Atpūta laukos
3481-3500 / 4340
Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Baznīcas pirmā ēka celta 1641.  gadā.  Mūsdienās  saglabājies  ceturtais,  1856.  gadā mācītāja Johana Vilhelma Knīrīma laikā jaunceltais  dievnams. Tā  altāra  gleznu  Kristus  pie  krusta (Golgāta)  1856.  gadā  gleznojis  Jozeps  Millers,  paraugam izmantojot  sava  skolotāja  Pētera  Kornēliusa  radīto  altārgleznu  Minhenes  Ludviķa  baznīcā. Baznīcas patroneses baroneses Bīriņu muižas īpašnieka māsas Augustes Amālijas fon Pistolkorsas apbedījuma piemiņas sienā iemūrēta epitāfija. Torņa būve tiek pabeigta 1856. gada 11. jūnijā, par ko liecina piemiņas plāksne pie baznīcas sienas ar uzrakstu „Erbaut von August von Pistolkors 1856”.  Dievnamu iesvētīja 1864.  gadā un  pēc  gada  baznīcā  uzstādīja  Martina  firmas ērģeles ar 8 reģistriem, ko 1903. gadā paplašināja uz 14 reģistriem. Diemžēl ērģeles izpostīja 2. Pasaules kara laikā. Saulkrastu (Pēterupes) ev.lut.baznīca izdzīvo gan 2.Pasaules kara laikā, kā arī padomju gados. Šis laiks ir viens no grūtākiem, jo daudzas baznīcas apkārtnē tiek izpostītas, draudzes mācītāji atlaisti un draudzes izjukušas. Pēterupes draudze pastāvēja. Baznīca kā arhitektūras piemineklis pat padomju gados tika pie tornīša jumta remonta, kuram līdzekļus piešķīra izpildkomitejas priekšsēdētāja Ņina Manzūrova. (Avots: Saulkrastu TIC)
N/A

Dievnamam ir unikāls astoņstūru veidā darināts zvanu tornis (uzbūvēts ap 1800 gadu). Skats uz Lūšiai ezeru.
N/A

Viduslaiku un pagājušā gadsimta sākuma kapsēta. To iejož apsūnojis akmeņu žogs. Te meklējami vairāki interesanti objekti: Heinriha Jakobsona (1832. – 1911.) - pirmā Mazirbes skolotāja kapa vieta (vecs metāla krusts atrodas pa kreisi no galvenajiem vārtiem), priede  - valsts nozīmes dižkoks 3,17 m apkārtmērā, kuras stumbrā kāds viesstrādnieks padomju laikā ar motorzāģi izzāģējis kokā dori, lai tiktu pie bišu medus, rakstnieka Marģera Zariņa stāstā un lugā aprakstītā vecā Taizeļa prototipa – zvejnieka Nika Freimaņa (1845. – 1908.) kaps, Vilkača kaps - teikām un spoku stāstiem apvīta vieta – sens ar akmeņiem apkrauts kaps – it kā vienīgā Latvijā zināmā vilkača kapa vieta u.c.
N/A

Nītaures vēstures takā var apskatīt un iepazīt dažādus vēsturiskus objektus no 13.gadsimta līdz mūsdienām - seno pilskalnu, vācu ordeņa pilsdrupas, luterāņu un pareizticīgo baznīcas, soda vietu un muižas seno apbūvi.
N/A

Kopš dižākā – Kalnasikšņu ozola bojāejas Kvēpenes dižozols ir kļuvis par varenāko Gaujas nacionālā parka koku. Tā apkārtmērs ir 6,1 m, augstums 20 m, bet koka vainaga projekcija 28 x 30 m. Ainaviskais ozols aug Gaujas senlejas labā pamatkrasta nogāzē un ir viens no kuplākajiem Latvijas kokiem. Netālu no dižozola uzmeklējams ar mežu apaugušais Kvēpenes pilskalns, bet lejpus tā – Gaujas pamatkrasta nogāzē iztek Svētavots, kam piedēvē dziednieciskas īpašības. Ziemeļos no Kvēpenes pilskalna ir pakalns – t.s. Rūsiņa kalns, no kura labi saskatāmi Pārgaujas meži, Cēsu pilsētas torņi, Ieriķi un Rakšupes ieteka Gaujā. No soliņa Rūsiņa kalna galā var gaidīt lieliskus saullēktu skatus.
N/A
Jaunstašuļu Velna pēdas akmens atrodas Jaunstašuļu ciemā krūmiem noaugušā vietā pie kādām neapdzīvotām mājām. Bez zinātāja to grūti atrast. Akmens augstums no zemes 0,75 m, apkārtmērs pie zemes 5,85 m. Tā virsmā cilvēka pēda, kuras garums 0,3 m, platums 0,09 m, dziļums 0,02. Bijusi vēl otra pēda, tā acīmredzot nodrupusi. Akmens ziemeļu sānā it kā iecirsti trīs pakāpieni.
N/A

