Z/s ''Zilūži" ir 3 nozaru zemnieku saimniecība, kas nodarbojas ar graudkopību, piena lopkopību un piena pārstrādi dabīgos piena produktos un saldējumā. Ražošanā izmanto tikko slauktu pašu govju pienu. Piedāvā degustācijas. Saimniecības produkciju var iegādāties  braucošajos veikalos visā Vidzemē, Rīgā un Jelgavā, kā arī stacionārajā veikalā Valmierā.

 Vieta, kur var nodoties īsākām un garākām pastaigām. Te izveidota 1,6 km garā Sprīdīša taka (ar Annas Brigaderes pasaku varoņu koka skulptūrām), 3,8 km garā Meža ainavu mācību taka un 8 km (vienā virzienā) garā Augšzemes ainavu taka. Takas atrodas ledāja veidotā subglaciālā iegultnē, kur viens aiz otra izvietojušies vairāki ar caurtekām savienoti ezeriņi un purvi. Ainavas un citu vērtību aizsardzības nolūkā izveidots dabas liegums. Taku sākumā (netālu no Pilskalnes) ir apskatāms ap 30 m augstais Melnaiskalns (Rāmavas pilskalns).

Saimnieks ļoti skaistā vietā (ar skatu uz Saukas ezeru) audzē gaļas liellopus, kas visa gada garumā nogana apkārtējo pauguru nogāzes. Novadīs ekskursiju, parādīs govis un piedāvās saldos ķiršus un ābolus no sava dārza.

Kā senā Alšvanga šī apdzīvotā vieta pirmo reizi tika pieminēta 1231. gadā pāvesta vicelegāta Alnas Balduīna līgumā ar kuršiem. Livonjas ordenis te saimniekoja līdz 1561.gadam, bet no 1573.-1738.gadam ordeņa pils pieder no Pomerānijas nākušo fon Šverinu dzimtai. Tieši Šverinu dzimtas valdīšanas laikā Alsungā uzceļ mūra baznīcu Svētā erceņģeļa Miķeļa godam un uzsāk vietējo iedzīvotāju pievēršanu katoļticībai. Alsunga kļūst par visas Kurzemes katoļu centru, tās iedzīvotāji par suitiem (Šverinu svīta). 
Alsunga jau gandrīz 400 gadus ir vēsturiskā Suitu novada centrs. Kā Latvijas konservatīvākais novads tas ir plaši pazīstams gan ar īpatnējām dziesmām, gan krāšņiem tautas tērpiem, vēl dzīvām tautas tradīcijām un ticējumiem. Suitiem ir valoda (izloksne), ēdieni un daudz kas tāds, kas citos novados ir sen atmests vai aizmirsts. Te reliģiskais ir cieši saaudies ar tautisko vienā unikālā veselumā.
Šodien Alsungas novads aizņem 191 km2 lielu teritoriju ,kurā dzīvo ap 1500 iedzīvotāju.

Viengadīgo krāšņumaugu, ēdamaugu dēstu audzēšana. Dažādu krāsu un formu tomātu audzēšana segtajās platībās. Ar 2021. gadu tomātu pārstrāde - sulas un pulvera ražošana.

Kaut arī teritorija ir veidota Latvijā reti sastopamas koku sugas - parastā skābarža aizsardzībai (tīraudzes aizņem ap 4 % no lieguma teritorijas), tās vizuāli izteiksmīgākā daļa ir Tīrspurvs (Dunikas tīrelis), kurā šobrīd izveidota Latvijas garākā un viena no iespaidīgākajām purva laipu takām, šķērsojot to Z – D virzienā. Te var gūt fantastiskus iespaidus, vērot savdabīgo purva vidusdaļas ainavu (vietām nav pat mazo purva priedīšu) un dažādus biotopus - purva ezeriņus, minerālzemes salas, lāmas, akačus un putnus.

Krēslainajā muižas pagrabā var noklausīties stāstījumu par mājas vīna izgatavošanas mākslu un degustēt rabarberu, upeņu un zemeņu vīnu kopā ar apkārtnē saražotajiem lauku labumiem (siers u.c.). Vīns tiek gatavots, izmantojot vietējo zemnieku saražoto produkciju.

Teritorijas ziņā nelielais Vilces dabas parks izvietojies dziļās Vilces upītes un tās pieteku gravu krastos. Aizsargājamie biotopi - smilšakmens atsegumi, upju straujteču posmi un gravu nogāžu meži ar tajos sastopamajām augu un dzīvnieku sugām ir šejienes dabas vērtumi. Pie labiekārtotā Vilces pilskalna atrodas Zaķu pļava – labiekārtota un iecienīta parka apmeklētāju atpūtas vieta.

Parks atrodas Biržuvēnu muižas parka galvenajā daļa, kungu mājas apkārtnē. Parka izveidei izmantots Virvītes upes ielejas reljefs, parka ūdens krātuvei – vecupe. Centrālajai daļai raksturīgas regulāras, pārējai – ainaviskā plānojuma iezīmes. Muižai iepretī stāv antīka stila skulptūra, rietumpusē – koka lapene. Parkā dominē vietējo koku sugas. No introducētiem apstādījumiem aug Eiropas lapegles, Trāķu kļava, rietumu tūjas.  Izceļas upes krastā augošu ozolu grupas un parka centrālajā daļā esošā mazlapu liepu aleja, kas ved līdz dīķim muižas virzienā.

Ciems atrodas pie Irbes (Dižirve, Īra) upes ietekas jūrā, abos tās krastos („jūrspuse” un „zemspuse”). Irbe pirmoreiz minēta 1310. g. robežlīgumā starp Kurzemes bīskapu un Rīgas domkapitulu, bet Lielirbes (Irvemünde) vārds pirmoreiz ierakstīts 1387. g. šķīrējtiesas dokumentā. 19. gs. beigās Lielirbes sīkosta bija aktīvs kokmateriālu tirdzniecības un transporta centrs. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā te uzbūvēts lielākais burinieku skaits Kurzemes rietumkrasta ciemos. 1939. g. ciemā bija ap 300 iedzīvotāju, vairāk kā 70 māju un baptistu baznīca (tagad Ventspils Brīvdabas muzejā). Ciemam cauri kursēja mazbānītis, darbojās pasta un telegrāfa kantoris, divi pārtikas veikali, 1. pakāpes pamatskola, koris un pūtēju orķestris. Lielirbe bija viens no lielākajiem ciemiem, kas izzuda pēc Otrā pasaules kara. Lielirbē dzimusi kultūrvēsturniece Valda Marija Šuvcāne (1923 - 2007), kuras darbu turpina viņas meita Baiba Šuvcāne, rakstot nozīmīgus darbus par Lībiešu krasta dzīvi. Līdz 2019. g. pāri Irbes upei plānots atjaunot trošu tiltu.