Ziemupe: Zenītraķešu brigāde

Mēs jau dzīvojām aizliegtā zonā Ziemupē, mana tēva māja bija apmēram 0,5 km no jūras. Starp jūru un manu māju bija robežsargu zastavs. Pasēs visiem bija iespiesti krievu burti „ZZ” (zapretnaja zona), ja pasē šie burti nebija vai arī pase nebija klāt, tad uzreiz ņēma ciet un veda uz zastavu. No Liepājas varēja aizbraukt līdz Pāvilostai, no Pāvilostas līdz Ventspilij, bet pa ceļam izkāpt nekur nedrīkstēja. Parasti vietējie rakstīja lūgumu izpildkomitejai un pasu daļai, lai konkrētiem cilvēkiem uz konkrētu laiku, minot iemeslu, atļauj iebraukt teritorijā. Izdotajam propuskam bija jābūt līdz.
Tūlīt pēc kara zastavi bija tuvu viens pie otra, bet 1960.-to gadu beigās mazos zastavus likvidēja, palika tikai lielie Šķēdē, Pāvilostā un Ventspilī. Tad ienāca arī raķešnieki. Es un brālēns 1970.-to gadu vidū aizskrējām peldēt vietā, kur nedrīkst. Es pamanīju, ka viens robežsargs nāk pa pludmali, ieteicos, ka nu jāmūk. Paskatāmies, krastā jau stāv divi ar nolaistiem kalašņikoviem. Tad mūs saņēma ciet un plikus, peldenēs, aizdzina kādus 10 km pa jūrmalu līdz Šķēdes zastavam, tad lika tādiem pašiem vienās peldbiksēs nākt atpakaļ nevis pa jūrmalu, bet pa lielceļu, pa grantēto ceļu. Zastava priekšnieks man bija drusku pazīstams, Daģis, lietuvietis, tas jau piedāvāja atvest mājās, tik bobiks bija salūzis. Kad tikām līdz apdzīvotai vietai, kur bija kāds transports, kājas bija jēlas. Mums nelika mizot kartupeļus.
Ziemupē bija atļauts iet peldēt pretī kapiem, gabaliņš jau nebija liels, kādi 100metri. Pasei vajadzēja būt līdz. Vietā, kur Ziemupe ietecēja jūrā, bija postenis, kurā dežurēja divi zaldāti. Ja kāds bija aizgājis par tālu, tad viens skrēja lejā, svilpa un lika atgriezties, otrs palika augšā. Tur bija nobrauktuve, kolhoznieki brauca arī uz turieni pēc smilts, no turienes veda augšā arī jūras mēslus. Ja robežsargiem paprasīja atļauju, tad jūras mēslus varēja vākt, cik nu katram vajag.
Ziemupē un Šķedē bija arī prožektoru mājas. Prožektoru vakaros pa sliedēm izstūma ārā. No skolas mūs veda ekskursijā uz šo vietu, tas bija iespaidīgi. Tā lampa kā milzīgs spogulis, 3 m diametrā, kad to ieslēdza rudens naktīs un ziemā, tad visa jūrmala bija gaiša, brīžiem pat traucēja gulēt.
Tā zastava jau bija kā dzīves sastāvdaļa, jo blakus jau dzīvoju. Pirmos gadus, kad biju mazs puika, skolā vēl negāju, blakus bija šaujamlaukums gar zastavu uz jūras pusi, pa naktīm nevarēja gulēt, jo notika nepārtrauktas šaušanas. Drasējošās lodes gāja uz jūras pusi, varēja laukā iet skatīties. Skolā bija jāvāc metāllūžņi, es savācu patronu čaulas vairākus maisus un aizvedu, tad nu gan visi brīnījās, kur tādas patronas dabūtas. Tās patronas man kā metāllūžņus nepieņēma, tās nevarot laist caur centrālo savākšanas punktu. Tā man mājā stāvēja ilgu laiku čaulītes.
Zastavam nedēļā reizi brauca rādīt kino. Man arī atļāva iet un skatīties filmas. To iesaukumu zēnus jau es visus pazinu, nu kādi 20 viņi bija, ka arī viens virsnieks un zampoļits. Virsnieki zastava nedzīvoja, virsnieki ar ģimenēm dzīvoja pie vietējiem iedzīvotājiem. Pie manas vecāsmātes arī viena ģimene dzīvoja, sākumā jau vecāmāte dikti negribēja, teica „ ienāks krievi un apzags mūs te visus.” Pirmie jau bija no frontiniekiem tie komandieri, pēc tam jau nāca zēni, kas skolu bija beiguši miera laikā, inteliģenti cilvēki. Sākumā jau vecajiem cilvēkiem bija grūti krievu valodā sazināties. Mana vecāmāte bija tikai 2 gadus cara laikā skolā gājusi. Grūti bija zaldātiem pateikt, ka piens nav, tad viņa teica „karova kranks, piens niht” (govs slima, piens nav), jo vācu valoda jau bija labi zināma.
