Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Jaunais un modernais koka skatu tornis atrodas Tērvetes dabas parka rietumdaļā. No tā paveras skats uz plašajiem Tērvetes siliem, Tērvetes upes ieleju un Zemgales līdzenuma lauksaimniecisko ainavu. Tornis atvērts laikā no marta vidus līdz novembra vidum. Maksas ieeja.

N/A

Raiņa Mēnessmeitiņas (Idas Apsānes) kaps uzmeklējams Lašu vecajos luterāņu kapos (0,2 km ziemeļos no Lašu luterāņu baznīcas). Uz I. Apsānes kapa pieminekļa ir šāds teksts: „Ida Marie Apsahn dzim. 23 März 1867 mir. 10 April 1887”. Lašu kapos apbedīti arī citi viņas ģimenes locekļi.

N/A
4 dienas

Salaca no ūdenstūrisma viedokļa ir interesanta upe, kurā pat mazūdens periodā priecēs krastā esošās ainavas un apskates objekti, kā arī pašas upes daudzveidība. Laivošanai pievilcīgākā ir Mazsalacas apkaime un Mērnieku – Vecsalacas posms, kur kartē redzami vietvārdi, kas saistīti ar tačiem. Tači – bijušās nēģu ķeršanas vietas ir tā unikalitāte, kas raksturīga tikai Salacai upes posmā lejpus Iģes ietekas. Mūsdienās par taču kādreizējo esamību liecina vietvārdi – Ģedertu tacis, Žvīguļu tacis u.c. Nēģu tačus būvēja vietās, kur upe ir seklāka, šaurāka, ar salām un straujtecēm bagātāka, tādēļ vietvārds „tacis” nozīmē arī interesantākus laivošanas apstākļus. Paši tači ir saglabājušies tikai upes lejtecē pie Salacgrīvas. Nakšņošana g.k. ūdenstūristu apmetnēs (teltīs). Maršruts atrodas Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā.

Maršruta informācija no Latvijas Lauku foruma

N/A
No Elkas kalna (viens no augstākajiem Vidzemes augstienes rietumdaļas punktiem) paveras plašs un skaists skats ziemeļu virzienā. Te neliels stāvlaukums, retranslācijas tornis un iedomātais Gaujas sākums.
N/A

Skatu tornis atrodas Mērsraga piejūras pļavā – Jomiņā (Latvijas piekrastē – reti sastopams biotops) – ziemeļos no Mērsraga ostas. No torņa labi pārskatāmi gan piejūras pļavu plašie niedrāji, gan arī dzīvei savvaļā pielāgoto govju noganītās pļavas, kas ir augu sugām nesalīdzināmi bagātākas.

N/A

Tornis meklējams aiz Oleru muižas nelielajā Oleru purvā, kur dabas takas laipas galā var nedaudz pakāpties un iepazīt pārejas tipa purva ainavu. Atrodas Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā.

N/A

„Rudeņi” atrodas Zemgales līdzenuma dienviddaļā – austrumos no Bērvircavas. Dibināta 1999. gadā. Saimniecība specializējusies piena lopkopībā, un tajā šobrīd ir virs 300 piena govīm un tikpat jaunlopiem. Otra saimniecības ražošanas nozare ir graudkopība. „Rudeņu” laukos - vairāk nekā 400 ha platībā aug ziemāji un vasarāji, rapši un kukurūza. Lai utilizētu lopkopības rezultātā radušos atkritumus, uzcelta moderna biogāzes ražotne, kuras saražotā enerģija tiek izmantota saimniecības vajadzībām. Aktīvi apgūst ES projektus. Par vienu no tiem uzcelta  kūts līdz 400 vietām un govju slaukšanas karuselis.