1992. gadā dibinātais Varņu reģionālais parks (Varnių regioninis parkas) ieskauj Žemaitijas augstienes augstāko daļu, veidots tās ainavas aizsardzībai. Parka teritorijā atrodas Žemaitijas augstienes augstākais paugurs - Medvegalis (Medvėgalis) (234 m virs jūras līmeņa) un ārkārtīgi ainaviskais un teiksmām apvītais Šatrijas (Šatrijos) kalns (228 m virs jūras līmeņa). Abi ir ļoti skaisti, seni pilskalni, kas mūsdienās ir populāri tūrisma objekti, tādēļ šeit var veikt paša izvēlētu parka ainavisko tūri. Parks ir bagāts ar ezeriem un nelielām ūdenstecēm. Interesanti, ka parka lielākā – Lūksta ezera viļņi krastā izskalo dzintaru. Parkā konstatēta 481 augu un 739 dzīvnieku sugas. Šeit sastopami tādi Eiropā aizsargājami biotopi kā ozolu meži, staignāju meži, pārejas purvi, bioloģiski nozīmīgi zālāji un pļavas. Žemaitijas augstiene ir viena no vecākajām zināmajām apbedījumu vietām Baltijas austrumdaļā. Mūsdienās populāri pasākumi ir vasaras saulgriežu svinības un uguns rituāli Šatrijas kalnā.  Apmeklētāju centrs atrodas Varņu ciemā.
N/A
Lokveida takas sākums meklējams pie Krimuldas baznīcas - vecākās Latvijā. Tā vienā virzienā ved gar Runtiņupītes (Runtiņš) krastiem līdz ietekai Gaujā. Apskatāma Mācītājmāja, Kubeseles pilskalns, lībiešu virsaiša Kaupo piemiņas vieta, Kubeseles ala, Saulstaru iezis, Lielais akmens, seni enkurkluči, senkapi, savdabīgs labirints u.c.
N/A

Atrodas 7 km uz ziemeļiem no Vecpiebalgas centra. Te apskatāmas 19. gs. Piebalgas lauku ainavai raksturīgas zemnieku un amatnieku sētas ar darbarīkiem un sadzīves priekšmetiem, kā arī nesen atjaunotās vējdzirnavas. „Vēveros” joprojām dzīvo arī daži vietējie cilvēki. Ieteicama muzeja apskate vietējā gida pavadībā!

 
N/A

Atrodas Valmieras ziemeļdaļā. Valmiermuižas kungu māju (neobaroka stils) laikā no 1764. – 1771. g. cēla Šlēsvigas – Holšteinas – Zodenburgas – Bekas princis Pēteris Augusts Frīdrihs. Vēlākajos laikos tā pieder vairākiem citiem īpašniekiem. Pēc mūsdienās atrodamām liecībām varam spriest, ka muižas kungu māja 20. gs. sākumā bija vienstāvu ēka ar barokālu tornīti un divstāvu blakuskorpusu. Tā bija piemērota kā vasarnīca un medību izpriecu vieta. 1918. g. ēku nodedzina. Divus gadus vēlāk Valmiermuižā ierīko karagūstekņu nometni. Vēlāk kungu mājas piebūvi atjauno un izmanto kā pamatskolu. 1936. gadā ēkā izveido cietumu, kas 2. pasaules kara laikā kļūst par karagūstekņu ieslodzījuma vietu. Pēcāk ēka nodeg, un drupas tiek nojauktas. Līdz mūsdienām ir saglabājies Valmiermuižas tornis, kura telpu griestu gleznojumi tāpat kā parks ir kultūras piemineklis. Mūsdienās blakus vēsturiskajai vietai izveidota Valmiermuižas alusdarītava, un Valmiermuiža ir atguvusi otro elpu.
N/A

Baznīca atrodas pašā pilsētas centrā. Tā celta laikā no 1781. līdz 1788. gadam un tās celšanas iniciators bija Alūksnes muižas īpašnieks Oto Hermanis fon Fītinghofs, tās arhitekts – Kristofs Hāberlands. Noskatītā vieta, netālu no ezera, bijusi purvaina. Tādēļ uzbērts uzkalniņš un baznīcas pamatiem izmantoti divi tūkstoši ozolkoka pāļu. Tā būvēta klasicisma stilā no vietējā laukakmens. Baznīcas apmeklētāji var aplūkot gan grezno interjeru, gan uzkāpt 55,5 m augstajā torni, no kura paveras skaists pilsētas skats.

