Kolkas krasta robežapsardzības postenis

No savas bērnības (piecdesmito gadu vidus) atceros atgadījumu, kad mēs kā bērni peldējāmies Kolkas pludmalē. Tajā laikā Kolkā bija tikai noteiktas vietas, kur to varēja darīt. Mēs – kā jau bērni aizrāvušies, laikam nepamanījām, ka esam novirzījušies no „oficiālās” peldvietas. Pēkšņi ieraudzījām jātnieku – robežsargu uz zirga, kas auļiem lēkšoja pa ūdeni, lai mūs izdzītu ārā no jūras. Toreiz visi bijām ļoti nobijušies. Tajā laikā bija ļoti dīvainas sajūtas – it kā dzīvojām pašā jūras krastā, taču lai izietu liedagā, bija jādodas uz noteiktām – tālāk esošām vietām. Pāri kāpām nedrīkstēja iet. Pat ciema robežās ar zirgu tika uzecēts liedags, lai redzētu „pārkāpēju” pēdas. Gluži nesen atradu savas mātes foto no 1952. gada. Tikai ar šodienas skatu mātei aiz muguras ieraudzīju uzarto liedagu, bet pie jūras horizonta – kara kuģi. Tolaik pie tādām lietām bija pierasts. Mums visiem bija atļaujas. Tas pārbaudīja Mērsragā (reti), pirms Rojas un Kolkas, kur bija uzceltas robežsargu būdiņas ar „šlagbaumu”. Astoņdesmitajos gados jau kontrolēja mazāk. Kolkā bija robežsargu postenis (zastava). Ar robežsargiem sadzīvojām labi. Tajā dienējošos zaldātus nereti izlaida uz kino seansiem. Esot gan bijis viens kautiņš kādā balles laikā, bet tajā iesaistījušies kareivji no jūraspēkiem, kas dienējuši pašā Kolkasragā. PSRS armija aizgāja, atstājot visu labā kārtībā. Tas, kas notika pēc tam, bija pašu vietējo darbs ...