Klinšu smilšakmens ieži veidojušies, ūdens straumēm sanesot smilšainas, mālainas iežu daļiņas. Tās lēnām nogulsnējās un sablīvējās, topot par vareniem dabas veidojumiem! Līgatnes pagrabu alas savām rokām radījuši senie iedzīvotāji. Šī neparastā vieta ļāvusi daudzām paaudzēm izdzīvot, jo alās bija iespēja uzglabāt nepieciešamās pārtikas rezerves. Alām ir nemainīga temperatūra, kas padara tās par drošu pārtikas produktu un dzērienu glabātuvi.

Dievnamam ir unikāls astoņstūru veidā darināts zvanu tornis (uzbūvēts ap 1800 gadu). Skats uz Lūšiai ezeru.

Ap 9 km garā taka (vienā virzienā) sākas Skaņākalna dabas parkā (Mazsalacā) un beidzas pie Ramatas. Tā iepazīstina ar Salacas ielejas dabas parka nozīmīgākajām vērtībām – smilšakmens atsegumiem (Skaņaiskalns, Dauģēnu klintis u.c.), alām, nozīmīgu izmēru laukakmeņiem u.c. Taka marķēta. Tajā izvietoti informācijas stendi, norādes. Jāpadomā par loģistiku – kā nokļūt sākuma punktā.

Pirmais Latvijas nacionālais parks (dibināts 1973. g., otrais vecākais Baltijā) ar senām dabas aizsardzības un tūrisma tradīcijām, kā arī viens no Latvijas populārākajiem tūrisma galamērķiem. Parka „galvenā artērija” ir Eiropas mērogā nozīmīgā ledāja kūstošo ūdeņu veidotā Gaujas senleja (95 km garš senlejas posms) ar daudzo sānu pieteku dziļajām gravām, kuru krastos paceļas Baltijas skaistākie un iespaidīgākie Devona perioda smilšakmens atsegumi. Pie Siguldas Gaujas senleja sasniedz maksimālo dziļumu – 85 m. Teritorija izceļas ar lielu sugu daudzveidību (ap 900 augu sugu). Gauja ir arī Latvijas populārākā ūdenstūristu upe, kuras krastos ir izveidotas tipveida tūristu apmetnes. Infrastruktūras, t.sk. dabas taku un tūrisma maršrutu ziņā Gaujas nacionālais parks ir viena no vislabāk labiekārtotākajām Latvijas īpaši aizsargājamām dabas un NATURA 2000 teritorijām. Līgatnes dabas takas ar savvaļas dzīvnieku voljēriem ir lielākais un bagātākais šāda mēroga objekts Baltijā. Gaujas nacionālā parka teritorijā atrodas arī populāri Baltijas mēroga kultūras pieminekļi – Turaidas muzejrezervāts, Cēsu viduslaiku vecpilsēta ar pils kompleksu un Sv. Jāņa baznīcu, Āraišu ezerpils u.c. Parka apmeklētāju centri atrodas Siguldā, Līgatnes dabas takās un pie Zvārtes ieža. Šobrīd Gaujas nacionālā parka administrācija Siguldā veido jaunu un modernu apmeklētāju centru, kura izveidi plāno pabeigt 2008. g. pirmajā pusē.

Madona, iespējams, ir vienīgā pilsēta Latvijā, kuras teritorijā ap 9. gs. atradusies ezermītne. Tās atliekas saglabājušās Salas ezera (Baznīcezers) ziemeļdaļā zem ūdens. Līdz 19. gs. beigām tagadējās pilsētas vietā atradās neliela muiža ar tādu pašu nosaukumu (Madona), ko latvieši sauca par Biržiem. 1898. g. tika uzsākta šaursliežu dzelzceļa celtniecība starp Stukmaņiem (Pļaviņas) un Valku. Attīstoties dzelzceļam, attīstījās arī pati pilsēta. Mūsdienās Madona ir sakopta Vidzemes pilsēta ar savu mazpilsētai raksturīgo šarmu. Interesanti, ka to var uzskatīt arī par vienu no visaugstāk reljefā novietoto Latvijas pilsētu.

