Viesu nama viesistabā „Agluona” tiek gatavota kafija, var nogaršot arī citus Mazajai Lietuvai un Žemaitijai raksturīgos ēdienus. Tāpat tiek organizētas degustācijas.

"Rokdarbu lādes" veikaliņā ir apskatāmi un iegādājami Sabiles sievu darinājumi – adījumi un tamborējumi – cimdi, zeķes, cepures, šalles un citas noderīgas lietas, kas kalpos kā lieliskas dāvanas un suvenīri.

Šīs baznīcas priekšteci (cēla 1770. g. par muižnieka Sokolovska līdzekļiem) dēvēja par Latvijas koka baznīcu arhitektūras šedevru. Dievnamu rotāja sienu un griestu zīmējumi, bet altāri - smalki kokgriezumi. Saglabājušās ziņas, ka baznīcas celtniecībā (tikai ar cirvi) nav izmantotas naglas. Jēzus Kristus Brīnumdarītāja koka statujai, kas atradās galvenajā altārī, piedēvēja brīnumainu spēku. Pie baznīcas novietotā krucifiksa svētceļnieki skaitīja lūgšanas un tālāk uz ceļgaliem rāpoja uz dievnamu. 1968. g. to izlaupīja un nodedzināja, bet statuju atrada Ludzas atkritumu izgāztuvē. Dievkalpojumus organizēja baznīcas mūra tornī, kamēr 1999. g. pabeidza jaunās - mūra baznīcas būvniecību. Atjaunots ir arī krucifikss.

Atrodas Krustpilī, Rīgas ielā 216 b. Krustpils pils pirmsākumi ir meklējami 1237. g. Šajā laikā Rīgas bīskaps Nikolajs de Magdeburgs uzcēla Kreicburgas pili, kas bija pirmā krustnešu nocietinātā pils Latgalē. 16. gs. beigās tā līdz pat 20. gs. sākumam nonāk bruņinieka Nikolaja Korfa (un tālākās dzimtas) īpašumā. Neskatoties uz sekojošiem postījumiem un pārbūvēm, pils līdz mūsdienām ir saglabājusi viduslaiku pilīm raksturīgo noslēgto pagalmu. 19. gs. vidū tā iegūst historisma stila interjerus. Tajā pat laikā ir saglabājušies arī senākas apbūves elementi - vārtu tornis, korpusa pamatsienas, šaujamlūkas, velvju konstrukcijas, logailas u.c. Padomju laikos pilī atradās PSRS armijas daļa, bet tai blakus izveidojās kara pilsētiņa - mūsdienu Pils rajons, ko rietumu puses ieskauj Pils dīķis. 1994. g. ēku kompleksā iekārtots Jēkabpils vēstures muzejs, kuru var iepazīt gida pavadībā vai individuāli (ar audiogidu). Vienreizējs skats no torņa!

Kramiņu apkārtnes laukos medu vāc bišu saimes, kuru produkts ieguvis godalgas. Saimnieki piedāvā ekskursiju un stāstījumu par bišu dzīvi, biškopības produkciju, vaska svecīšu liešanu, kā arī organizē izglītojošus seminārus.

Mājas saimniecība „Pie Tēvoča Garika" piedāvā iepazīties ar nelielu dzīvnieku kolekciju. Dažus dzīvniekus var pabarot un paglaudīt. Te iespējams apskatīt gan mājas dzīvniekus, gan savvaļas dzīvniekus. Par katru dzīvnieku sniedzam informāciju.

Krodziņš "Glendeloka" atrodas Cēsu – Valmieras ceļa malā. Izvietots guļbaļķu ēkā, latviskā stilā. Dārzeņus un augļus iegādājas no vietējiem zemniekiem.

Latviešu virtuve: Plānās un kartupeļu pankūkas, aukstā zupa, meža sēņu zupa, skābeņu zupa „Vecmāmiņas gaumē”, bukstiņputra, pelēkie zirņi, ceptas reņģes, mencas fileja, Brenguļu alū šmorēta liellopa gaļa, šmorēts trusis, rupjmaizes kārtojums.

Īpašais ēdiens: „Glendeloka”.

Švekšnos muižas parka komplekss ir viens no skaistākajiem visā Žemaitijā. Pie muižas izveidots iespaidīgs parks. Abas parka daļas savieno platas, vāzēm dekorētas parādes kāpnes, no kurām paveras skaista lejas terases ūdeņu panorāma. Uz Švekšnos muižas parka centrālā dīķa salas atrodama dievietes Diānas skulptūra. Galvenajā parka alejā atjaunots krāšņš Saules pulkstenis, vāze uz pjedestāla, Sv. Marijas skulpūta, “Brīvības enģelis”. Restaurēti arī citi parka elementi – skatu laukumi, takas, vārti.

Naujasodžo ciemā izveidotais Alantas muižas komplekss: neoklasicisma stila muižas ēkas, 19.gs. parks (gobas, liepas, bērzi, ozoli, ievas), palīgēkas. Itāļu villu atgādinošā, neoromantisma stilā izveidotā muižas parkā iekoptas koku alejas, izrakti trīs dažādu formu dīķi. Koki sastādīti tā, lai augšanas procesā to stumbri savienotos un izveidotu varenu pušķi. Bez vietējiem kokiem netrūkst arī eksotisku augu. Uz parka robežas uzceltas ažūra lapenes, pāris metru augsts balts obelisks, tuvāk muižai – Venēras un Jupitera skulptūras no balta marmora.

No vēsturiskā un arhitektoniskā viedokļa – interesants 17. - 19. gs. pilsētbūvniecības piemineklis. Vecliepāja atrodas Vecā tirgus un Kuršu laukuma rajonā, kur no 16. gs. 60. gadiem notikusi tirdzniecība. Līdz 1792. g. Kuršu laukums bija arī soda izpildes vieta. 1910. g. tam līdzās izveidoja tagadējo Pētertirgus paviljonu. Palūkojoties kartē redzams, ka ielu tīkls līdz pat mūsdienām ir daļēji saglabājis viduslaiku pilsētu centriem raksturīgo haotiskumu.