Nacionālais botāniskais dārzs Salaspilī ierindojas kā lielākais botāniskais dārzs Latvijā un Baltijā ar 136 hektāru lielu teritoriju. Nacionālā botāniskā dārza augu kolekciju veido apmēram 14 tūkstoši dažādu šķirņu. Vairāk nekā 5000 augu atrodami dendrārijā, tāpat te atrodamas dažādas citas ekspozīcijas, piemēram, augļu dārzs, rozārijs, krāšņumaugi.

Botāniskajā dārzā var rast iedvesmu sava dārza sortimenta papildināšanai ar jaunām augu dažādībām, kā arī gūt iespēju botānikas zināšanas apgūt dabā. Iespēja papildināt personīgo fotoarhīvu ar ekskluzīvu fonu fotogrāfijām un tuvplāniem. Botāniskā dārza teritorijā izveidota rotaļu vieta bērniem, ērti celiņi riteņbraucējiem, taciņas nūjotājiem, piknika iespējas.

BURSH (SIA „ECOS”) alus darītava – viena no mazākajām alus darītavām Latvijā, kas atrodas starp Zemgales, Vidzemes, Latgales un Sēlijas novadiem – Pļaviņu novada Aiviekstes pagastā. Alus cienītājiem piedāvājam tumšo un gaišo alu BURSH. 
BURSH ir no ūdens, miežu iesala, apiņiem un rauga gatavots, uz malkas krāsns vārīts, ozolkoka mucās raudzēts un 30 dienas gatavināts alus. SIA “ECOS” ražošanā izmanto tikai dabīgas izejvielas. Alus tiek gatavots pēc īpaši BURSH alus darītavai radītas receptes, ievērojot tradicionālās alus gatavošanas metodes. 

Ciemos gaida gan individuālus apmeklētājus, gan tūristu grupas (iepriekš piesakoties).

Atrodas Preiļu dienvidrietumu daļā, Talsu ielā 21. Muzeja ekspozīcija veltīta keramiķa P. Čerņavska (1923. – 1997.) darbiem, kas izceļas ar savām gaišajām, dzeltenīgajām un spilgtajām glazūrām. Muzeja apmeklētāji var piedalīties māla izstrādājuma tapšanas (t.sk. cepļa izņemšana) procesā un iegādāties suvenīrus.

Krodziņš "Katrīnkrogs" atrodas Alūksnes ezera krastā – Lauku tūrisma un atpūtas centra „Jaunsētas” teritorijā. No guļbaļķiem celtajā krodziņa interjers veidots 17. gs. stilā, kad Alūksnē dzima un audžutēva Ernsta Glika pavadībā izauga vēlākā Krievijas cariene un Pētera I sieva Katrīna I.

Latviešu virtuve: Alūksnes ezera zivju (zandarts vai līdaka) zupa, cūku mēle, cepta ola miltu panējumā, rupjmaizes kārtojums ar brūkleņu ievārījumu un putukrējumu.

Īpašais ēdiens: Pusdienas malēniešu gaumē – buljons ar profitroļiem.

Viesu nama saimniece apmeklētājus pieņem tautas tērpā un izglītojošo programmu vada žemaišu valodā. Viņa pastāsta par zāļu tējām, piedāvā tās saplūkt un pašiem pagatavot savu tēju. Pie tējas piedāvā pašas gatavoto sieru, maizi, pīrāgu, medu. Viesu nams atrodas pie Beržora ezera, netālu no Plateļu ezera. No šejienes ir ērti doties uz Žemaitijas nacionālo parku gan kājām, gan ar velosipēdu, gan ar peldlīdzekļiem un automašīnu.

Vēsturnieki teic, ka līvi jeb lībieši senajā Latvijas teritorijā atpazīstami laikā jau no 10. gadsimta. Viņi apdzīvoja Ziemeļkurzemi, Daugavas un Gaujas lejteces, no Ģipkas līdz Ovišiem, kur joprojām atrodami piejūras zvejniekciemi ar lībisku izcelsmi.

