Liepājas Karostas Kara flotes bāze

Deviņdesmitie atnāca ne tikai ar brīvības vējiem un pasaules elpu, bet arī ar lietām, kuras agrāk nepazinām un neizbaudījām. Nu kaut vai – Latvija pēkšņi bija kļuvusi teju par lielāko krāsaino metālu eksportētājvalsti Eiropā. Krāsaino metālu izlaupītāji plosījās visai plaši – sākot no kapiem un kapu pieminekļiem, līdz skulpturāliem objektiem un Latvenergo sadales skapjiem un elektropārvades līnijām. Tiesa, dažs labs no krāsaino metālu tīkotājiem pietiekoši labi nepārzināja elektrotehniku un tad iedzīvošanās kāre beidzās visai bēdīgi. Cieta arī Lattelecom iekārtas un pat Latvijas dzelzceļa elektrokomunikācijas un drošības sistēmas. Arī padomju armijas daļās valdīja zināms apjukums un psiholoģisks diskomforts, kad pēkšņi kļuva skaidrs, ka labi ,,iesildītās,, vietas un šī valstiskā teritorija nu būs jāpamet.... Tā nu 1993.gada rudenī Latvijas televīzijas jūras raidījuma ,,Ahoi!,, radošā brigāde dodas komandējumā un liepāju veidot sižetu par Liepājas kara ostas vēsturi. Līdzi tiek ņemts vietējais ,,takuzinis,, rakstnieks Ē.Kūlis. Šur tur braucot gan vēl šaubamies par drošību, jo nevar zināt kā uz filmēšanas pasākumiem un videokameru reaģēs svešās armijas militāristi. Piebraucam vienā vietā pie Ziemas ostas teritorijas un prātojam, ko darīt. Pie vārtiem stāv vaļā pavērts šlaugbaums un sargzaldāts ar kalašņikova automātu. Nolemjam riskēt un braucam klāt – zaldātiņš plati nosmaida, nosalutē mums un neko nesaka, kad braucam garām..... Safilmējuši ostas skatus ar tālumā esošiem karakuģiem, filmēšanas grupa grasās braukt prom, bet mūsu uzmanību piesaista dīvains skats – piestātnē stāv paliels raķeškuģis, bet tā aizmugures daļa iekārta trosēs un piestiprināta pie paliela ostmalas krāna. Vaicājam mūsu Liepājas pārzinātajam – ko tādi brīnumi varētu nozīmēt? Viņš sāk smiet un stāsta, lūk, ko. Izrādās, ka pie visa vainīgs... alkohols. Virsnieki uz kuģa sanākuši kopā un nedaudz iedzēruši, bet šņabis beidzies un nauda arī....ko darīt? Viens gudrinieks izdomā, ka tepat netālu ir krāsainā metāla uzpirkšanas punkts, kur varētu nodot kādus vecus un nederīgus kuģa krāmus un par iegūto naudu nopirkt vēl kādu degvīna uzkrājumu tālākai iedzeršanai. Protams, ka virsnieki paši jau to nedarīs, tāpēc tiek pasaukts kāds jauniņais un viņam tiek dots nozīmīgs kaujas uzdevums – sameklēt uz kuģa nevajadzīgus krāsainā metāla krājumus un tos pārvērst naudā un tad ar degvīnu atgriezties uz kuģa....jauniņais kaujas uzdevumu izpildījis teicami – vodka uz kuģa atnesta ātri vien. Tā nu iedzeršana uz kuģa turpinās, līdz pēc kāda brīža atklājas, ka kuģa pakaļgals lēnām grimst... kuģim turpat pie steķa stāvot. Izrādās, ka jauniņais noskrūvējis kaut kādus tur verķus un krānus, kuri paredzēti kuģa pašnogremdēšanai vajadzības gadījumā /jūrnieki tos sauc par kingstoniem/....Tā nu kuģis gandrīz turpat ostā arī nogrimis, nācies ar krānu celt ārā un izsūknēt ūdeni. Kas noticis ar kuģa komandieri un pārējiem plostotājiem, par to vēsture gan klusē. Stipri gan jāšaubās, ka viņi pēc tam valkājuši tikpat zvaigžņotus uzplečus kā agrāk....