Pirmais Latvijas nacionālais parks (dibināts 1973. g., otrais vecākais Baltijā) ar senām dabas aizsardzības un tūrisma tradīcijām, kā arī viens no Latvijas populārākajiem tūrisma galamērķiem. Parka „galvenā artērija” ir Eiropas mērogā nozīmīgā ledāja kūstošo ūdeņu veidotā Gaujas senleja (95 km garš senlejas posms) ar daudzo sānu pieteku dziļajām gravām, kuru krastos paceļas Baltijas skaistākie un iespaidīgākie Devona perioda smilšakmens atsegumi. Pie Siguldas Gaujas senleja sasniedz maksimālo dziļumu – 85 m. Teritorija izceļas ar lielu sugu daudzveidību (ap 900 augu sugu). Gauja ir arī Latvijas populārākā ūdenstūristu upe, kuras krastos ir izveidotas tipveida tūristu apmetnes. Infrastruktūras, t.sk. dabas taku un tūrisma maršrutu ziņā Gaujas nacionālais parks ir viena no vislabāk labiekārtotākajām Latvijas īpaši aizsargājamām dabas un NATURA 2000 teritorijām. Līgatnes dabas takas ar savvaļas dzīvnieku voljēriem ir lielākais un bagātākais šāda mēroga objekts Baltijā. Gaujas nacionālā parka teritorijā atrodas arī populāri Baltijas mēroga kultūras pieminekļi – Turaidas muzejrezervāts, Cēsu viduslaiku vecpilsēta ar pils kompleksu un Sv. Jāņa baznīcu, Āraišu ezerpils u.c. Parka apmeklētāju centri atrodas Siguldā, Līgatnes dabas takās un pie Zvārtes ieža. Šobrīd Gaujas nacionālā parka administrācija Siguldā veido jaunu un modernu apmeklētāju centru, kura izveidi plāno pabeigt 2008. g. pirmajā pusē.

Zemnieku saimniecība Nurka atrodas Luitemaa dabas aizsardzības apgabalā Pērnavas apriņķī. Saimniecības komplekss, kas ir vecāks par 100 gadiem, ir atjaunots par mūsdienīgu brīvdienu māju ar visām mūsdienu ērtībām.

No koka laipām un tiltiņiem veidota taka Ieriķupītes skaistākajā posmā ar vairākiem ūdenskritumiem un kāplēm, vecajām dzirnavām, unikālo dzirnavu taku, kā arī dažādu šķēršļu „joslu” aktīviem cilvēkiem gida pavadībā. Lašveidīgo migrācijas laikā – piemērota to vērošanas vieta. Tumšajā diennakts laikā (nedēļas nogales, ziema) taka ir apgaismota, radot teiksmainu noskaņu.

Atrodas pilsētas centrā, Atbrīvošanas alejā 98. Dievnamu sāka celt 1840. g. (iesvētīja 1846. g.) un tas uzskatāms par pilsētas vecāko sakrālo būvi. Nekvalitatīvu būvniecības materiālu izmantošana un cēlāju pieredzes trūkums bija iemesls, kādēļ 1854. g. to nācās pārbūvēt. Pie baznīcas atrodas 1867. g. būvēta Sv. A. Ņevska kapliča, kas veltīta cara Aleksandra II paglābšanās faktam vilciena katastrofā un stikla mauzolejs, kurā apbedīts baznīcas mecenāts ģenerālis Karaulovs (šobrīd tiek restaurēts). Dievnams ir atvērts arī apmeklētājiem.

Atrodas Preiļu dienvidrietumu daļā, Talsu ielā 21. Muzeja ekspozīcija veltīta keramiķa P. Čerņavska (1923. – 1997.) darbiem, kas izceļas ar savām gaišajām, dzeltenīgajām un spilgtajām glazūrām. Muzeja apmeklētāji var piedalīties māla izstrādājuma tapšanas (t.sk. cepļa izņemšana) procesā un iegādāties suvenīrus.

