Ķemeri (Kemmer) pirmo reizi rakstiskajos avotos ir pieminēti 1561. g. 18. gs. otrajā pusē un 19. gs. sākumā ir labi zināmas Ķemeru sēravotu ūdeņu un purvu dūņu dziednieciskās īpašības, tādēļ uz šejieni ārstēties dodas Kurzemes augstāko aprindu pārstāvji. Viesus uzņem vietējie mežsargi. Šajā laikā notiek pirmās dūņu peldes. Jūrmalas un Ķemeru peldvietu attīstību uz kādu brīdi pārtrauc 1812. g. Tēvijas karš. Divas desmitgades vēlāk - no 1833. līdz 1835. g. Ķemeru labumus izmēģina Baltijas ģenerālgubernators grāfs K. M. Pālens, kurš vēršas pie Krievijas cara Nikolaja I pēc atbalsta kūrorta tālākai attīstībai. Lūgums tiek atbalstīts un 1836. g. cars atvēl 700 ha valsts zemes un piešķir 100 000 rubļu dziedinātavas celtniecībai un ceļa bruģēšanai no Ķemeriem līdz Slokas – Tukuma lielceļam. Divus gadus vēlāk (1938. g.) atklāj pirmo valsts peldu iestādi. Šo arī uzskata par kūrorta dibināšanas gadu. Kūrorta slava izplatās visā Krievijas impērijā un tas kļūst aizvien populārāks. Vairākos posmos tiek uzsākta Ķemeru ainavu parka izveide, kas ir nozīmīga kūrorta sastāvdaļa. 19. gs. vidū un otrajā pusē kūrorta tālāku attīstību sekmē gan tvaikoņu, gan arī 1877. g. atklātā dzelzceļa satiksme no Rīgas līdz Tukumam. 1912. g. atklāj tiešo dzelzceļa līniju Ķemeri – Maskava. Īsi pirms 1. pasaules kara pacientu skaits sasniedz 8300 cilvēkus gadā. 1. pasaules kara frontes līnija Ķemeru purvā turas vairākus gadus un kūrorts tiek pamatīgi izpostīts. Neskatoties uz to, pēc kara notiek strauja tā izaugsme un Ķemeri kļūst par iecienītu Rīgas iedzīvotāju atpūtas vietu un vienu no modernākajām Eiropas dziednīcām. 1924. g. Ķemeros uzceļ jaunu peldiestādi ar dūņu vannām, kas tajā laikā ir viena no modernākajām Eiropā, bet 1936. g. Valsts Prezidents Kārlis Ulmanis atklāj vienu no izcilākajām pirmās neatkarīgās Latvijas laika celtnēm – viesnīcu „Ķemeri". Arī pēc 2. pasaules kara – Padomju laikos kūrorts ievērojami paplašinās un tā apkārtnē izveido gandrīz 10 sanatorijas, kur strādā ~ 100 ārstu. 1971. g. Ķemeriem piešķir Vissavienības nozīmes kūrorta statusu. Laikā no 1975. – 1985. g. Ķemeros top lielākā no sanatorijām – Līva (sākotnēji - Latvija), kurai ir divi vienpadsmit stāvu korpusi. Līvā vienlaikus varēja ārstēties līdz 1200 pacientu, bet gada laikā – pat līdz 140 000 pacientiem. Sanatoriju slēdz 20. gs. deviņdesmito gadu sākumā kā nerentablu. Līdz pat 1994. g. Ķemeros darbojas piecas sanatorijas: „Čaika", „Daugava", „Dzimtene", „Ķemeri" un „Līva" (Latvija) un kūrorta poliklīnika „Ķemeri". Vēlāko laiku var uzskatīt par sava veida Ķemeru kā plaša mēroga ārstniecības kūrorta norietu.

Krodziņš "Glendeloka" atrodas Cēsu – Valmieras ceļa malā. Izvietots guļbaļķu ēkā, latviskā stilā. Dārzeņus un augļus iegādājas no vietējiem zemniekiem.

