Muzejs Egļavā stāsta par mežsaimniecību Latvijā pirmskara un pēckara periodā. Eksponēti ir ne tikai mežsaimniecības darbarīki un piederumi, bet gan apskatāmi ir arī bijušā Balvu rajona teritorijā tapušie tekstīliji, keramikas un kokamatniecības paraugi. Bijušajā mežniecības mājā pieejamas guļamistabas viesu izmitināšanai.

Atrodas Druvienas – Liezēres ceļa malā. Vēsturiskajā skolas ēkā 1964. g. iekārtots muzejs. Skolas vārds ir saistīts ar latviešu rakstnieku Jāni Poruku (1871. – 1911.), kuram izveidota piemiņas istaba. Otrajā stāvā var apskatīt klasi un pasēdēt senajos skolas solos. Te ir sena tāfele, globuss un skolas zvans. Guļamtelpā redzamas skolēnu gultas un ēdiena lādes, kā Poruka stāstu varoņu - Cibiņa un Buņģa laikos. Muzejā ik gadu atzīmē J. Poruka dzejas dienas un Lieldienas.

„Airītes” atrodas vietā, kur 1919.gada 6.marta kaujas laikā krita jaunizveidoto Latvijas bruņoto spēku pulkvedis Oskars Kalpaks, Studentu rotas komandieris Nikolajs Grundmanis, Jātnieku nodaļas virsnieks Pēteris Krievs un leitnants Hanss Johans Šrinders. 1920. gadā par saziedotajiem līdzekļiem „Airītēs” uzsāka pieminekļa izveidi Oskaram Kalpakam, kuru atklāja 1922. g. 3. septembrī. 1935. gadā pēc savienības „Pulkveža Kalpaka bataljons” iniciatīvas uzsāk muzeja saimiecības celtniecību, kurā plāno izveidot Kalpaka bataljona cīņām veltītu muzeju. To atklāj gadu vēlāk. Padomju laikā piemiņas ansambli iznīcina, bet ēkā izvieto pastu un iekārto dzīvokļus. Atmodas laikā (1988. – 1989.) piemiņas vietu atjauno, bet 1990. g. 11. novembrī no jauna atklāj O. Kalpaka muzeju. 2007. gadā remontdarbu laikā nodeg ēkas otrais stāvs. Muzeju un ekspozīciju atjauno 2013. gadā. Ekspozīcija atklāj O. Kalpaka dzīves gaitas I pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas cīņas. Muzeja darbinieki regulāri organizē O. Kalpaka piemiņas pasākumus un Lāčplēša dienas svinības.

Atrodas Kraujā – Daugavas ielejas krasta malā un nogāzēs. Atrodama informācija, ka šajā vietā Livonijas kara laikā atradusies krievu karaspēka nometne. Muižas nosaukums cēlies no vācu Hof zum Berg – „Kalnu muiža”. Pēdējie muižas īpašnieki līdz 1. pasaules karam bija grāfu Šahno dzimtas pārstāvji. Viens no tiem – Marians Šahno 1910. gadā uzceļ muižas pili, kas bija būvēta eklektisma formās. Daļēji nojaukta tā pārdzīvo padomju laikus, līdz 2002. gadā nodeg. Līdz mūsdienām saglabājušās vien ēkas sienas, kuras slēpj biezs augājs. Var tikai iedomāties, kādi skati šeit kādreiz pavērušies uz Daugavas ieleju! Muižas parks ir vietējo iedzīvotāju pastaigu vieta.

Pa senajiem tirdzniecības ceļiem ieplūda ne tikai preces, bet arī zināšanas un kultūra. Gaismas ceļš saistās ar mācītāju Ernstu Gliku, literātu, bībeles tulkotāju un latviešu bērnu skolu dibinātāju, hernhūtiešiem, Kārli Skalbi, brāļiem Kaudzītēm, Jāni Poruku, Antonu Austriņu un viņu garīgo mantojumu.

Vidzemē cep gardu rudzu, miežu, kviešu, arī speltas kviešu un griķu maizi. Mīklai pievieno dažādu sēklu maisījumu, ķimenes, riekstus, arī žāvētus augļus un kaņepju sēklas. No kaņepēm gatavo tradicionālo staku, eļļu, pikas kopā ar pelēkajiem zirņiem, tās pievieno gotiņu konfektēs un pat šokolādē. Kviešu miltus senāk lietoja tikai svētkos, dažviet piedāvā mācīties no tiem cept ūdenskliņģerus ar sāli un ķimenēm. Graudu ceļam var izsekot zemnieku saimniecībās un atjaunotās vējdzirnavās.

Bez tradicionālā Jāņu siera nogaršojiet Zaļo sieru un gardos kazas sierus. Vietējais lepnums ir Burtnieku ezera zandarts, tepat augušās foreles, sami un stores, sezonā dažviet vēži. Iecienīti ir vietējo mājlopu vai mājputnu ēdieni, arī no truša gaļas. Muižu virtuves piedāvā medījumus un fazānu ar meža veltēm un savvaļas garšaugiem. Vidzemē var sastapt Ķiploku karalienes un saimnieci, kas gatavo augu pulverus.

Nobaudiet arī pīrāgus, plātsmaizes, medus kūkas, saldēdienus no putota biezpiena, pīlādžiem, cidonijām, āboliem, salda krējuma un rudzu maizes, melleņu vai ābolu klimpas. Slāpes veldzēs zāļu tējas ar medu, bērzu sulas, ogu limonādes vai stiprāki dzērieni – gards alus un vīns.

Ēka uzcelta 1800. g. un pārbūvēta 1825. g. Zosnas katoļu baznīca ir viena no mazākajām Latgales koka baznīcām un vecākais Rāznas nacionālā parka dievnams. Ēkā atrodas slavena altārglezna “Madonna ar bērnu’’. Ievērības cienīgi ir arī vārti, žogs (celti no sarkanajiem ķieģeļiem un laukakmeņiem) un zvanu tornis. Netālu no baznīcas dzīvo pārvaldniece, ar kuru var vienoties par baznīcas apskati.

Nepilnus 100 km garš un līdz 36 km plats saldūdens līcis, kas ziemeļos (starp Klaipēdas ostu un Kopgali) ir savienots ar Baltijas jūru. No Baltijas jūras to atdala iespaidīgā Kuršu kāpu strēle. Kuršu jomā ietek lielākā Lietuvas upe – Nemuna. Kuršu jomas krasti ir g.k. apauguši ar niedrēm, daudzviet purvaini un pat grūti pieejami. Jau kopš seniem laikiem Kuršu joma ir bijusi ļoti nozīmīga vietējo cilvēku ikdienas nodarbes – zivju zvejas vieta. Kuršu joma un tās skaistās ainavas ir daudzviet vērojamas gan no Kuršu kāpu ciemiem, gan arī augstāko kāpu virsotnēm. Kuršu jomu ar prāmi šķērso ikviens, kas no Lietuvas (Krievijas pusē Kuršu strēle ir savienota ar Kaļiņingradas (kādreiz – Sembijas) pussalu) dodas uz Kuršu kāpām.