Piejūras iedzīvotāji vienmēr ēduši dažādi gatavotas jūras, upju un ezeru zivis: kūpinātas butes, reņģes, mencas, brekšus un lučus, ceptus nēģus, sālītas brētliņas, reņģes un siļķes. Svaigs mazsālīts Baltijas lasis ir delikatese. Uz oglēm cep veselas zivis: zandartu, foreli, karpu, samu vai asari. Viesi var piedalīties zivju ķeršanā un kūpināšanā. No visa pa druskai var pamēģināt, pasūtot degustāciju galdu.

Rudzi nogaršojami rupjā un saldskābā maizē, sklandraušos, pat pankūkās un piparkūkās. Vidzemes pusē cep miežu plāceņus. Gardi gatavo mājlopu un mājputnu gaļas ēdienus, gadu mijā – cūkas šņukuru ar zirņiem vai krāsnī ceptu piena sivēnu. Krogu piedāvājumā ir medījumi ar brūklenēm, sēnēm un citām savvaļas garšām. Piedevās pasniedz rudens saknes, ķirbi, pupas vai grūbas. Ēdienus papildina grēcīgi gardas mērces.

Tradicionālos pīrāgus, plātsmaizes, kliņģerus, ābolkūkas un medus kūkas baudiet svētkos un ikdienā. Gardi ir saldēdieni no rudzu rīvmaizes, dzērvenēm, brūklenēm un saldā krējuma. Kurzemē iecienītas ir melleņu klimpas, vasarā gatavo daudz desertu ar svaigām ogām. Dabas spēku veselībai var uzņemt ar smaržīgām zāļu tējām un medu. Reibinoši mirkļi piedzīvojami mājas vīnu degustācijās un alus baudīšanā.

Amatniece praktiskās nodarbībās aicina izjust saikni ar mālu, darboties ar podnieka virpu un attīstīt ikviena tā radošās spējas. Pēc apdedzināšanas keramikas krāsnī, darbus var ņemt līdzi kā labu suvenīru un savu jauniegūto prasmju apliecinājumu. Audzē garšaugus un tējas. Tēju degustācija.

Krustpils vēstures avotos pirmoreiz minēta 1237. gadā saistībā ar Kreicburgas (Kreutzburg) pils celtniecību Daugavas labajā krastā. 1511. gadā Krustpils pieminēta kā miests. 1585. g. poļu karalis Stefans Batorijs Krustpili uzdāvina Nikolajam Korfam, kura dzimtas īpašumā tā paliek līdz 1920. gadam. Krustpils pievārtē 1626. g. notiek cīņas starp zviedru un poļu karaspēku. Nopostītais miests nīkuļo līdz 19. gs. vidum. Savukārt Jēkabpils izveidojās 17. gs. vidū kā Krievijas vajāto vecticībnieku apmetne - sloboda. Daugava iepretim Krustpilij un Jēkabpilij ir krāčaina, tādēļ strūdziniekiem bija jāapstājas un jāpārkrauj preces vezumos. Tā rezultātā sloboda uzplauka, un 1670. g. tai piešķīra pilsētas tiesības, nosaucot to Kurzemes hercoga vārdā. 1861. g., kad atklāj Rīgas-Daugavpils dzelzceļu, sākas Krustpils, bet beidzas Jēkabpils uzplaukums. Krustpili un Jēkabpili administratīvi apvieno 1962. g., saglabājot Jēkabpils vārdu. Līdz mūsdienām Jēkabpilī ir saglabājusies 19. gs. raksturīgā vienstāvu koka apbūve, 19. un 20. gs. mijā celtām sarkano ķieģeļu ēkas, septiņi dažādu konfesiju dievnami. Daugavas kreiso krastu ieskaujošais aizsargdambis (būvniecību uzsāka 1861. g.) veidots ar mērķi pasargāt pilsētu no plūdiem. Tagad tas pārveidots par promenādi, kas ir iecienīta iedzīvotāju pastaigu un atpūtas vieta.