Lielā un Mazā Baltezera apkaimē, kas izvietojušies mežainā apvidū uz smilšainām augsnēm, ir izveidota savā ziņā Latvijā unikāla sistēma - Rīgas ūdensapgādes zona ar artēziskām akām un ūdens filtrācijas slāņiem. Tā sāka darboties 1904. g., kad uzcēla Baltezera sūkņu staciju. 1988. g. sūkņu stacijā izveidoja Rīgas ūdensapgādes muzeju, kas iepazīstina ar Rīgas ūdensapgādes sistēmas četrus gadsimtus ilgo vēsturi, tehniskiem mehānismiem, senajiem koka cauruļvadiem un citiem eksponātiem, kā arī apkaimē esošajām ēkām - katlu un mašīnu ēkām, strādnieku dzīvojamām un mehānisko darbnīcu ēkām. 

Viena no vecākajām Latvijas apdzīvotajām vietām, jo laikā no 7.–9. gs. (pēc citiem avotiem: 4.–10. gs.) te atradusies lielākā zināmā skandināvu tirgotāju un karavīru kolonija tagadējās Baltijas teritorijā. Gotlandes un Zviedrijas ieceļotāji apmetni ierīkoja tajā laikā kuģojamās Ālandes upes labā krasta pakalnā – Skābaržkalnā. Uzskata, ka tieši šeit atradusies 9. gs. hronikās pieminētā kuršu Jūrpils (Seeburg). Pilsētas senākā apbūve izveidojusies ap Lielo ielu, kā arī ap Saules
un Parka ielu.

Atrodas Krustpilī, Rīgas ielā 216 b. Krustpils pils pirmsākumi ir meklējami 1237. g. Šajā laikā Rīgas bīskaps Nikolajs de Magdeburgs uzcēla Kreicburgas pili, kas bija pirmā krustnešu nocietinātā pils Latgalē. 16. gs. beigās tā līdz pat 20. gs. sākumam nonāk bruņinieka Nikolaja Korfa (un tālākās dzimtas) īpašumā. Neskatoties uz sekojošiem postījumiem un pārbūvēm, pils līdz mūsdienām ir saglabājusi viduslaiku pilīm raksturīgo noslēgto pagalmu. 19. gs. vidū tā iegūst historisma stila interjerus. Tajā pat laikā ir saglabājušies arī senākas apbūves elementi - vārtu tornis, korpusa pamatsienas, šaujamlūkas, velvju konstrukcijas, logailas u.c. Padomju laikos pilī atradās PSRS armijas daļa, bet tai blakus izveidojās kara pilsētiņa - mūsdienu Pils rajons, ko rietumu puses ieskauj Pils dīķis. 1994. g. ēku kompleksā iekārtots Jēkabpils vēstures muzejs, kuru var iepazīt gida pavadībā vai individuāli (ar audiogidu). Vienreizējs skats no torņa!

Iespaidīgs, taču ļoti bēdīgā stāvoklī! Cīravas muižas apbūve tapa 18. - 19. gs. un muižas pils - 19. gs. sākumā. Pusgadsimtu vēlāk to pārbūvēja neogotiskā stilā ar simetriskiem tornīšiem un ķieģeļu robojumiem dzegās. Muiža piederēja baronu Manteifeļu – Scēges dzimtai. Pils vestibilā, kāpņu telpā un otrā stāva zālē ir saglabājušies ornamentāli griestu greznojumi, kas tāpat kā pati ēka no iekšpuses nav apskatāmi. Ēkā atrodas arī vērtīgi interjera elementi - 19. gs. sākumā veidots kamīns ar marmora apdari u.c. No pils atsavināšanas brīža (1920. g.) līdz 1951. g. šeit atradās Meža skola (blakus pilij - piemiņas akmens), pēc tam – Cīravas Lauksaimniecības arodvidusskola. Iepretim pilij atrodas klasicisma stilā (ar frontonu un varenām kolonnām) celtais bijušais muižas zirgu stallis (19. gs. sākums), kas šobrīd netiek izmantots un arī apskatāms no ārpuses. Muižas kompleksu ieskauj parks (krietni aizaudzis), kurā ir uzkalniņš – barona suņa kapa vieta.