| Nr | Nosaukums | Apraksts |
|---|---|---|
|
Vēsturiskais ceļš (V1279), kas pirms jaunā ceļa būvniecības caur Ēdoli savienoja Kuldīgu ar Alsungu. Mūsdienās ainaviskais ceļš (grants segums) līkumo cauri mežiem un lauksaimniecības zemēm. Piemērotā laikā to var izmantot kā alternatīvu ceļu, lai iepazītu Suitu novada ainavas. Ceļojumu pa Veco suitu ceļu var veikt ar divriteni. |
||
|
Atrodas Lielajā ielā 34 a. Vēlīnā klasicisma stilā celtā baznīca pēc muižnieka Nikolausa fon Korfa ierosmes būvēta laikā no 1828. - 1830. gadam. Dievnams ir interesants ar to, ka tajā apskatāms Vidzemes sakrālmākslā rets altāra tips – kancelaltāris (kancele un altāris ir apvienoti arhitektoniski vienotā mākslinieciskā kompozīcijā). |
||
|
Kafejnīca "Rezidence Kafe Venta" atrodas pie paša Kuldīgas senā ķieģelu tilta ar skatu uz Ventas Rumbu, platāko ūdenskritumu Eiropā. Piedāvājumā dažādi dzērieni un konditorejas izstrādājumi, kā arī svaigi gatavoti ēdieni uz grila. Kafejnīca ir savienota ar Kuldīgas mākslinieku rezidences mākslas galeriju, tāpēc apmeklētājiem ir iespēja izbaudīt aktuālās izstādes, kā arī vasarā baudīt dzīvo mūziku un disko vakarus. |
||
|
Kolgas muiža ar savu iespaidīgo teritoriju, daudzajām ēkām un visur jaušamo senatnes elpu neatstās vienaldzīgu! Pirmās ziņas par to ir atrodamas jau no 13. gs, taču mūsdienās redzamo pili cēla baroka stilā 17. – 18. gs., bet 19. gs. 20. gados pārbūvēja klasicisma stilā. Saimniecības ēkas ir celtas g.k. 18. – 19. gs. Laikā no 17. gs. beigām līdz 20. gs. šī bija lielākā Igaunijas muiža. Šobrīd muižas kompleksa ēkās ir iekārtota viesnīca, restorāns, konferenču centrs un muzejs. Interesenti var izmantot vietējo gidu pakalpojumus. |
||
|
Atrodas Kalēju ielas malā. Savu popularitāti ieguvis ar nostāstu, ka Ziemeļu kara laikā pie tā pusdienojis Krievijas cars Pēteris I un Polijas valdnieks Augusts (Stiprais). |
||
|
19. gs. beigās celtā cietokšņa daļa. Muzejs, kas atspoguļo totalitāru režīmu noziegumus pret cilvēci. |
||
|
Latvijas un Baltijas resnākais parastais osis (Fraxinus excelsior). Aug blakus Zīlēniem - latviešu gleznotāja Ģederta Eliasa memoriālam muzejam, kamdēļ ieguvis otru nosaukumu – Eliasa osis.
