| Нo | Название | Описание |
|---|---|---|
|
Поддерживает характерные для Видземе гончарные формы в цветовой гамме Латгалии, которая замечательно гармонирует с великолепным пейзажем Рацупкална. Предлагает экскурсию, демонстрирует навыки ремесла и предлагает поработать с глиной. Приглашает на открытие латгальской печи в виде ямы. Можно заказать и купить работы гончара. |
||
|
Хозяйка предлагает интересную экскурсию, рассказы о шиншиллах, клетках животных, а также осмотр и приобретение перепелов. |
||
|
This territory was established to protect the rare tree specie in Latvia - common hornbeam, which covers approximately 4% of the territory, but the most visually interesting part of the area is the Tīrspurvs swamp, also known as the Dunika heath. This is where the visitor will find Latvia’s longest and most impressive swamp footpaths, which crosses the area from the North to the South. Visitors will be fascinated by the unique landscape of the central part of the swamp, where in some places there are not even small swamp pine trees. Various habitats will be found – small swamp lakes, mineral islands, marsh pools, etc., and that is to say nothing of all the birds in the area. |
||
|
Z/S "Kaņepītes" ir ģimenes uzņēmums, kas dibināts 1992. gadā. Saimniecība nosaukumu aizguvusi no mājas nosaukuma, kas tai dots 1924. gadā. Bioloģiskā saimniecība, kurā izaudzē graudus un tos pārstrādā pārtikā. Produktu ražotne ir maziņa, bet tehnika ir ar senlaicīgu noskaņu, akmens, koka dzirnavas kura piedod īpašu garšu un smaržu miltiem un auzu pārslām. Tagad sortimentā jau 30 dažādu produktu veidu. |
||
|
Interesanta dabas izziņas taka, kurā izvietoti informatīvie stendi, kas stāsta par dažādiem pļavu biotopiem – sausām, palieņu un parkveida ozolu pļavām un tās iemītniekiem. Pļavas nogana dzīvei savvaļā pielāgotie mājlopi. |
||
|
1671. g. celtā pils vairākkārt pārbūvēta un pašreizējo skatu (klasicisma stils) ieguva 1820. - 1923. gadā. To ieskauj 19. gs. sākumā veidots parks ar rotondu un akmens tiltu. Tematiskas izstādes. |
||
|
„Lapių slėnio” saimniecībā tiek audzēti dažādi dzīvnieki – vēsturiskā portugāļu zirgu šķirne „Lusitano”, Šetlandes poniji, citi karstasiņu Eiropas zirgi, „Ango Nubian” šķirnes kazas, Lietuvas genofonda asās vilnas aitas un liels pulks dažādu mājas putnu. Saimnieki apmeklētājiem stāsta par dzīvnieku šķirnēm, to izcelsmi, aicina jāt ar zirgiem un ponijiem, kā arī vērot dzīvniekus. |
||
|
Izmēru ziņā (584 m3, ~7 m augsts, apkārtmērs pie zemes – 32 m) Majakivi ir trešais lielākais Baltijas dižakmens. Tā tulkojums no igauņu valodas - „Mājas akmens” uzskatāmi pamato akmens izmērus. Majakivi ir iegūlis pārpurvotā mežā, kur to slēpj biezā koku lapotne. Akmens apskati ir jāapvieno ar pārgājienu pa Pikanõmme – Majakivi taku (4,5 km gara). Tās sākums ir meklējams Āblas purva (Aabla raba) rietumu malā, kur augstas ar priežu mežu apaugušas kāpas galā ir uzcelts skatu tornis ar lielisku sūnu purva ainavu. Pāri purvam un mitrākās vietās ir izveidotas laipas. Takas otrs „gals” meklējams pie Lēsi – Virves (Leesi – Virve) ceļa malas. |
||
|
Grāfa Borha Lejas dzirnavas. Lejas dzirnavas netālu no Varakļānu
pils cēlis grāfs Borhs 18. gs. beigās. Dzirnavu trijos stāvos redzamas dzirnavu
iekārtas. Var redzēt, kā mala miltus pagājušajos gadsimtos.
|
||
|
Ļoļu Velna pēdas akmens atrodas Mākoņkalna pagasta teritorijā. Atrodas nelielā meža pļaviņā,
pārdesmit metru no grāvja, kas iezīmē Rēzeknes un Krāslavas novada robežu. Tas ir ap 1,9 m augsts
noapaļots konuss ar pamata perimetru 1,8 m. Kādreiz akmenī esot bijis pakava nospiedums, tagad rēgojas
nenoteiktas formas izdrupums. Bet lielisku pakava zīmi kāds „mākslinieks” tīšuprāt sabojājis. Pirmo reizi
akmens kā ģeoloģisks piemineklis reģistrēts 20. gs. trīsdesmitajos gados. Toreiz citā administratīvā teritorijā
– Rēzeknes apriņķa Andrupenes pagastā.
|
||
|
Akmeņraga 14.robežapsardzības postenis kalpojis kā jūras novērošanas punkts. Pašlaik objekts pieder novada pašvaldībai un netiek izmantots.
