Suitsu tornis celts 1979. g. kā pirmais Matsalu rezervāta metāla tornis. To atjaunoja 1998. g. Torņa augstums ir 21 m, tādēļ no tā paveras izcila dabas un kultūrainava uz Kazari deltas niedrājiem un blakus esošo Suitsu upi (Suitsu jõgi), kuras krastā ir uzceltas vairākas zvejnieku laivu būdas.

Kalētu muižas bijušais medību dārzs. Muižas laikos šeit ierobežotās platībās turēja meža dzīvniekus, kuru medības bija populārs muižniecības izklaides veids. Parkā uzmeklējams piemiņas akmens Krievijas imperatoram Aleksandram III, kurš šeit nošāvis briedi (irsi). No Kalētiem Latvijas teritorijā „ienāca” staltbrieži, kurus medību vajadzībām 1848. g. atveda no Vācijas. Parkā izveidotas takas un atpūtas vietas.

Zemnieku saimniecība "Krūmiņi" , tautā saukta par Maizes māju ir vieta, kur līdzdarboties īstas lauku maizes cepšanas rituālos, pašiem gatavot mīklu un cept pīrāgus, iepazīt graudus, izpētīt graudu produktus, izveidot latviešu spēka zīmes un izzināt ar maizi saistītās, gadsimtiem senās tradīcijas. Lauku sētas sirsnīgie saimnieki senā klētiņā piedāvā izbaudīt arī gadskārtu godus, neparasti nosvinēt savas īpašās svētku dienas un izbaudīt paplašinātas dzīves prasmju programmas ar ugunskurā vārītu zupu un dabas norišu vērošanu. Ciemojoties Maizes mājā, uzzināsiet, kādēļ šeit gandrīz 100 gadus cep maizi ar brīvības garšu, par to vislabāk zina stāstīt lustīgie mājas saimnieki.

Maršruts sākas un beidzas Lietuvā populārākajā piejūras kūrortā Klaipēdā. Klaipēdas Universitātes botāniskajā dārzā ir piekrastes etnogrāfiskais dārzs ar ziedu kolekcijām, kas raksturīgas šim apgabalam. Kretingas muižas parks ir viens no vecākajiem 16.-18. gadsimta muižas parkiem Lietuvā. Palangas muiža, kurā ierīkots Dzintara muzejs un Birutes parks ir viens no vislabāk saglabātajiem muižas kompleksiem Lietuvā. Lielākais japāņu dārzs Eiropā (16 ha) ir tradicionālo aromātisko augu un dārzeņu kolekciju mājvieta. Rucavas dendrārijs piedāvā apskatīt magnoliju kolekciju. Nīcas ciemā apmeklētājiem ir pieejami 7 dekoratīvie dārzi, kas uztur vietējās dārzkopības tradīcijas. Vēsturiskās šķirnes tiek rūpīgi izvēlētas, lai atjaunotu augļu dārzu un romantisko ainavu parku - 18. gs. Tāšu (Telsena) īpašumā Grobiņas rajonā, Latvijā. Izidorius Navidanskas parkā ir vairāk nekā 120 koku un krūmu sugu. Apmeklējiet āra augu izstādi Jadvyga Balvočiūtė saimniecībā – kur audzē ārstniecības augus un garšvielas, pārdod organiskos kāpostus, atsevišķas zāļu tējas un zāļu maisījumus. Beržoras lauku mājā, kas atrodas Žemaitijas nacionālā parkā, aug arī dažādi medicīnas, kulinārijas, aromātiskie un dārza augi. Plunges muiža, ko sauc arī par "Žemaitijas Versaļu" - ir viena no slavenākajām šāda veida muižām, kas saglabājusies Lietuvā. Steponas Darius dzimtās vietas muzejā ir unikāls augļu dārzs ar iespaidīgu izmēru un apjomu. Švėkšnas muižas komplekss ir apveltīts ar skulptūru parku, skaistiem skatiem, takām, vārtiem un ķīniešu-japāņu ginka koku (ginkgo biloba), kas ir 18 metrus augsts un 70 cm diametrā. Šilutes muižā ir divi parki - angļu ainavu parks ar pastaigu takām un mežaparku, kas pazīstams kā Varnamiškis, vai tā sauktais "Vārnu mežs".

Ķeguma hidroelektrostacija – sākums mērķtiecīgi iecerētai valsts vienotai elektroapgādei. Ķeguma HES ir lielākā un modernākā hidrotehniskā būve Baltijas reģionā 20. gadsimta 1. pusē. Tās celtniecībā (1936 – 1939) strādā vairāk nekā 4000 Latvijas iedzīvotāju. Pirmo hidroagregātu iedarbina 1939. gada 15. oktobrī un ieslēdz elektrolīniju Ķegums-Rīga. Projektā paredzēti četri hidroagregāti ar kopējo jaudu 70 MW. No 1975. gada līdz 1979. gadam norit Ķeguma HES paplašināšana, tiek izbūvēta jaunu ražotne – Ķeguma HES-2 Daugavas kreisajā krastā. Stacijas jauda palielinās līdz 260 MW.

