 150 other off-shore islets. Its headquarters is at Loona Manor. 
Small fishermen villages, picturesque juniper growth, windmills are typical for the Saaremaa landscape. 
From Triigi there is a ferry to Hiumaa island which is much wilder than Saaremaa. There are peninsulas to all direction stretching in the sea. The route goes to Kõpu peninsula where is the most remarkable and the third oldest lighthouse in Europe located.  Kärdla is the main town of the island once renowned for its textiles factory which now houses museum. Kassari island is a retreat from several Estonian artists who has summer houses there. Kassari Church is unusual for its thatched roof. 
Arriving back to Saaremaa explore Meteorite Lake at Kaali and the earliest stone church in Estonia – Valjala Church. Return to Kuressare. 

Maršruts sākas un beidzas Kauņā, Lietuvas otrā lielākajā pilsētā, kas bija valsts galvaspilsēta no 1920. gada līdz 1939. gadam. Tadas Ivanauskas saimniecība Obelynes parkā jūs varat apskatīt 300 sugu un augu formu kolekciju, ābeļu dārzā aug arī viens no senākajiem kokiem – divdaivu ginks. Kauņā varat redzēt vecāko ābeli - gandrīz 360 gadus vecu, 8 metrus garu, ar 285 cm apkārtmēru 1.3 metru augstumā. Vitauta Dižā Universitātes Kauņas Botāniskais dārzā aug unikāli augi, ierīkota lielākā oranžērija Lietuvā, kā arī atrodas seno puķu dobju augu kolekcijas. Lietuvas Dārzkopības institūts veic gan zinātniskās, gan eksperimentālās / ražošanas aktivitātes, iespējams iegādāties stādus, kā arī sezonas augļus un dārzeņus. Garsi Tyla saimniecībā var iegādāties mājas gatavotus "laimīgos ēdienus", kā arī doties pastaigā to 100 gadu senajā dārzā un apskatīt ārstniecības augu dārzu. Burbišku muižas ainavu un skulptūru parkā notiek ikgadējais tulpju festivāls. Kleboniškių lauku māju muzejā var aplūkot Augštaitijas reģionam raksturīgās mājas. Šauļu Universitātes Botāniskais dārzs demonstrē augu mantojumu, kas sakārtots pēc tradīcijām no pirmskara, starpkaru un pēckara periodiem. Liudvikas un Stanislovas Didžiļu lauku muzeja dārzā ir tradicionālās lietuviešu ābolu šķirnes, ziedi un augi. A. Baranauskas un A. Vienuolis-Žukauskas memoriālais muzejs Anykšči reģionā iepazīstina ar kultūru, literatūru, vēsturi, agrārās kultūras un tehniskas vēsturi. Tradicionālo Lietuvas ziedu dārzu var redzēt arī Bronē Buivydaitē piemiņas muzejā. Anykščiai iespējams iziet taku koku galotnēs un labirinta parku, kā arī doties braucienā pa Aukstaitijas šaursliežu dzelzceļu. Traupis Botāniskajā dārzā jūs atradīsiet sākot no daudzgadīgām ziedu kolekcijām un akmens dārziem, līdz ziedu pulkstenim un dekoratīvam baseinam ar ūdensaugiem. Taujēnu muižas interjers dekorēts ar Radziwiłla ģimenes portretiem, skulptūrām, medību trofejām un antīkiem ieročiem. Ukmerges rajonā apmeklējiet prezidenta Antanas Smetonas Uzugiras muižu, kurā viņam par godu ierīkots piemiņas muzejs. Apmeklējuma beigās apskatiet Lietuvas brīvdabas muzeju, vienu no lielākajiem (194 ha) un bagātīgākajiem (91 420 eksponātiem) brīvdabas etnogrāfijas muzejiem Eiropā.

Muzejā var noklausīties stāstu par šokolādes vēsturi, iepazīt procesu no iegūšanas līdz gatavai produkcijai, kā arī radošajā darbnīcā pašiem sagatavot un nodegustēt šokolādi. Rada bagātīgas, dabīgām izejvielām dekorētas Beļģu šokolādes trifeles. Blakus esošajā veikaliņā var nopirkt gatavo produkciju. 