|
||
|
Setomaa has been inhabited for about 8,400 years, which makes it one of the oldest human settlements in Estonia. It is located on the border of Eastern and Western civilisations, bordering Russia, Latvia and Estonia. Setomaa is famous for its well-preserved traditions and culture. For centuries the local handicraft skills have been passed down within families. Seto polyphonic singing (Seto leelo) is inscribed on the UNESCO List of the Intangible Cultural Heritage of Humanity. Setos have distinctive national costumes, rich in detail and unique to each family. Perhaps most impressive is the distinctive array of Seto jewellery. These visually striking pieces not only reflect the social standing of the wearer but are also worn as a safeguard from misfortune. To this day, the Seto lifestyle remains closely tied to nature. It is common practice for the Seto not only to enjoy the natural beauty of the forest but to also use its gifts. Berries and mushrooms are picked freely in their seasons. It is best to start the tour from Võru and finish in Tartu. |
||
|
Atrodas skvērā pie Skrundas Kultūras nama. Uzstādīts 2005. g., godinot pulkveža Oskara Kalpaka un viņa bataljona uzvaru pār lieliniekiem Skrundas kaujā. Latvijas Brīvības cīņu laikā 1919. g. 22. janvārī lielinieki bija ieņēmuši Skrundu. 29. janvārī Kalpaka bataljons no Rudbāržu muižas devās Skrundas virzienā. Pēc trīs stundu ilgas cīņas tas guva uzvaru, ieņemot stratēģisko līniju Ventas krasta tuvumā. Šī bija kalpakiešu pirmā uzvara pēc daudzkārtējas atkāpšanās, kas deva iedvesmu turpmākajās Brīvības cīņās. |
||
|
Žagares reģionālais parks organizē dažādas ekskursijas, izglītojošas programmas bērniem un senioriem un jauniešu nometnes. Žagare jau sen ir pazīstama ar savu īpašo ķiršu šķirni, kuru Latvijā pazīst ar nosaukumu ‘Latvijas zemais’, bet lietuvisko nosaukumu varētu tulkot kā ‘Žagares ķirši’. Tai ir vairākas variācijas, kas atšķiras ar dažādu nogatavošanās laiku, ražīgumu, augļu koku formu un citam pazīmēm. Līdz pat mūsdienām šie ķirši aug gandrīz ikvienās mājās un ir kā ekskluzīvs Žagares simbols. |
||
|
Agrākais mājas nosaukums bija „Forstei” (tulkojumā nozīmē mežziņa māja). Tā celta, izmantojot vecās Bīriņu pils baļķus. Ēkas pirmais īpašnieks bija Bīriņu muižas barons Aleksandrs Aleksejs fon Pistolkorss. Tajā dzīvoja muižas virsmežzinis Pauls Moltrehts, vienlaicīgi tā bija virsmežziņa darba, dzīves vieta un muižas medību māja. Ēka vairākkārt pārbūvēta. Līdzīgu izskatu patreizējam un arī simboliskos brieža ragus tā iegūst 1891. gadā. Neatkarīgās Latvijas laikā mājai tika latviskots nosaukums – „Meža māja”. Vairākkārt mainījušies arī tās īpašnieki. 30. gados tā kļūst par kultūras un mākslas darbinieku atpūtas mītni. Šeit 1937. gadā vasaru pavadīja komponists Alfrēds Kalniņš, strādājot pie pirmās latviešu operas “Baņuta” partitūras interpretācijas otrajam iestudējumam. Pēckara periodā No 1945.gad līdz 1956. gadam ēkā atradās Saulkrastu Ciema Padome, Saulkrastu rajona laikā Tautas izglītības nodaļa. Pēc tam uz ēku no Jūrmalas tika pārcelta bērnu sanatorija „Ugunskurs”, kura vēlāk pārdēvēta Saulkrastu vārdā. Šobrīd ēka ir privātīpašums. (Avots: Saulkrastu TIC) |
||
|
No nesen atjaunotā Vecā ķieģeļu tilta un skatu laukuma, kas atrodas Ventas kreisajā krastā aiz Pils sarga namiņa paveras ļoti skaists skats uz Latvijas platāko un iespaidīgāko ūdenskritumu – Ventas rumbu. Te vērts atbraukt pavasara palu un vimbu migrāciju laikā.
|
||
|
Viena no retajām vietām pasaulē, kur joprojām nēģus rūpnieciskā mērogā zvejo, izmantojot > 150 gadu senu metodi – taci, kas ir pāri upei uzcelta laipa ar murdiem. Uz Salacas ir trīs tači. Vietējā zvejnieka pavadībā var iepazīt zvejas procesu, nobaudīt un iegādāties uz vietas ceptus nēģus. |
||
|
Paramonovas vecticībnieku kopienas lūgšanu nams celts
1882. gadā.
