Gaismas ceļš

1866. gadā Lazdonas draudzē mācītājs, Lazdonas draudzes kora (1863) un dziedāšanas biedrības dibinātājs Karls Eduards Rūdolfs Guleke kopā ar Jāņa Cimzes semināra absolventu, draudzes skolotāju Kārli Pētersonu sarīkoja Bērnu svētkus - pirmos latviešu skolēnu koru svētkus, kuros piedalījās 200 skolēni no visām 5 draudzes skolām.  “18. jūlijs bija tā diena, kas Lazdonas draudzes bērniem par svētku dienu no mācītāja  bija nodomāta. Svētkiem pašiem bija dalīties divi daļās: pirmā baznīcā, otra mācītāja muižā”, rakstīts tā laika avīzēs “Ceļa biedris” un “Mājas Viesis”.   Pasākums sākās ar svētbrīdis Lazdonas baznīcā un turpinājās ar 2 km garu gājienu ar dziedāšanu līdz mācītājmuižai, kurā katra skola nesa savu karogu un četrbalsīgi dziedāja laicīgās un garīgās dziesmas. 
Lai iezīmētu vietu, kur 1866. gadā notika šie pirmie skolēnu koru svētki,  2015. gada vasarā  Madonas novada, Praulienas pagasta, Šūpuļkalnā (Madona – Varakļāni ceļa malā) tika uzstādīts Ivara Mailīša veidotais vides objekts “Latvija skan”. Vides objekts tika pārvests no Rīgas, kur tas Elizabetes un Brīvības ielas stūrī tika uzstādīts, lai galvaspilsētu rotātu un viesus priecētu XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku, VIII Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētku un starptautiskā folkloras festivāla „Baltica 2015” laikā.  Savukārt 2016. gada 1. jūnijā Šūpuļkalnā tika sarīkotā “Dziesmu diena Madonā”, kurā piedalījās ap 800 skolēnu, atzīmējot pirms 150 gadiem notikušos svētkus, kas bija nozīmīgs un aktuāls nemateriālās kultūras saglabāšanas un attīstīšanas pasākums.
“Latvija skan”, skan “Šūpuļkalnā” un ikviens aicināts skandināt mūsu tautasdziesmas, sagaidot Latvijas valsts simtgadi. Dziesmu svētki ir mūsu testaments, novēlējums neskaitāmās paaudzēs. Dziesmu spēks jānodod tālāk jaunatnei, jo vienīgi atdotais paliek. Dziesmu svētki nav tikai priecāšanās. Tie ir mūsu tautas bagātību novēlējums visaugstākajā līmenī, lai pastāvētu mūsu tauta, valoda un valsts, lai mēs nepazaudētu sirdsapziņu un pašcieņu, saka novadnieks, virsdiriģents Roberts Zuika.
Savukārt blakus Šūpuļkalnam esošās “Dzintaru” mājas nes ievērojamā Latvijas kordiriģenta Haralda Medņa (1906 – 2000) vārdu un piemiņu. 
 Medni! Medni! Gaismas pili! sauca gandrīz 17 tūkstošu Padomju Latvijas X dziesmu svētku kopkoris noslēguma koncertā Mežaparkā 1985. gadā. 
1906. gada 16. augustā Pētera Medņa, Opekalna draudzes skolas pārziņa, diriģenta un Martas Emīlijas (dzimusi Prauliņa) ģimenē piedzimst dēls Haralds Zigfrīds Mednis.  Pēc gada Medņu ģimene no Opekalna aiziet, lai darbu un dzīves vietu atrastu Lazdonas draudzes skolā, kurā Pēteris Mednis strādā par skolas pārzini un apņemas vadīt Jāņa Cimzes semināra absolventa Kārļa Pētersona dibināto Lazdonas draudzes kori. Mīlestību uz dziesmu, uz cilvēkiem iemācījos, tēva paspārnē skraidīdams. Jau tolaik redzēju, cik biedriskas attiecības valdīja korī, kā viņi cits citu cienīja. Es arī tur ķepurojos pa vidu un mācījos saprast, kāpēc cilvēks dzied. Ģimene dzīvo un strādā skolā, kurā mācās arī Haralds. Vēlāk  viņš studē klaviermūziku Biržos (Madonā) pie pianista, vēlākā Konservatorijas klavierklases profesora Arvīda Dauguļa. Mācības turpina Rīgas Pirmajā vidusskolā un brīvajā laikā apmeklē Operas izrādes, kurā strādā novadnieks Teodors Reiters un apmeklē privātstundas pie Alfrēda Kalniņa. 
1924. gadā Haralds Mednis iestājas Latvijas Universitātē Matemātikas fakultātē, bet vecāki Lazdonā sāk celt māju uz savas zemes. Gribējās taču pašiem savu, ne tik vien, kā skolas galu. Laikam pārāk daudz tēvs uzņēmās. Pēc gada pavasarī tēvu pēkšņi atveda uz Rīgu Ķeizarmeža slimnīcu. Te Rīgā, Meža kapos mēs viņu arī paglabājām. Lazdonā stāvoklis kļuva nestabils. Māsa maza. Māte viena. Jaunsaimniecība un neuzcelta māja. Bija jāpelna nauda. Atgriezos Lazdonā, studijas nepabeidzis. Haralds Mednis stājās tēva vietā gan skolā, gan korī. Bez reizrēķina, dziedāšanas un dancošanas mācīju vēsturi, zīmēšanu. Arī latviešu valodu… Tā gan bija liela pārdrošība no manas puses… Es mācīju tā, kā biju pats noskatījis Rīgā vai tepat, no tēva. 
Ar īpašu gandarījumu diriģents atceras 1938. gadā notikušos IX Dziesmu svētkus. Tai reizē atjaunoja tradīciju Dziesmu svētkus aizsākt ar dziesmu karu. Mums laimējās - deviņu lauku koru konkursā ieguvām galveno balvu - sudraba šķīvi. Dziedājām J. Vītola Gaismas pili, Melngaiļa Svešā zemē, varbūt vēl kādu trešo. Izdevās. Kad palasās tā laika kritikas, vēl tagad priecina rindiņas, kurās Melngailis izteicies, ka zinājis gan, ka viņa Svešā zemē ir skaista dziesma, bet, ka tā būtu tik skaista, to viņš tikai dziesmu karā uzzinājis.
1938. gadā alūksnietis, profesors Jāzeps Vītols aicina Haraldu Medni stāties konservatorijā. Veiksmīgi izturējis iestājpārbaudījumus, diriģents uzsāk studijas konservatorijas kompozīcijas klasē pie profesora Jāzepa Vītola un profesora Ādolfa Skultes.
Lai saglabātu mākslinieka piemiņu, 2016. gadā durvis vēra Haralda Medņa 20. gs. 30. gados uzceltā māja “Dzintari”. Tajā apskatāma izstādes par virsdiriģentu Haraldu Medni un Pirmajiem latviešu skolēnu koru svētkiem. Vietai dots skanīgs nosaukums – Lielā dziesmu vieta “Dzintari”.