Lauku sētā, kas atrodas Daugavas krastā, audzē dažādas ogas, ābolus un bumbierus. Viesi var iet dārzā, cienāties un iegādāties izaudzēto produkciju.

Veidots Kuršu kāpas (lielākais kāpu veidojums Baltijas valstīs), piekrastes, biotopu, sugu, kultūrvēsturiskā mantojuma un kurortoloģisko resursu aizsardzībai. Vienīgā vieta Baltijā, kur tik lielā teritorijā var apskatīt klajus kāpu smiltājus, kas joprojām ir aktīvi un vēja ietekmē veido t.s. eolās reljefa formas. Te atrodas Baltijā vienīgais Jūras muzejs un Delfinārijs.

Atrodas Baznīcas ielā 10. Skaistā ēka ir viena no nedaudzajām 17. gs. celtnēm, kas būvēta koka pildrežģa tehnikā (restaurēta 1986. g.). Kurzemes hercogistes laikā tajā atradās pirmā zāļu tirgotava. Apskatāma no ārpuses.

SIA „Arosa-R” ir ģimenes uzņēmums, kurš nodarbojas ar lielogu krūmmelleņu un to stādu audzēšanu, arī stādu tirdzniecību.

Lauku sēta ar pirti atrodas Merkys upes krastā, ciema nomalē meža tuvumā. Piedāvā programmu "Griķu ceļš no sēklas līdz galdam", iespējams nobaudīt tradicionālos ēdienus. Piedāvā arī nakšņošanu.

Bārbeles sēravots tiek dēvēts par vienu no pirmajām kūrvietām Latvijā, proti, jau ap 1650. gadu hercoga Jēkaba valdīšanas laikā sēravota tuvumā uzbūvēta vannu māja, dēvēta par mazo ūdensdziednīcu, kuru vēlāk arī apmeklējuši visi Kurzemes-Zemgales hercogi. 1739. gadā Rīgas garnizona ārsts Benjamins Teofils Grofs uz Bārbeles sēravotu nosūtījs 10 ievainotus un smagi slimus karavīrus, kas sirguši ar dažādām kaitēm - pēc Bārbeles sēravota vannām karavīri atveseļojušies.

Avota ūdeni izmantojuši gan apkārtējie zemnieki, gan muižnieki, gan augstmaņi no Jelgavas. Avotā slimnieki peldējušies, aptriepušies ar dūņām, no tā sagatavotas arī siltās vannas. Tāpat ūdens tika izmantots iekšķīgai lietošanai. Bārbeles sēravots dziedinājis ne tikai skorbutu, locītavu un krustu sāpes, artrītu, pietūkumu, bet arī venēriskās slimības-sifilisu, nervu kaites un daudzas citas slimības.

19. gs. avota ūdenī samazinājās sērūdeņraža koncentrācija. Neskatoties uz to, 20. gs. 20. gados šeit vēl aizvien darbojās vannu māja, tika uzbūvēts arī neliels vasarnīcu rajons, ierīkots deju laukums un parks, kūrorts tolaik tika plaši apmeklēts. Diemžēl, kūrorta noriets seko pēc Otrā Pasaules kara, kad to noposta un vairs neatjauno.

Šobrīd par savulaik tik ļoti apmeklēto un nozīmīgo kūrvietu, dēvētu par pirmo kūrortu Latvijā, var tikai iztēloties. Atrodoties pie sēravota, tā laika liecības iezīmējas pēdējās vannu mājas ēkas pamatu drupās, stalti liecinieki arī koki – glabājot sevī savulaik pieredzēto.

Sēravota apkārtnē ierīkota atpūtas vieta, informatīvs stends, kurā var aplūkot senākas fotogrāfijas un detalizētāk iepazīties ar kūrorta vēsturi. Tāpat ierīkota laipa, no kuras apmeklētāji var pasmelt avota ūdeni.

Rojā var apmeklēt smilšaino pludmali ar labiekārtotu infrastruktūru un Rojas akmeņaino jūrmalu. Akmeņainajā jūrmalā atrodas Rojas jūras dižakmens – aptuveni 2 m augsts un 12,5 m apkārtmērā. Jūras krastam piemīt savdabīga burvība ar izkaisītajiem akmeņiem un nesteidzīgo laika ritumu. Pie Silupītes iztekas jūrā vēl tagad var redzēt senas liellaivas koka un tā laika dzelzs naglu atliekas. Sākot no 1939. g. Roja bija “sākuma” punkts tā saucamajai “slēgtajai zonai”, kur līdz pat 1993. g. atradās Padomju armijas un flotes dislokācijas zona. Kāpās pie Krasta ielas iespējams vēl apskatīt padomju laika mantojumu. Te atrodas liels betona cilnis, no kura savulaik robežsargi novēroja jūru un ķēra robežpārkāpejus. Aiz kāpām atradās robežsargu poligons ar visu tam nepieciešamo. Rojā atradās gan robežsargu postenis, gan arī pretgaisa aizsardzības radiolokators. (Avots: Rojas TIC)

Atrodas Sakas un Liepājas ielas krustojumā. Ēka, kas šobrīd atrodas sliktā stāvoklī, celta 19. gs. vidū.

Ap 7 km garš lokveida pārgājienu maršruts (marķēts), kas ved pa dažādiem biotopiem – mežiem, mitrājiem un pļavām, mezdams līkumus pa stāvo pauguru nogāzēm. Takas malās ir izvietoti informācijas stendi un norādes. Rebases ainavu taka ir domāta tiem, kurus nebaida garāka iešana un orientēšanās pa ļoti dabisku un mazapdzīvotu apvidu.