|
||
|
Atrodas Daugavas labajā krastā pie Karikstes upītes ietekas Daugavā. Pili, no kuras mūsdienās ir saglabājusies tikai sienas drupas un pamati, Livonijas ordenis uzcēla 1224. gadā. To apdzīvoja līdz 17. gs. vidum, kad Poļu - zviedru kara laikā celtni sagrāva. Uz pilsdrupām paveras labs skats no ceļa (grantēts), kas aizlokas lejup pa Daugavas ielejas labo krastu. |
||
|
Atrodas Iecavas upes ielokā starp Rīgas un Sporta ielu. Baznīcas celtniecību uzsāka 1641. g. un pabeidza ap 1657. g. Ēka ievērojami cieta 2. Pasaules kara laikā. Pie baznīcas atrodas kapi, kuros apglabāti grāfu Pālenu dzimtas pārstāvji. To ziemeļaustrumu stūrī redzama Pālenu dzimtas kapliča. Baznīca ir it kā „sadalīta” divās daļās – vienā daļā notiek restaurācijas darbi, otrā izvietota bibliotēka. To ir vērts redzēt arī no iekšpuses. |
||
|
Viesu nams atrodas Senajā Gegužinē bijušās muižas vietā Neres upes krastā. Apmeklētāji tiek aicināti apbrīnot ainavu, peldot pa Neres upi vai braucot ar velosipēdiem. Lauku mājas saimnieki-arhitekti vada nodarbības par etnoarhitektūru. Vieta kā radīta dažādu pasākumu rīkošanai nacionālās identitātes stiprināšanai un tradīciju kopšanai. Maza ģimenes viesnīciņa, piekļuve saimniecības ikdienai un tās iedzīvotājiem. Airdēļi un riteņbraukšana.
|
||
|
Nakšņošana lauku mājā līdz pat 40 personām (ar papildvietām). Pirts un pirtnieka pakalpojumi, svinību telpa, atpūta dabā – peldvieta dīķos, makšķerēšana, sporta un atpūtas laukumi. Saimnieki piedāvā nobaudīt žāvētas zivis vai zivju zupu, arī no Jūsu pašu iegūtā loma. Makšķerēšanai ir pieejami 17 zivju dīķi. "Paradīzēs" ir iespējams rīkot arī svētku svinēšanu brīvā dabā, kā arī nakšņot teltīs. Viesošanās Viesu namā "Paradīzes" iepriekš obligāti ir jāpiesaka! |
||
|
Ļoti skaists un ainavisks etnogrāfiskais ciems Balošas (Baluošas) ezera ziemeļu krastā, netālu no diviem iepriekš minētajiem ciemiem. Te apskatāmas interesantas un skaistas koka ēkas, kas celtas no guļbaļķiem, ar niedru vai lubiņu jumtiem un izrotātas ar dažāda veida dekoratīvajiem elementiem. Pirmo reizi rakstos Šumini minēti 1784. g. Savu vārdu ciems ieguva no kādreiz dzīvojošas ģimenes uzvārda. Kā interesantākā ir jāpiemin sena klēts. |
||
|
Tagadējais dievnams (iepriekšējie celti 1652. un 1776. g.) būvēts laikā no 1839. - 1842. g. Vidzemē pazīstamā lībiešu būvmeistara Mārča Sāruma (1799. –1859.) vadībā. Par prototipu tam izmantoja Pievolgas vācu koloniju baznīcu veidolu. Dievnama altārī atrodas Pītera Paula Rubensa gleznas “Kristus pie krusta” kopija (oriģināls – Minhenē), ko 1887. g. baznīcai uzdāvināja Nēķena muižas īpašniece. Baznīcas remonta laikā (1928. g.) atklāja piemiņas plāksnes 1. pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem. Blakus baznīcas atrodas viduslaiku kapsēta. Celtnes autors un būvdarbu virsuzraugs - H. fon Hagemeistars esot teicis, ka šis dievnams esot „vienīgā baznīca visā Vidzemē un varbūt arī pasaulē, kas uzcelta bez apreibināšanās”. |
||