Karostas cietums

Leģenda stāsta, ka 1944. gadā vācu Vērmahta reida laikā kāds latviešu puisis notverts un pārpratuma dēļ ieslodzīts Karostas cietumā. Puisim pēc divām nedēļām bija paredzētas kāzas. Līgava dabūjusi zināt, ka viņas mīļotais apcietināts, izmantodama dažādas sieviešu viltības, iekļuvusi cietumā. Kad meitene nonākusi 18. kamerā, kur puisis bija sēdējis, kameras biedri paziņoja, ka viņa ieradusies par vēlu – puisim piespriests nāves sods un viņš jau nošauts. Meitene no kauna un milzīgā pārdzīvojuma turpat kamerā pakārusies. Kopš tā brīža cietumā spokojas - dzirdamas neizskaidrojamas skaņas, bez iemesla sabojājas elektriskie slēdži, paši no sevis uzlādējas mobilie telefoni, ar lielu troksni aizcērtas smagās cietuma kameru durvis…. Samērā bieži Baltā dāma parādās arī kā spoža gaisma pilnīgi tumšajā koridorā, vai kā ledusauksts pieskāriens karstā vasaras dienā... Šo balto dāmu ir satikuši gandrīz visi, kas šeit izcietuši sodu, vai bijuši virssardzē par sargiem. Protams, padomju laikā tādas parādības tika noliegtas. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas līdz 1997. gadam šo ēku vēl izmantoja atjaunotie Latvijas Bruņotie spēki. Tajā laikā virssardzes priekšnieks bija Kapteiņleitnants Aivars Feldmanis, kurš arī Balto dāmu redzējis. Viņš stāsta par jaunavu ar gariem, rudiem matiem, kas sapīti resnā bizē, kas parādās baltā tērpā. Lai novērstu dīvainās parādības, Virssardzes priekšnieks uzaicināja Karostas Pareizticīgo katedrāles mācītāju. Viņš šeit ieradās ar vairākiem litriem svētītā ūdens un kvēpināmiem traukiem. Baķuška lūgšanās pavadīja cietumā visu dienu, iesvētīja katru kameru, katru telpu. Uz atsevišķām sienām tika uzzīmētas svētās zīmes garu aizbaidīšanai. Tas palīdzēja uz diviem mēnešiem. Tad Baltā dāma atgriezās un mīt šeit vēl šodien.