Esmu domājis, par to viņu ēšanas kultūru, nu kā var iztikt tikai no konserviem. Piemēram, vakariņas: izvāra kartupeļus ar visu mizu, no dārza izrāva un nomazgāja sīpolu ar visiem lokiem, vai tos konservus sildīja vai ēda aukstus, īsti nezinu. Kartupeļus lobīja ar rokām, sīpolu turēja aiz lokiem un ēda kā ābolu, konservus pa druskai klāt.
Robežsargiem bija 5 vai 6 zirgi, viņi jau ar zirgiem jāja gar krastmalu. Zirgus viņi nevāca un nekopa. Sēja zirgus, bet tie mieti jau arī nebija nopietni un zirgi rāvās nost. Vecaimātei zirgi vienmēr dārzu aptīrīja, un viņa gāja sūdzēties. Tad robežsargi sataisīja dikti bēdīgus ģīmjus un solījās zirgus pieskatīt.
Ziemupnieki par robežsargiem kā par cilvēkiem neteica nevienu sliktu vārdu, viņi nebija tādi, kas staigāja pa sētām zagdami.Bet šādi tādi piedzīvojumi jau bija. Vecāmāte bija konstatējusi, kā tas zaldātiņš sēž viškā, tā no piena kannas akā pazūd biški piens, apmēram tik daudz, kā armijas čaiņikā var ieliet, 2-3 litri. Tā ka sākumā tas notika reizi nedēļā, tad vecāmāte neiebilda, bet tad piens sāka pazust gandrīz katru nakti. Vienreiz vecāmamma paņem pienu un izmašīnē, ielej atpakaļ kannā vājpienu un pieber klāt kādus 2kg sāli. No rīta skatās, piens atkal nav. Vecāmāte iet pa taciņu, kas ved uz zastavu, skatās aiz staļļa stūra, viss sālītais piens izliets. No tās reizes piens vairs nekad nav trūcis. Vasarās, siena laikā, zaldāti nāca vecaimātei palīgā, atbrauca ar mašīnu, palīdzēja sadakšot sienu.
Virsnieki jau nāca pienu pirkt. Bērnus veda uz Liepāju uz skolu. Sievas dzīvoja ar plašu vērienu, kad saņēma algu (saņēma jau labas algas salīdzinot ar vietējiem kolhozniekiem), tad bija iedzeršanas ar labiem dzērieniem un uzkodām, bet pēc nedēļas jau nāca lūgt vecaimātei pienu uz kredīta, reizēm pat aizņēmās naudu, bet vienmēr atdeva.
Uz 10 gadu jubileju man tēvs uzdāvināja fotoaparātu „Smena.” Pa vasaru mācos fotografēt, bet pa ziemu izdomāju uztaisīt tādu lielāku foto ekspedīciju. Uzkritis dziļš sniegs, es uzkāpju uz slēpēm, pabraucu gar zastavu uz jūras pusi gar kapiem. Pabraucu – noknipsēju, pabraucu – noknipsēju, iebraucu kapu priedienā, tur skaisti skati. Vienu brīdi jūtu, sniegs sāk birt. Trīs jaunekļi ar plintēm klāt, atskan „Ruki verh!” (Rokas augšā!), atņem man fotoaparātu un uz zastavu prom. Toreiz robežsargu priekšnieks bija kapteinis, par kapteiņiem jau lielākas tās činas nebija, viņš pie manas vecāsmātes ar savu ģimeni bija dzīvojis un mani pazina. Viņš teica, ka filmiņu attīstīšot, paskatīšoties, kas safotografēts, ja nebūs nekas, atdosim atpakaļ. Kādus divus kadrus bija izgriezuši, pārējo atdeva atpakaļ. Tad tik man ienāca prātā, ka es no savas staļļaugšas lūkas cauruma varu nofotografēt, ko tik vien vēlos. Bet tie bija vēl tie laiki, kad katru vakaru ar zirgiem ecēja jūrmalu un zonu virs kāpas, tāpēc jau arī tos zirgus vajadzēja.
Pirmos gadus citi lopi robežsargiem nebija, vēl bija divi suņi. Bija arī dzeloņdrātis un viena smalka drātīte, tā bija pieslēgta pie signalizācijas. Ja kaut kas tur iepinās, tad uzreiz bija zvans izastavā.