Kā lielāka apdzīvota vieta Saulkrasti sāka veidoties 19. gs. beigās, kad mazie zvejniekciemi - Neibāde, Pēterupe un Katrīnbāde - kļuva par Rīgas iedzīvotāju populāru atpūtas un peldvietu. Tas strauji sekmēja vasarnīcu būvniecību. Kūrorta attīstību veicināja arī 1905. g. atklātā kuģu satiksme starp Rīgu un Saulkrastiem. Tika būvētas jaunas kūrmājas, restorāni un attīstīta cita ar kūrortu saistītā infrastruktūra. Vasaras laikā apmeklētājus izklaidēja dažādi pasākumi, balles un koncerti ar Rīgas orķestru piedalīšanos. Nākamais kūrorta attīstības veicinātājs bija 20. gs. 30. gados uzbūvētais autoceļš un dzelzceļa līnija starp Rīgu un Saulkrastiem. Padomju laiki iezīmējās ar atpūtas namiem, sanatorijām un jauniem vasaras namiņiem. Saulkrasti iegūst pilsētas statusu. Mūsdienās Saulkrasti pievilina ne tikai ar balto smilšu pludmali, bet arī ar dažādiem ikgadējiem publiskiem pasākumiem, Saulrieta taku un Balto kāpu, unikālo Saulkrastu velosipēdu muzeju, Jūras parku un peldvietu „Centrs”, Saules laukumu u.c. objektiem.

1339. g. Livonijas ordeņa mestrs (no 1328. – 1340.) Eberhards fon Monheims pašu zemgaļu 1286. g. nodedzinātās pils vietā uzceļ jaunu - mūra pili. To sešus gadus vēlāk nodedzināja lietuviešu karaspēks. Pili gan atjaunoja Kurzemes hercoga Ketlera valdīšanas laikā, taču Ziemeļu kara laikā - 1701. g. to atkal noposta zviedru karapulki. Līdz mūsdienām ir saglabājusies tikai no laukakmeņiem celtās pils sienas atliekas.

Meklējama Beidas pilskalnā – stāvās Tebras (tās uzpludinājuma – Dzirnavdīķa) ielejas nogāzes augšdaļā. Baznīca celta kuršu pilskalnā, kur atradusies senās kuršu zemes Bandavas nocietinātā koka pils - Beida. Pirmā dievnama pirmsākumi ir meklējami 13. gs. otrajā pusē. Tā vairakkārt atjaunota un pārbūvēta. Tagadējo veidolu (gotika) tā ieguva 1860. g. pārbūvē un pēc 1730. g., kad uzcēla torni. Šī ir viena no vecākajām Kurzemes baznīcām. Līdz 16. gs. tā bija katoļu, pēcāk – luterāņu draudzes īpašumā. No baznīcas interjera ir jāpiemin Zauera firmas ērģeles (1904. g.), altāris (19. gs. otrā puse), Kurzemes bīskapa H. Bazedova kapa plāksne (16. gs.), zvans (1589. g.) u.c.

Lielākie 1. pasaules kara laika brāļu kapi Latvijā. Tajos atdusas 1800 latviešu strēlnieki un ap 2000 pagājušā gadsimta 30. gados pārapbedītie karavīri, kas dienējuši dažādās Krievijas armijas daļās. Kapu centrā uzstādīts piemineklis.

Pirmoreiz rakstos kā Domesnes minēta 1387. g. un ar šādu nosaukumu zināma līdz 20. gs. sākumam. Irbes – Ģipkas baznīcas grāmatā ir ziņas, ka 1770. g. Kolkā bija 4 sētas – Krogi, Ūši, Vecvagari un Kabriki. 1844. g. Kolkā ierīkoja ķesterskolu, kurā par skolotāju strādāja Nika Polmanis, bet Kolkas pirmo skolas ēku uzcēla 1881. gadā. Gandrīz pusgadsimtu par skolotāju tajā nostrādāja lībietis Kārlis Bernšteins (1881 - 1951). Par Dundagas dumpja, kas aizsākās 1859. g., vadoni uzskatāms Kolkas Sārnastu saimnieka dēls - lībietis Nika Šūbergs (1833 - 1884). 19. gs. beigās Kolkā bija 392 iedzīvotāji, bet 1935. g. no 343 iedzīvotājiem 145 ir bijuši lībieši. 20. gs. 80. gadu vidū lībiešu valodu Kolkā brīvi pārvaldīja 13 lībieši.

Kolka ir vienīgais jūrmalas lībiešu ciems, kas turpinājis attīstīties arī padomju pierobežas režīma apstākļos, jo kļuva par zvejnieku kolhoza centru. 50. - 60. gados strauji auga iedzīvotāju skaits, tika celtas jaunas mājas, skola un tautas nams, bērnudārzs, zivju pārstrādes fabrikas.

Tagad Kolka ar 700 iedzīvotājiem ir lielākais ciems Lībiešu krastā. Te strādā zivju pārstrādes fabrikas „Līcis-93” cehs, vietējie zvejnieki un zivju kūpinātāji, darbojas Līvu centrs „Kūolka” un lībiešu ansamblis Laula, bet Ūšos var degustēt lībiešu ēdienus.