„PZ” – podgraņičņaja zona
Nepagāja ilgs laiks, kad klāt bija viens krievs <i>kirzas</i> zābakos un automātu plecos, suni pie saites. No kurienes viņš radās, es tā arī nesapratu. Man toreiz bija kabatā tāda sarkana grāmatiņa, dienesta apliecība <i>„Ļesnaja služba SSSR”</i> (PSRS Meža dienests), es to parādīju, viņš „atdeva godu” un aizgāja, jo man kā amatpersonai tur bija tiesības uzturēties. Ļoti būtiski bija sarkanie vāki un „SSSR”, jo tā bija droša ķīla tam, ka es neesmu ārzemju spiegs, kā arī netaisos bēgt projām.
1976.gadā es sāku strādāt Vērgales mežniecībā par mežziņa palīgu, strādāju līdz 1982.gadam. Tad mani pierunāja aiziet par Vērgales ciema tautu deputātu padomes priekšsēdētāju, 1980.-to gadu beigās es pametu šo amatu, pāris gadus nostrādāju kolhozā un 1990.-to gadu sākumā atsāku darbu Vērgales mežniecībā.
Tad, kad es atnācu uz Vērgali un nodibināju ģimeni, Vērgales pagasts bija pierobežas zona ar visu no tā izrietošām sekām. Te bija ierobežotas iespējas iebraukt, tie kas šeit bija pierakstīti, braukt varēja pa visu zonu, ja pasē bija iespiesti divi burti - zīmogs „PZ” – podgraņičņaja zona.
Līdz 1995.gadam kursēja vilciens Liepāja – Ventspils, tad varēja nopirkt biļeti no Liepājas uz Ventspili vai otrādi, un kāpt ārā varēji, kur pašam patīk. Tāpat bija ar autobusiem. Bija tāds maršruts Liepāja – Aizpute c.Apriķiem, maršrutā bija pietura „Binderi”, kāpt tajā laukā un nokļūt līdz Vērgalei svilpodams, savukārt līdz Vērgalei biļeti nopirkt nevarēja. Uz ceļa mēdza arī apturēt mašīnas un pārbaudīt dokumentus, bet tas stingrais režīms pamazām atslāba.
Jūrmalā tikt tik vienkārši nevarēja. Atceros gadījumu, kad es ar savu ģimeni, kurā bija divi mazi bērni, netālu Ziemupē no „Laiku” mājām, izgājām jūrmalā nopeldēties. Nepagāja ilgs laiks, kad klāt bija viens krievs kirzas zābakos un automātu plecos, suni pie saites. No kurienes viņš radās, es tā arī nesapratu. Man toreiz bija kabatā tāda sarkana grāmatiņa, dienesta apliecība „Ļesnaja služba SSSR” (PSRS Meža dienests), es to parādīju, viņš „atdeva godu” un aizgāja, jo man kā amatpersonai tur bija tiesības uzturēties. Ļoti būtiski bija sarkanie vāki un „SSSR”, jo tā bija droša ķīla tam, ka es neesmu ārzemju spiegs, kā arī netaisos bēgt projām.
Toreizējā Vērgales ciema teritorijā, ja es nemaldos, bija trīs karaspēku daļas. Šķēdē, tuvu Liepājai, bija robežsargu postenis, ap 50 cilvēku kopējais sastāvs. Ziemupē bija raķešu daļa („zeme – gaiss” tipa raķetes, ar kurām gāza lidmašīnas zemē, cik man zināms, no turienes neviena raķete izšauta nav), bet reāli raķetes tur bija, gan pozīcijās uzstādītas, gan uz mašīnām, kaujas gatavībā. Saraiķos (starp Ziemupi un Šķēdi) arī bija viena daļa, bet kas īsti – neatceros. Vērgales teritorijā stratēģiskie un atomieroči nebija.
Tagadējās pašvaldības, Pāvilostas novada robežās, netālu no Akmensraga bija „melnie” jeb jūras robežsargi. Pāvilostā arī bija robežsargi, kā arī bāze, kas „uztankoja” kuģus un zemūdenes jūrā.
Bieži tika rīkotas mācības armijniekiem, bet tad vietējie iedzīvotāji laicīgi tika brīdināti, tas pats jau notiek vēl tagad, kad Latvijas Armija rīko mācības.
Nebija jau tā, ka starp abām pusēm, iedzīvotājiem un armijas daļu, naids pastāvētu, jo ar gadiem viens ar otru bija stipri apraduši. Jāsaka, ka no armijniekiem bija arī savs labums, viņi pašvaldībai palīdzēja uzturēt kārtību kopā ar mūsu sabiedriskās kārtības sargiem, no viņiem raustījās visādi huligāni, klejotāji.
Liels labums zināmos laikos bija tas, ka mēs no viņiem barojamies tad, kad mūsu veikalos nebija ne gaļa, ne sviests, ne cigaretes, ne kas cits, tad mēs braucām uz Ziemupi, uz raķešnieku daļu. Viņiem bija savs veikaliņš ar savu apgādi, viņi mūs arī laida iepirkties.