Baznīcas apmeklējums ir jāpiesaka iepriekš.
N/A

"Anima Candles" sveces ir roku darbs. Svecēm pieejami vairāki dizaini, kas variē gan krāsās, gan izgatavošanas metodē. Krāsu un smaržu klāsts ir plaši pieejams. Tās izgatavotas no pārtikas rūpniecībā izmantojamā parafīna vai ekoloģiskās sojas. Sveču ražotnē tiek piedāvātas sveču liešanas meistarklases.

 
N/A

Līdz 18. gs. šajā vietā bija koka baznīca, kamēr 1798. g. uzcēla mūra baznīcu, kas cieta 1. pasaules karā, bet 2. pasaules kara laikā to uzspridzināja. Tikai pusgadsimtu vēlāk - 1991. gadā tika uzsākti atjaunošanas darbi, kas joprojām turpinās. Tagad redzamais dievnams ir iepriekšējā līdzinieks.
N/A

Restorāns "Plaza" atrodas viesnīcā „Park Hotel Latgola” ar plašu skatu uz pilsētu no 10. stāva. Piedāvā gan pasaules, gan latgaliešu virtuvi.

Latviešu virtuve: Baltijas siļķes salāti, ķimeņu siera salāti, latgaliešu uzkodas ar speķi, kartupeli, sieru un marinētiem gurķiem, cūkgaļas ribiņas ar skābētiem kāpostiem, kartupeļu pankūkas un klimpas, pupiņas podiņā, kupāti, biezpiena plācenīši.

Īpašais ēdiens: kāpostu zupa ar baravikām.
N/A

Atpūtas vieta ģimenes īpašumā Vārvē, kurā tiek piedāvāti pirts rituāli. Tāpat ir iespēja pārnakšņot namiņā un atpūsties pie dabas un Ventas upes.
N/A

Atrodas Madonas centrā pie Mīlestības gravas. Piedāvā maltītes visām ēdienreizēm, ekonomiskais pusdienu piedāvājums. Vasarās – āra terase. Beķereja, smalkmaizītes.
N/A

Matsalu muiža pirmoreiz vēsturiskajos avotos ir minēta 1560. g., kad tā ietilpa Lihulas bīskapijas sastāvā. Tagad redzamās ēkas ir celtas laikā no 18. gs. otrās puses līdz 20. gs. sākumam. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados te plānoja izveidot Matsalu rezervāta centru, taču „veiksmīgā loze” tika netālu esošajai Penijē muižai (sk. iepriekš). Mūsdienās muižas pils, citas ēkas un parks (tajā dīķis ar salu) atrodas kritiskā stāvoklī. Taču kā nozīmīgu vēstures liecinieku arī šo muižu var iekļaut apskatāmo objektu sarakstā. Muižas komplekss atrodas pa ceļam uz Kēmu (Keemu) putnu vērošanas torni.
N/A

Pankūku kafejnīca. Dažādi oriģināli pildījumi. Kafejnīca piedāvā svaigi grauzdētu kafiju, kafijas un alkoholiskos dzērienus, kā arī uzkodas. Atvērta tipa virtuve.
N/A

Kolkas Lībiešu saieta nams tika atklāts 2019. g. Tajā var iepazīt Ziemeļķurzemes lībiešu kultūru, uzzināt par tradicionālajām nodarbēm, klausīties valodas skanējumu  un gūt priekštatu par piekrastes kultūrvēsturisko mantojumu. Saieta namā var organizēt un apmeklēt kultūras pasākumus, seminārus, mācības, izstādes, kā arī saņemt tūrisma informāciju.
N/A

Bijušais kursenieku zvejniekciems Kuršu jomas krastā, kas atrodas ~ 5 km no Pervalkas. Preilas pirmsākumi meklējami 1843. g., kad arī šeit uz dzīvi pārcēlās Nagļu (Naglių) un Karvaiču (Karvaičių) ciemu iedzīvotāji. Vēl tagad zem Karvaiču kalna – 59 m augstas kāpas atrodas ar smiltīm apbērtā ciema vieta. Preilā ir viena centrālā iela, kuras malās ir redzami gan 19. – 20. gs. mijas koka nami, gan arī vēlāk celtas ēkas, kuras izmantoto kā vasarnīcas vai viesu namus. Te ir vērts pasēdēt kādā no vietējiem krodziņiem un nobaudīt zivis! No Nidas līdz Preilai un Pervalkai var nokļūt arī pa veloceliņu.