Toreiz laukos jau notika visādi pasākumi, bieži rādīja kino un pēc tam bija dejas, notika zaļumballes, sporta spēles. Elektrība vēl nebija, bet uz benzīnaparāta to kino rādīja. Zaldāti arī nāca uz kino. Ar vietējiem robežsargiem nekādas domstarpības nebija. Bet pirms Pāvilostas, Sakā dienēja jūras kājnieki, 10 – 12 skaitā. Bet tiem nebija riktīgs virsnieks, viņus komandēja seržants vai praporščiks, tie tā klīda un bieži ar vietējiem klapējās. Gadījumos, kad jūrnieki ieradās visi, tad vietējie aizskrēja pie robežsargiem, lai uztaisa strahovku, kamēr vēl nav sākuši kauties. Jūrnieki bieži piedzērās, bet robežsargi parasti bija bremzētāji.
Reiz karstā vasaras vakarā tautas namā rāda kino. Visi logi vaļā melnais audekls nolaists logiem priekšā un jūrnieki sabraukuši arī uz kino. Salikuši savas cepures ar lentām, bezkazirkas, uz palodzēm. Vietējie arī atnākuši uz kino, ierauga jūrnieku zirgu pie dīķīša piesietu pie slitas, nospriež, ka labi nebūs, jo jūrnieki daudz, bet vietējie maz. Pielavās pie loga, savāc jūrnieku cepures, saliek tajās akmeņus un sasviež dīķī. Zirga pajūgam pārgriež streņģes, un zirgs aiziet – uz savam mājām, uz Akmensragu prom, attālums 10 km. Viens no vietējiem turpat pa ceļu uz Akmensragu dzīvo, agri rītā viņš dzird, nāk jūrnieki skaļi lamādamies, trīs iejūgušies ilksē, pārējie stumj ratus mājās, bez cepurēm, nosvīduši.
Vietējās meitenes sākumā negāja ar armijniekiem dejot, bet bija vietējā elite, kas padejošanu ar zaldātu neuzskatīja par grēku. Bet tās jau visiem nepietika, tad zaldātiņš ar zaldātiņu padejoja. Toreiz arī meitenes savā starpā dejoja.
1960.-to gadu beigās un 1970.-to gadu sākumā, atsūtīja darba rotu, tie apžogoja laukumu, veda akmeņus, tos nolasīja no kolhoza „Kopdarbs” laukiem, un sāka būvēt raķešu bāzi „Zeme – gaiss". Parasti vietējie traktoristi atbrauca līdz teritorijai un zaldāti veda kravas tālāk bāzē iekšā. Bija reizes, kad traktors noslāpa, bet zaldāts vairs netiek galā. Tad vietējam traktoristam bez maz aizsien acis, lai tas neredz, kas notiek teritorijā un ved iekšā situāciju glābt. Strojbats bāzi cēla apmēram 1,5 gadus. Sastādīja arī bērzus. Bāze bija neliela, trīs ligzdas un katrā pa raķetei, lokators bija uzbēruma galā. Uzcēla kazarmas, divas dzīvojamās mājas. Raķešu bāzē jau virsnieki bija vairāk kā zaldāti, jo zaldāti bija tikai apkalpojošais personāls. Virsnieki bija izglītoti telekomunikāciju jomā, tas vietējiem arī bija atspaids, līdz ko radio vai televizors negāja, tad zvans, vīna pudele un televizors atkal iet.
Bet vienalga, ielidoja vācietis un nosēdās Maskavā Sarkanā laukumā, viņš bija lidojis pāri šīm vietām, pēc tam jau notika liela priekšnieku maiņa.
Govīm ļoti nepatika lidmašīnu skaņa, tās bieži ganībās norāvās un skrēja uz mājām. Visu dienu daļā spēlēja skaļa mūzika, Karels Gots „Karneval, karneval", šo dziesmu govs nevarēja ciest, tad tā uzvedās trakāk kā dunduru laikā. Vakarā atkal notika soļošana ar dziesmu „ņeplač djevčonka” (neraudi meitenīt) uz kazarmām.
Šai laikā armijā parādījās uzsaukums, ka pašiem jāsāk gādāt par savu uzturu. Viņi brauca uz kolhozu, pirka sivēnus, taisīja būdas, sākās lopu audzēšana. Sākumā visi sivēni nomira. Pēc tām jau gāja labāk. Bija arī divas govis un bullis. Beigās govis ar par buļļiem palika. Vecāmāte jau teica, kā ta nepaliks par bulli, ja zaldātam gribās dzert, tas ar krūzīti pieiet pie govs un no viena pupa paslauc.