Latviešu virtuve: Plānās un kartupeļu pankūkas, aukstā zupa, meža sēņu zupa, skābeņu zupa „Vecmāmiņas gaumē”, bukstiņputra, pelēkie zirņi, ceptas reņģes, mencas fileja, Brenguļu alū šmorēta liellopa gaļa, šmorēts trusis, rupjmaizes kārtojums.

Īpašais ēdiens: „Glendeloka”.

Maršruts iepazīstina ar Vidzemes dienviddaļas mājražotājiem, zemnieku saimniecībām, a/s u.c., kas ražo dažādus piena pārstrādes produktus – pienu, jogurtus, biezpienu, sieru, saldējumu u.c. To var sākt Rīgā, turpinot ceļu pa Vidzemes šoseju un tālāk pagriežoties Mālpils virzienā. Līdz Ērgļiem un Jumurdai varēs apjūsmot Vidzemes augstienes pakalnus un gleznās ainavas. Ērgļu apkaimē var apmeklēt R. Blaumaņa „Brakus” un brāļu „Jurjānu” Meņģeļus, kā arī Jumurdas muižu. Tālākais ceļš vedīs cauri Cesvainei, kas pazīstama ar iespaidīgo pili un Madonai, kur varam ieturēt garšīgu maltīti. No Madonas gar ainaviskajiem Daugavas krastiem dodamies uz Koknesi (Likteņsala, Kokneses pils, parks un baznīca), Skrīveriem – A. Upīša dzimteni, apmeklējot gan Skrīveru mājas saldējumu, gan vietu, kur ražo visiem pazīstamo konfeti „Gotiņa”. Braucienu noslēdzam Ogrē („Sierštelles” sieri) un tālāk – Rīgā. 

Dabas parks veidots Burzavas pauguraines, Adamovas ezera (eitrofs ezers) un tā krastos sastopamo biotopu un sugu, t.sk. sikspārņu aizsardzībai. Visskaistākie skati uz dabas parku paveras no pauguriem, kas atrodas ezera ziemeļu krastā. Ezera krastos atpūtu piedāvā vairākas naktsmītnes, bet parka tuvākajā apkārtnē tūristus uzņem populāri Latgales novada podnieki.

Pitas ir pēc inovatīvas žāvēšanas tehnoloģijas radītas augļu, ogu un garšaugu garšvielas, kuras ražo mājražotāja Lorita Miķelsone. Mājražotāja labprāt ļaus nodegustēt un iepazīstinās ar Pitām jebkuru interesentu, uzņemot apmeklētājus Skaisto un praktisko ideju dārzā Dobelē.

Piemiņas vieta 1. pasaules kara upuriem Klapkalnciema – Tukuma ceļa malā.

Latvijas Lauksaimniecības muzejs izveidots, lai valsts iedzīvotājiem un viesiem radītu priekšstatu par Latvijas laukiem, iepazīstināt ar lauksaimniecības nozaru attīstības vēsturi un popularizēt materiālās un nemateriālās liecības par saimniekošanu un dzīvi Latvijas laukos no 19.gadsimta beigām līdz mūsdienām.  Apmeklētāju interese tiek veicināta ar visdažādākajiem zemes apstrādes, kopšanas, ražas novākšanas un pārstrādes tehniku, lauku amatnieku – kalēju un galdnieku darbarīkiem, ierīcēm un izgatavojumiem, sadzīves tehniku un mājturībā vajadzīgām lietām, visdažādāko transportu, sākot ar ratiem un beidzot ar kombainu, zemes mērīšanai un meliorēšanai nepieciešamo, ģeodēzijas instrumentiem, meliorācijas aprīkojumu utml.

Talsu pienotavu dibināja 1922. gadā, apvienojot vairākas citas pienotavas. Uz šīs bāzes vēlāk izveidojās „Talsu piensaimnieks”, kura viens no pazīstamākajiem produktiem ir „Talsu rituļa” siers. „Talsu piensaimnieka” produkciju – pienu, kefīru, biezpienu, sviestu, sieru u.c. var iegādāties uzņēmumam blakus esošajā veikalā „Piena sēta”.