Savs labums jau bija, jo mums joprojām piekrastē ir neskarta daba, tā ir nepiegānīta, nenovazāta, neapbūvēta, tas ir pierobežas zonas nopelns. Šai ziņā jau mēs esam ieguvēji, bet vienpusīgi to vērtēt nevar.
Virsnieku sievas arī iesaistījās vietējā dzīvē, viena bija Vērgalē ēdnīcas vadītāja. Sadarbība ciemam ar armijniekiem nu bija kāda tā bija, bet šis nebija tas gadījums, kad kolhoza priekšsēdētājs ganījās riņķī ar cūkas cisku un dabūja cementu, tas bija vietās, kur notika celtniecība, piemēram Skrundā. Bet viņi, kad vajadzēja, īpaši svētkos, palīdzēja kārtību uzturēt.
Kontroles armijniekiem „no augšas” ir bijušas un būs visos laikos, sevišķi, ja kāds ģenerālis no Maskavas vēlas pazvejot zivis un „iekost”. Līdzko notika kādas nepatikšanas, tad kontrole bija neizbēgama. Atceros, kad no Dobeles bija aizlidojis kukuružņiks uz Gotlandi, kaut kad ap 1980.-to gadu, tad nu armijniekus „čakarēja” diezgan krietni, gan jau arī kādam uzpleči pazuda. Nekas jau te pretvalstisks nenotika.
Saraiķos un Ziemupē bija vietas, kur oficiālās stundās varēja iziet jūrmalā vietējie iedzīvotāji. Vasarā tas laiks bija garāks, ziemā tas bija pavisam īss. 1980.-tajos gados pludmali vairs neecēja, bet kāpās vienu joslu vēl ar kultivatoru reizi vai divas reizes dienā nobrauca un kuru nedrīkstēja šķērsot. Dzeloņdrātis tika vilktas tūlīt pēc kara, tās ilgi nefunkcionēja. Sakaru līnija gan visu laiku tika uzturēta lieliskā kārtībā.
Zvejā iešana notika ar robežsargu priekšnieku atļauju. Tā bija tīrā sarunāšana, jo mūsu pusē jūrā ar laiviņām zvejot bija aizliegts. Krieviem jau pašiem šad tad zivis gribējās un kad uznāca tā reize, kad gribas ar letiņiem šņabi iedzert, tad viņi noskaidroja vai nedraud pārbaudes, un gāja kopā zvejot. Toreiz tīklus uz vairākām dienām nelika, jo tas bija saistīts ar atkārtotu iebraukšanu jūrā, tas nebija droši. Vadu vilka regulāri, vietās, kur nav akmeņu, gan Akmensragā, gan Šķēdes pusē.
Zvejots tika regulāri. Atceros tādu milzīgu zušu lomu, 96 zuši vienā piegājienā, labāks nekas nav bijis!
Tad, kad es atnācu uz Vērgali un nodibināju ģimeni, Vērgales pagasts bija pierobežas zona ar visu no tā izrietošām sekām. Te bija ierobežotas iespējas iebraukt, tie kas šeit bija pierakstīti, braukt varēja pa visu zonu, ja pasē bija iespiesti divi burti - zīmogs „PZ” – podgraņičņaja zona.
Līdz 1995.gadam kursēja vilciens Liepāja – Ventspils, tad varēja nopirkt biļeti no Liepājas uz Ventspili vai otrādi, un kāpt ārā varēji, kur pašam patīk. Tāpat bija ar autobusiem. Bija tāds maršruts Liepāja – Aizpute c.Apriķiem, maršrutā bija pietura „Binderi”, kāpt tajā laukā un nokļūt līdz Vērgalei svilpodams, savukārt līdz Vērgalei biļeti nopirkt nevarēja. Uz ceļa mēdza arī apturēt mašīnas un pārbaudīt dokumentus, bet tas stingrais režīms pamazām atslāba.
Jūrmalā tikt tik vienkārši nevarēja. Atceros gadījumu, kad es ar savu ģimeni, kurā bija divi mazi bērni, netālu Ziemupē no „Laiku” mājām, izgājām jūrmalā nopeldēties. Nepagāja ilgs laiks, kad klāt bija viens krievs kirzas zābakos un automātu plecos, suni pie saites. No kurienes viņš radās, es tā arī nesapratu. Man toreiz bija kabatā tāda sarkana grāmatiņa, dienesta apliecība „Ļesnaja služba SSSR” (PSRS Meža dienests), es to parādīju, viņš „atdeva godu” un aizgāja, jo man kā amatpersonai tur bija tiesības uzturēties. Ļoti būtiski bija sarkanie vāki un „SSSR”, jo tā bija droša ķīla tam, ka es neesmu ārzemju spiegs, kā arī netaisos bēgt projām.