Enerģētikas muzejs atrodas Daugavas kreisajā krastā Ķeguma HES teritorijā. Muzejā ikviens interesents – no zinātkāra bērna līdz nozares ekspertam – var smelties jaunas zināšanas par Latvijas enerģētikas vēsturi un attīstību.

Muzeja darba laiks: otrd. - piekt. 9.00 – 15.00; sest. 9.00 - 17.00

Lūdzam pieteikties vismaz 2 dienas pirms plānotā apmeklējuma!

Saaremaa, kas no igauņu valodas tulkojumā nozīmē "salu zeme" ir kā neizskaidrojams magnēts, kas ik vasaru pievelk ne tikai daudzus Latvijas, bet arī ārvalstu ceļotājus. Neparastais ar salām izraibinātais un zilais jūras klajs, savdabīgās kadiķu pļavas - alvāri, seni, neredzētas formas Dievnami, Baltijas tautām nozīmīgi vēstures pieminekļi - pilskalni, pils, nepieredzēta sugu, īpaši - putnu bagātība, vējdzirnavas, Eiropas iespaidīgākais meteorīta krāteris, senie zvejnieku ciemi ar salenieku parašām un īpatnībām - tās ir tikai dažas salas iezīmes. Salas galvaspilsēta - Kuressaare ir viena no skaistākajām Igaunijas mazpilsētām ar senu rātsnamu un rātslaukumu un vienu no iespaidīgākajām viduslaiku pilīm Baltijā, kurai pēc izskata nav līdzīgu. Kuressaare vērts pasēdēt kādā no pilsētas krodziņiem. Saaremaa salā ceļotāji tiek gaidīti vienmēr, par ko liecina labi pārdomātā un kvalitatīvā tūrisma infrastruktūra. Sala ir īsta paradīze ne tikai mierīgas atpūtas meklētājiem, bet arī visa veida aktīvās atpūtas piekritējiem - kājāmgājējiem, velobraucējiem, jūras viļņu vagotājiem un dabas vērotājiem!

Bārbeles sēravots tiek dēvēts par vienu no pirmajām kūrvietām Latvijā, proti, jau ap 1650. gadu hercoga Jēkaba valdīšanas laikā sēravota tuvumā uzbūvēta vannu māja, dēvēta par mazo ūdensdziednīcu, kuru vēlāk arī apmeklējuši visi Kurzemes-Zemgales hercogi. 1739. gadā Rīgas garnizona ārsts Benjamins Teofils Grofs uz Bārbeles sēravotu nosūtījs 10 ievainotus un smagi slimus karavīrus, kas sirguši ar dažādām kaitēm - pēc Bārbeles sēravota vannām karavīri atveseļojušies.

Avota ūdeni izmantojuši gan apkārtējie zemnieki, gan muižnieki, gan augstmaņi no Jelgavas. Avotā slimnieki peldējušies, aptriepušies ar dūņām, no tā sagatavotas arī siltās vannas. Tāpat ūdens tika izmantots iekšķīgai lietošanai. Bārbeles sēravots dziedinājis ne tikai skorbutu, locītavu un krustu sāpes, artrītu, pietūkumu, bet arī venēriskās slimības-sifilisu, nervu kaites un daudzas citas slimības.

19. gs. avota ūdenī samazinājās sērūdeņraža koncentrācija. Neskatoties uz to, 20. gs. 20. gados šeit vēl aizvien darbojās vannu māja, tika uzbūvēts arī neliels vasarnīcu rajons, ierīkots deju laukums un parks, kūrorts tolaik tika plaši apmeklēts. Diemžēl, kūrorta noriets seko pēc Otrā Pasaules kara, kad to noposta un vairs neatjauno.

Šobrīd par savulaik tik ļoti apmeklēto un nozīmīgo kūrvietu, dēvētu par pirmo kūrortu Latvijā, var tikai iztēloties. Atrodoties pie sēravota, tā laika liecības iezīmējas pēdējās vannu mājas ēkas pamatu drupās, stalti liecinieki arī koki – glabājot sevī savulaik pieredzēto.

Sēravota apkārtnē ierīkota atpūtas vieta, informatīvs stends, kurā var aplūkot senākas fotogrāfijas un detalizētāk iepazīties ar kūrorta vēsturi. Tāpat ierīkota laipa, no kuras apmeklētāji var pasmelt avota ūdeni.