N/A

Vilsandi nacionālā parka „sirds” un divpadsmitā lielākā Igaunijas sala (garums - 6 km, platums – 2 km). Tā ir ļoti „jauna” sala, kas sākusi veidoties pirms ~ 2000 gadiem zemes garozas celšanās rezultātā, savienojoties divām salām, kas noticis pirms ~ 350 gadiem. Cilvēki salu sāka apdzīvot 18. gs. un to galvenā nodarbe bija zvejniecība, kuģu būve, nelielā apjomā – lauksaimniecība. Līdz 2. pasaules karam te bija ap 200 iedzīvotāju, kuri vēlāk salu bija spiesti pamest PRSR pierobežas režīma zonas dēļ. Nozīmīgu Vilsandi daļu aizņem mežs un kadiķu lauki. To visā garumā šķērso grantēts - zemes ceļš ar atzariem uz jūras krastu. Salu ar kājām var izstaigāt vairāku stundu laikā, iepazīstot vietējo apbūvi (daļa arī mūsdienās celtas ēkas) un Tolli sētu, kur pēc nostāstiem dzīvojis nīderlandiešu jūras braucējs Johans Dolls, kā arī vējdzirnavas. Noteikti ir jāaiziet līdz salas rietumu krastam, kur atrodas Vilsandi bāka un bākas uzrauga saimniecības ēkas. No šejienes ir labi redzamas Vaikas salas. Šodien uz salas pastāvīgi (visa gada garumā) dzīvo tikai trīs cilvēki.

N/A

Kopš dižākā – Kalnasikšņu ozola bojāejas Kvēpenes dižozols ir kļuvis par varenāko Gaujas nacionālā parka koku. Tā apkārtmērs ir 6,1 m, augstums 20 m, bet koka vainaga projekcija 28 x 30 m. Ainaviskais ozols aug Gaujas senlejas labā pamatkrasta nogāzē un ir viens no kuplākajiem Latvijas kokiem. Netālu no dižozola uzmeklējams ar mežu apaugušais Kvēpenes pilskalns, bet lejpus tā – Gaujas pamatkrasta nogāzē iztek Svētavots, kam piedēvē dziednieciskas īpašības. Ziemeļos no Kvēpenes pilskalna ir pakalns – t.s. Rūsiņa kalns, no kura labi saskatāmi Pārgaujas meži, Cēsu pilsētas torņi, Ieriķi un Rakšupes ieteka Gaujā. No soliņa Rūsiņa kalna galā var gaidīt lieliskus saullēktu skatus.

N/A

Viesu nams „Karpynė”, kurā nodarbojas ar lauku tūrismu, atrodas pašā Lietuvas vidū. Nosaukums „Karpynė” ir radies no zivs „karpa” vārda. Katru gadu viesu namā notiek ar zvejniecību saistīti pasākumi. Viesi paši var nozvejot un pagatavot noķerto zivi.

N/A

Kafejnīca „Sprīdīši” atrodas rakstnieces Annas Brigaderes muzeja pagrabiņā, Tērvetes upītes krastā. Vasarās ēdienu var izbaudīt uz ārā terases. Piedāvā ballītes kopā ar Tērvetes meža labajām raganiņām un vizināšanos zirga pajūgā (vasarās) vai kamanās (sniegotās ziemās).

Latviešu virtuve: Cūkgaļas ribiņas medus mērcē, pankūkas ar ievārījumu, sēņu mērce.

Īpašais ēdiens: „Lāča ķepa”.

N/A

Valkas novadā esošā saimniecība "Kurģi"  ir vieta, kur braukt atpūsties gan ģimenēm, gan draugiem. Viesiem tiek piedāvātas izjādes zirga, ponija mugurā, pajūgs gan ģimenēm, gan kāzām.

N/A

Atrodas t.s. Baznīcu kalnā – 18. novembra ielā 66. Apjoma ziņā – lielākais Daugavpils luterāņu dievnams, kuru cēla laikā no 1891. - 1893. g. neogotiskā stilā no sarkanajiem ķieģeļiem (arhitekts Vilhelms Neimanis). 1941. g. baznīcā izcēlās ugunsgrēks un gāja bojā lielākā daļa no tās sākotnējās iekārtas. Turpmāko divu gadu laikā baznīcu daļēji atjaunoja, taču vēlāk tajā izveidoja noliktavu u.c. baznīcai „nepiederīgas” iestādes. 1985. g. ēka vēlreiz cieta ugunsgrēkā. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā uzsāka baznīcas atjaunošanas darbus, uzstādīja solus un altāri, kas ir Ogres Amatniecības vidusskolas audzēkņu darinājums.

N/A

SIA "Lubeco" audzē zemenes un cidonijas 7 ha platībā Talsu novadā, pie ciematiņa Lubezere, kas atrodas netālu no Valdemārpils. Uzņēmums jau gadu ir mājražotājs. Sezonas laikā zemenes pārdod svaigas, bet rudenī un ziemā pārstrādātas dažādos produktos. Cidonijas tiek pārstrādātas sukādēs, sīrupos un sulā.
Visiem interesentiem sniedz zemeņu audzēšanas tehnikas pakalpojumus, konsultē zemeņu audzēšanā, piedāvā zemeņu stādus, plēves, mēslojumu un laistīšanas iekārtas.
Iepriekš piesakoties, aicina braukt ekskursijā un apskatīt saimniecību, kā arī nodegustēt SIA "Lubeco" gardumus.