|
||
|
Ap 25 km gara un līdz 1,5 m plata vaļņveida reljefa forma Adzeles pacēluma dienvidu malā, kas apaugusi ar skujkoku mežu. Latvijā reti biotopi un nozīmīga daudzu aizsargājamu augu un dzīvnieku sugu dzīves vieta. Numerenes valni var ļoti labi "izjust", braucot pa Kārsavas - Tilžas ceļu. Dabas parkā atrodas slēpošanas kalns "Nūmerene".
|
||
|
Brīvdienu māja "Rūķīši" atrodas ainaviskā vietā pie Rugāju ūdenskrātuves. Saimnieks audzē un pārstrādā zivis. Klāj galdus, kuros ir latgaļu ēdieni. Sadarbojas ar zemniekiem un zvejniekiem. Latviešu virtuve: Kūpinātas zivis (karpa, Peipusa vēdzele, līnis, sams, breksis). Brekšu konservi. No karpas, līņa un brekša vāra zivju zupu. Putraimu biezputra ar kūpinātu gaļu, pašcepta rudzu maize, uz vietas gatavoti sieri. Īpašais ēdiens: gulašzupa no līņa. |
||
|
Restorāns atrodas Ungurmuižas „vecajā skolā”, kas kopā ar kungu māju un parku veido unikālu kultūrvēstures pieminekli. Ungurmuižas restorāns ir tiem, kas novērtē maltīti no vietējiem sezonas produktiem un gadsimtiem senas receptes. Pavāri iedvesmojušies no muižas saimnieces Helēnes Juliānes 18. gs. vidū pierakstītas ēdienkartes. Gatavojot ēdienu, pavāri izvēlas vietējo novada zemnieku produkciju. |
||
|
Latvijai neparastā izskata tornis tika uzcelts līdz ar Ziemeļblāzmas kultūras pils un parka atjaunošanas procesu. No torņa paveras plašs apkārtskats uz jau minēto parku, pili, Daugavu, Pārdaugavu un Daugavas vārtiem (Daugavas ieteka jūrā). Darbojas lifts. Tornis atvērts sezonas laikā. |
||
|
Piedāvā ļoti gardus Lietuviešu tradicionālos ēdienus. Var pieņemt līdz 140 personām. Ir āra terase un dzīvā mūzika. Pieņem bankas kartes, pieejama autostāvvieta. |
||
|
Valmiera vēstures avotos pirmo reizi minēta 1323. g. Līdz 13. gs. šī vieta atradās latgaļu apdzīvotajā Tālavā. Valmieras viduslaiku pils celtniecība tika uzsākta 13. gs. sākumā, bet 1283. g. starp Gauju un Rātes upi sāka slieties baznīca. Apdzīvotās vietas ekonomisko attīstību sekmēja atrašanās pie Pleskavas un Tērbatas-Novgorodas tirdzniecības ceļiem. 14.- 16. gs. Valmiera ietilpa Hanzas savienībā. Tā ievērojami cieta no 16.-18. gs. kariem, epidēmijām un ugunsgrēkiem. 19. gs. otrajā pusē atkal sākās pilsētas saimnieciskais uzplaukums. To sekmēja arī 1866. g. uzbūvētais koka tilts pār Gauju un 1899. g. atklātais Rīgas-Pleskavas dzelzceļš. 1944. g. tiek sagrauts pilsētas vēsturiskais centrs. Pēckara gados pilsētā funkcionē lieli rūpniecības uzņēmumi, piemēram, - Valmieras stikla šķiedras rūpnīca (arī mūsdienās). Mūsdienās Valmiera ir Vidzemes ekonomiskais, izglītības un sporta centrs. |
||
|
Kalēja smēdē apmeklētāji var vērot kalēju darbībā. Šeit var pasūtīt no metāla darinātus dekoratīvos elementus, žogus un citus izstrādājumus pēc individuālas vienošanās. |
||
|
Grigaļciemā daļēji sagabājies vairāku ēku kompleks, par kura kādreizējo pielietojumu trūkst informācijas. Ēkas jauktas un izmantotas būvmateriāliem. Ja paskatās dabā un aerofotogrāfijās, redzams, ka militāriem mērķiem ir izmantota daudz lielāka teritorija, kā kartē atliktais punkts, jo ziemeļos un rietumos no tās atrodas bijušie tanku (?) poligoni. Arī ceļa malā, kas ved uz jūru redzamas pamestas militārās būves.
|
||
|
Viena no lielākajām Kurzemes gaļas – pienkopības saimniecībām (~ 500 liellopu ganāmpulks). Voljēros audzē arī lielāko daļu no Latvijā sastopamajiem mājputniem. Piedāvā izzinošu ekskursiju, dzīvnieku gaļas, piena un olu iegādi. Saimniecības produkcijai ir preču zīme „Latvijas ekoprodukts”. To ir tiesīgi lietot tikai atbilstoši bioloģiskās lauksaimniecības noteikumiem sertificēti ražotāji, produkta ražošana, pārstrāde, iepakošana, transportēšana un tirdzniecība tiek stingri kontrolēta. "Latvijas Ekoprodukts" ir pilnībā veselīgs un dabīgs produkts. |
||