Toreizējā Vērgales ciema teritorijā, ja es nemaldos, bija trīs karaspēku daļas. Šķēdē, tuvu Liepājai, bija robežsargu postenis, ap 50 cilvēku kopējais sastāvs. Ziemupē bija raķešu daļa („zeme – gaiss” tipa raķetes, ar kurām gāza lidmašīnas zemē, cik man zināms, no turienes neviena raķete izšauta nav), bet reāli raķetes tur bija, gan pozīcijās uzstādītas, gan uz mašīnām, kaujas gatavībā. Saraiķos (starp Ziemupi un Šķēdi) arī bija viena daļa, bet kas īsti – neatceros. Vērgales teritorijā stratēģiskie un atomieroči nebija.
Tagadējās pašvaldības, Pāvilostas novada robežās, netālu no Akmensraga bija „melnie” jeb jūras robežsargi. Pāvilostā arī bija robežsargi, kā arī bāze, kas „uztankoja” kuģus un zemūdenes jūrā.
Bieži tika rīkotas mācības armijniekiem, bet tad vietējie iedzīvotāji laicīgi tika brīdināti, tas pats jau notiek vēl tagad, kad Latvijas Armija rīko mācības.
Nebija jau tā, ka starp abām pusēm, iedzīvotājiem un armijas daļu, naids pastāvētu, jo ar gadiem viens ar otru bija stipri apraduši. Jāsaka, ka no armijniekiem bija arī savs labums, viņi pašvaldībai palīdzēja uzturēt kārtību kopā ar mūsu sabiedriskās kārtības sargiem, no viņiem raustījās visādi huligāni, klejotāji.
Liels labums zināmos laikos bija tas, ka mēs no viņiem barojamies tad, kad mūsu veikalos nebija ne gaļa, ne sviests, ne cigaretes, ne kas cits, tad mēs braucām uz Ziemupi, uz raķešnieku daļu. Viņiem bija savs veikaliņš ar savu apgādi, viņi mūs arī laida iepirkties.
Savs labums jau bija, jo mums joprojām piekrastē ir neskarta daba, tā ir nepiegānīta, nenovazāta, neapbūvēta, tas ir pierobežas zonas nopelns. Šai ziņā jau mēs esam ieguvēji, bet vienpusīgi to vērtēt nevar.
Virsnieku sievas arī iesaistījās vietējā dzīvē, viena bija Vērgalē ēdnīcas vadītāja. Sadarbība ciemam ar armijniekiem nu bija kāda tā bija, bet šis nebija tas gadījums, kad kolhoza priekšsēdētājs ganījās riņķī ar cūkas cisku un dabūja cementu, tas bija vietās, kur notika celtniecība, piemēram Skrundā. Bet viņi, kad vajadzēja, īpaši svētkos, palīdzēja kārtību uzturēt.
Kontroles armijniekiem „no augšas” ir bijušas un būs visos laikos, sevišķi, ja kāds ģenerālis no Maskavas vēlas pazvejot zivis un „iekost”. Līdzko notika kādas nepatikšanas, tad kontrole bija neizbēgama. Atceros, kad no Dobeles bija aizlidojis kukuružņiks uz Gotlandi, kaut kad ap 1980.-to gadu, tad nu armijniekus „čakarēja” diezgan krietni, gan jau arī kādam uzpleči pazuda. Nekas jau te pretvalstisks nenotika.
Saraiķos un Ziemupē bija vietas, kur oficiālās stundās varēja iziet jūrmalā vietējie iedzīvotāji. Vasarā tas laiks bija garāks, ziemā tas bija pavisam īss. 1980.-tajos gados pludmali vairs neecēja, bet kāpās vienu joslu vēl ar kultivatoru reizi vai divas reizes dienā nobrauca un kuru nedrīkstēja šķērsot. Dzeloņdrātis tika vilktas tūlīt pēc kara, tās ilgi nefunkcionēja. Sakaru līnija gan visu laiku tika uzturēta lieliskā kārtībā.
Zvejā iešana notika ar robežsargu priekšnieku atļauju. Tā bija tīrā sarunāšana, jo mūsu pusē jūrā ar laiviņām zvejot bija aizliegts. Krieviem jau pašiem šad tad zivis gribējās un kad uznāca tā reize, kad gribas ar letiņiem šņabi iedzert, tad viņi noskaidroja vai nedraud pārbaudes, un gāja kopā zvejot. Toreiz tīklus uz vairākām dienām nelika, jo tas bija saistīts ar atkārtotu iebraukšanu jūrā, tas nebija droši. Vadu vilka regulāri, vietās, kur nav akmeņu, gan Akmensragā, gan Šķēdes pusē.
Zvejots tika regulāri. Atceros tādu milzīgu zušu lomu, 96 zuši vienā piegājienā, labāks nekas nav bijis!
| Stāstā iesaistītie tūrisma objekti | ||
|---|---|---|
 |
Ziemupes 158.zenītraķešu bāzes vietā saglabājušās dažas ēkas, raķešu novietnes un dzīvojamā ēka. Objekts netiek izmantots, teritorija pamesta un degradēta. To var lieliski pārskatīt no blakus esošā zemes ceļa. |
|