N/A

Piedāvā aplūkot dažādu šķirņu trušus un mājputnu sētu (zosis un dažādu šķirņu vistas, kuras dēj olas zili zaļā un zaļā krāsā, tumši sarkanā, baltā un smilšu krāsā). Iespēja iepazīties ar vienu no vecākajām aitu šķirnēm, kas vilnu maina pašas. Atrakcija - trusis - īpašā piedāvājumā (fotogrāfēties, mīļoties u.c.). Saimniecībā iespējams nopirkt mājražoto produkciju. Iepriekš piesakot, piedāvā arī degustācijas.

N/A
Komētas fortu cēla Daugavas kreisajā krastā, pie tās ietekas jūrā - tagadējās Daugavgrīvas bākas apkārtnē apmēram tajā pat laikā, kad tika celti Mangaļsalas forti (ap 1808. gadu, citi avoti – 1788. g.). Tajā atradās četras „Kane” tipa 152. kalibra lielgabalu pozīcijas. Gan Komētforts, gan Mangaļsalas krasta aizsardzības baterejas 1855. g. Daugavas grīvā atvairīja angļu flotes uzbrukumu. Jāpiebilst, ka Komētforts ir vietējās nozīmes kultūras piemineklis. Ja gar jūras krastu no Daugavgrīvas dabas lieguma dosimies Daugavgrīvas bākas virzienā, uzkāpjot priekškāpā (neaizejot aiz zīmes „Aizliegtā teritorija. Pierobežas zona”!) ir redzamas gan minētās lielgabalu pozīcijas, gan bijušie munīcijas uzglabāšanas pagrabi. Tās sākas aptuveni 0,5 km pirms Daugavgrīvas bākas un stiepjas līdz pat pašam bākas kompleksam. Arī Padomju laikā šī teritorija nebija pieejama civilām personām, jo tās tuvākajā apkārtnē un Bolderājā atradās daudzi Padomju armijas slepenie militārie objekti.
N/A

Amatnieks piedāvā stāstījumu par podniecības vēsturi, demonstrē amatu darbībā. Keramikas darbus var pasūtīt un iegādāties. Vienreiz gadā (jūlijā) kurina kambarkrāsni (t.s. naborigama), kas atrodas pie Salacgrīvas Mākslas skolas.

N/A

Seto Tsäimaja, kas pieder pie Setu muzeja, var baudīt ēdienus no setu tradīcijās gatavotiem māla traukiem, klausīties setu dziesmas un instrumentu spēli.

N/A

Kafejnīca "Titurgas stāsti" atrodas Baložos, netālu no Rīgas. Plašs ēdienu sortiments, piedāvājumā gan vietējās, gan Eiropas virtuves maltītes. Draudzīga vieta ģimenēm ar mazuļiem. Notiek dzīvās mūzikas vakari.

N/A
14 dienas

A panoramic tour of Lithuania and Latvia with highlights of nature experiences in the National parks and nature reserves. A variety of landscapes, nature attraction sites, birds and wild animals, forests and seashore. The tour also offers some cultural and historical insights.

Baltic States are lucky to have plenty of untouched natural territories. During the Cambrian, Silurian and Devonian eras, the territory of the current Baltic States was often covered by seawater, which is why there are places where lots of geological evidence can be found about these periods in history.  These are manifested not just in fossils and various geological objects, but also in the unique landscape. For example, The Gauja River basin is an outstanding locations for Devonian cliffs and caves. Other interesting elements of the terrain relate to the development of the Baltic Sea in the past – the Baltic Ice Sea and the Littorine Sea. That is well presented at he landscape of hillocks and valleys in the Slītere National Park. Many forests  and bogs have remained virtually untouched as biotopes here.  The Ķemeri, Slītere national parks were all established to protect wetlands. Rivers in the Baltic States have not been straightened and dense areas of buildings are not common.  There are two “lands of lakes” in the Baltic States – Latgale and Augštaitija. The Baltic States are at the crossroads of the living areas of many different plants and animals, and that is why “northern,” “southern,” “western” and “eastern” species can all be found here. Some national parks have been established to protect distinctive local cultural heritage.