Sadarbība ar raķešniekiem ciemam arī bija normāla. Vecajam pagastnamam jumts bruka iekšā, tur viņi uztaisīja sporta zāli. Materiālus dabūja no kolhoza. Zaldāti piedalījās arī Vērgales centra labiekārtošanā. Vietējie armijnieki lauku darbos nepiedalījās, bet, kad Liepājā ienāca lielie kuģi karaostā, tad tos jūrniekus sūtīja gan sienu vākt, bietes raut, gan kartupeļus lasīt.
Katram pie mājas stāvēja sava laiva, pēc kara visas ciema laivas bija savestas un saliktas netālu no Ziemupes kapiem, jo jūrā iet vairs nevarēja, tur ļoti smaržoja pēc darvas. Visas laivas bija sagāztas „uz muti”, bez airiem. Kādu dienu vecāmāte sauc mani un saka, lai skatos vai tik baznīca nedeg. Gaisā cēlās melni dūmi, sāka smirdēt pēc darvas, sapratām, ka laivas deg. Veciem zvejniekiem ļoti sirds sāpēja. Pēc tam tajā vietā sāka augt kadiķi, vietējie kadiķīšus sāka saukt par zvejnieku asarām.
1950.to gadu vidū pa sētām staigāja tādi īpatnēji cilvēki, ienāca mājā, neviena vārda nerunāja, rāda karti un ar pirkstu velk līdz vai te ir tā vieta. Dažreiz skaidri varēja pateikt, ka tie ir vīrieši, kas pārģērbušies par sievietēm. Ķocītis uz rokas, drāna ap galvu, bet sejas panti un rokas tādas, ka skaidri redzams, ka tas ir vīrietis. Pavēle jau bija tāda, ka par svešiem uzreiz ir jāziņo, to jau arī cieminieki darīja. Tad arī robežsargi skrēja ar suņiem un savāca šos te jocīgos ļautiņus. Toreiz jau viens otru labi pazina, jo laukos jau sveši nebija.
1960.to gadu sākumā viens traģisks notikums arī notika. Divi vecie zvejnieki bija dabūjuši laivu, sarunājuši ar robežsargu priekšnieku Ševcovu, viņš bija mazs, neliels vīrelis, ka ies jūrā tīklus likt. Septembrī, kad sākas strimalu laiks, zveja gāja no rokas. Tā bija septembra otrā puse, zvejniekiem vienmēr līdz brauca zaldāts ar kalašņikovu, iebraukuši jūrā, izmetuši tīklus, pagulējuši nakti, jūra bijusi pavisam mierīga ka dīķis. Nu sāk tīklus cīzēt laukā, visi tīkli tik pilni ar zivīm, Mārtiņš teicis Jānim, neriskēsim, griezīsim tīklu nost, jo visas zivis laivā nedabūsim. Jānim atkal nav gribējies sagriezt tīklus, beidzot visus tīklus ievilkuši laivā, bet laivai tikai viens dēlis virs ūdens palicis laukā. Tagad prātīgi sākuši braukt atpakaļ uz krastu, bet līdz krastam tālu. Pēkšņi sadzird, ka no Liepājas puses pukšķina kuģītis arvien tuvāk, bet miglā kuģīti nemaz neredz. Kuģītis aiziet garām, bet pēc laika veļas kuģīša saceltais vilnis. Zvejnieki laivu griež gan pret vilni, bet nevar to tik veikli sagriezt un vilnis noskalo Jāni ar visiem tīkliem jūrā, laiva apsviesta otrādi, robežsargs ar Mārtiņu uzlīduši uz otrādi apsviestās laivas un sēd kādu laiku. Robežsargs paņēmis airi, novilcis zābakus un teicis, ka peldēs uz krastu, jo paliek vēss. Tā viņš krastā neizpeldēja, viņu atrada Pāvilostas mola akmeņos un pazina pēc pulksteņa, tas bija ap pieciem no rīta apstājies. Mārtiņš paliek sēdot uz laivas, pēc pusstundas kuģītis nācis atpakaļ, migla bijusi paklīdusi un kuģa apkalpe ieraudzījusi zvejnieku. Izsaukts krasta apsardzes kuģi, laivu aizvilkuši uz Liepāju.
Nākot no skolas, redzu, ka virs jūras braukā daudz helikopteru, pāreju mājās, vecaimammai acis slapjas, kaimiņu esot jūra paņēmusi. Meklēja jau to robežsargu un otro zvejnieku, jo vai tik tie nav aizmukuši uz Zviedriju, ja atrod līķus, tad prāts mierīgs. Pēc tam dzīvu palikušo zvejnieku visu rudeni un ziemu pratināja, pats esot teicis, ka gribot būt noslīkušā zvejnieka vietā. Tad, kad atrada izskaloto robežsargu, tad pratināšana pierimusi. Kapteini Ševcovu atlaida, pēc tam kādu laiku bija stingra kārtība.