Kuldīgas apskati ir ieteicams sākt ar tiltu! Šis ir trešais garākais (savā laikā arī viens no modernākajiem) Eiropas ķieģeļu tilts (164 m), kas celts 1873. - 1874. gadā. Sākotnēji tas bija 26 pēdu plats, lai varētu izmainīties divas pretim braucošas karietes. 1. pasaules kara laikā tika uzspridzināti divi tilta posmi, kas atrodas tuvāk Ventas labajam krastam. 1926. g. tiltu atkal atjaunoja, izmantojot dzelzsbetona konstrukcijas. Senais tilts ir sava veida pilsētas simbols un vieta, kur uzņemti dažādu filmu sižeti („Emīla nedarbi” u.c.). 2007. – 2008. gadā tiltu rekonstruēja. No tā paveras lielisks skats uz Ventas rumbu.

Pēc Livonijas valsts izveides, pāvests veltīja šo zemi Vissvētākajai Jaunavai Marijai. Tā radās Terra Mariana jeb Māras zeme. Ceļš Ludza – Rēzekne – Daugavpils ir sena tirdzniecības ceļa posms, kurš agrāk savienoja šodienas Viļņu un Kauņu ar Pleskavu, bet vēlākos laikos Sankt – Pēterburgu ar Varšavu.
Ļoti skaista un poētiski gleznaina – upes un ezeri, kas aizpilda latviski kalnainu, mežiem piepildītu apkārtni ar virsotnēm, no kurām atklājas tāli saredzams apvārsnis – tāda ir Māras zeme, kuru saucam arī par Zilo ezeru zemi. Te viļņojas Rāznas ezers, kas ir otrs lielākais Latvijā. Skaidrā laikā Rāznā spoguļojas Mākoņkalns jeb Padebešu kalns, tā virsotnē senāko nocietinājumu paliekas Latgalē, vēl no Livonijas laikiem.
Rēzekni saucam par Latgales sirdi, jo tā visos laikos bijusi Latgales kultūras un izglītības centrs. Tieši šeit par tautas saziedotiem līdzekļiem 1939. gadā tiek atklāts piemineklis Latgales Mārai, tas veltīts Brīvības cīņās kritušajiem un Latgales atbrīvošanai. Tas iezīmē arī Latgales katolisko identitāti. Pieminekli atjauno 1992. gada 13. augustā, Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas dienā. Katoliskie Aglonas svētki, Latgales Māras piemineklis – tie ir neatņemami šīs puses simboli. Mūsdienas spilgti iezīmē jaunā Rēzeknes koncertzāle Gors un skolēnu interešu izglītības centrs Zeimuļs.
Daugavpils ir otrā lielākā valsts pilsēta, nozīmīgs rūpniecības, kultūras, izglītības un sporta centrs. Daugavpils skrošu rūpnīca ir unikāla, saglabājies vecākais skrošu liešanas tornis Eiropā, tagad tas apskatāms ikvienam. Tāpat kā atjaunotais Daugavpils cietoksnis un Rotko muzejs. 
Netālu no Daugavpils atrodas nelielā Birķeneļu pusmuižiņa, Raiņa muzejs. Latgale ir dzejnieka jaunu dienu zeme. Tagad te tiekas jaunie mākslinieki un amatnieki. Arī senā keramikas māksla, kas raksturīga tieši šai Latvijas daļai, joprojām ir dzīva.  

Meklējama Grobiņā, Lielā ielā 84, kur atrodas t.s. Doktorāts – ēka, kur pagājusi rakstnieces Zentas Mauriņas bērnība, kad viņas vecāki šeit pārcēlušies no Lejasciema. Doktorātā ciemojušies daudzi tā laika pazīstami latviešu kultūras darbinieki, kas atstājuši lielu iespaidu uz topošo rakstnieci. 1997. g. ēkā izveidota piemiņas istaba, kur rakstniece dzīvojusi laikā no 1898. - 1921. gadam. Apmeklētāji var aplūkot dažādus eksponātus un noskatīties Z. Mauriņas simtgadei veltītu filmu.