Gaismas ceļš

Jau 1890.gadu pirmajā pusē presē parādījās informācijas par gaidāmajiem Stukmaņu -Vecgulbenes dzelzceļa līnijas projektēšanas darbiem. 210 km garās dzelzceļa līnijas Stukmaņi – Vecgulbene – Alūksne - Valka būvniecībai ar vietējās muižniecības līdzdalību tika nodibināta privāta Vidzemes pievedceļu sabiedrība, kuras izstrādāto būvprojektu 1898.gadā apstiprināja Pēterburgā. Jaunā līnija bija iecerēta galvenokārt lauksaimniecības produkcijas lielražotāju un kokmateriālu izstrādātāju lokālo transporta vajadzību apmierināšanai. Līnijas būvdarbus sāka tūlīt pēc būvprojekta apstiprināšanas – 1898.gadā ar vācu kapitāla (Deutsche Bank) finansiālu atbalstu. Dzelzceļa atklāšana bija plānota 1901.gadā, taču būvdarbi ieilga. Preču - pasažieru pagaidu satiksmi no abiem gala punktiem atklāja 1902.gada 13.oktobrī, kaut gan posmā Valka-Alūksne pasažieru pārvadāšanu sāka jau 1902.gada aprīlī. Oficiālā Stukmaņu-Vecgulbenes-Alūksnes-Valkas dzelzceļa līnijas atklāšana vispārējai lietošanai notika 1903.gada 15.augustā. Izbūvētās trases garums bija 199 verstis (versts -1,0668 km). Vilcienu kustības ātrums bija ap 15-20 km stundā. Tiešais vilciens no Stukmaņiem uz Valku atgāja 5.48 un pienāca Valkā 19.24. Braukšanas cenas bija augstas – 3. klases vagonā - 2 kapeikas par versti. Jaunā dzelzceļa līnija Valkā savienojās ar tāda paša platuma šaursliežu dzelzceļu Valka-Rūjiena-Pērnava, kā arī pieslēdzās Pleskavas-Rīgas platsliežu dzelzceļa līnijai. Lielākos ieņēmumus deva kravas pārvadājumi. Pa šo dzelzceļu transportēja galvenokārt kokmateriālus, labību, spirtu, linus un citus lauksaimniecības ražojumus. Lielākais kokmateriālu noņēmējs bija Pērnavas celulozes fabrika. Īsi pirms Pirmā pasaules kara Vidzemes pievedceļu sabiedrība bankrotēja, bet kara laikā stratēģisku apsvērumu dēļ dzelzceļa posmu Stukmaņi - Vecgulbene 98,4 km garumā pārbūvēja par platsliežu dzelzceļu. Pēc neatkarīgas Latvijas valsts dibināšanas dzelzceļš pārgāja valsts īpašumā un līdz ar to iekļāvās valsts kopējā dzelzceļu tīklā. Kara gados Latvijas dzelzceļi bija stipri izpostīti, tajā skaitā arī Vecgulbenes-Alūksnes-Valkas līnija. Vilcienu kustību dzelzceļa posmā Vecgulbene-Alūksne atjaunoja 1920.gada 15.martā, kad šo apvidu atstāja mūsu sabiedrotie atbrīvošanās cīņās - igauņi, bet satiksmi visā līnijā - līdz Valkai un tālāk uz Rūjienu un Ipiķiem - atjaunoja 1921.gada 6.septembrī. Gulbenes-Valkas dzelzceļa līnija arī Latvijas pirmās republikas laikā saglabāja savu šauri lokālo nozīmi un turpināja preču un pasažieru pārvadājumus. 1920.gados šajā dzelzceļa līnijā ik gadus veica lielākus remonta darbus tiltiem un caurtekām, kā arī mainīja gulšņus un uzlaboja sliežu ceļus. Šie darbi apsīka 1930. gados, kad iestājās saimnieciskā krīze. Laikā no 1933.līdz 1937.gadam tika vienīgi izbūvēta Umernieku stacijas pasažieru un saimniecības ēkas. Tolaik Latvijas dzelzceļus finansēja no valsts budžeta un arī zaudējumus no šaursliežu dzelzceļu ekspluatācijas sedza no valsts budžeta. 1926./1927. budžeta gadā visu 750 mm platuma valsts pieveddzelzceļu ekspluatācija sagādāja zaudējumus 154 000 latu. Lielākos zaudējumus radīja bagāžas un pasta pārvadājumi. Neskatoties uz zaudējumiem un domājot par pasažieru ērtībām, Latvijas dzelzceļu virsvalde, 1939.gadā ierīkoja šaursliežu ceļu Gulbenes platsliežu stacijā. Tas deva iespēju pasažieriem, nešķērsojot daudzos stacijas sliežu ceļus, tieši pārsēsties platsliežu vilcienos vai doties uz pilsētas centru. Padomju okupācijas laikā pa šaursliežu dzelzceļu Gulbene-Alūksne-Ape-Valga turpināja veikt kravas un pasažieru pārvadājumus. 1960.gadu beigās sakarā ar autotransporta attīstību šaursliežu dzelzceļš arvien vairāk sāka zaudēt savu nozīmi, un tāpēc tika slēgta satiksme dzelzceļa posmā Valga-Ape, bet no 1973.gada 1.janvāra tika pārtraukta kustība un drīz pēc tam arī demontēti sliežu ceļi posmā Ape-Alūksne. 1987.gadā Gulbenes-Alūksnes dzelzceļš pārvadāja vidēji 40-60 pasažierus dienā un galvenā krava bija akmeņogles no Gulbenes pārkraušanas punkta PSRS armijas daļu vajadzībām Alūksnes apkārtnē 1990.gadu sākumā pārtrauca kravu pārvadājumus pa šo dzelzceļu. Dzelzceļa posma Gulbene-Alūksne ekspluatācija, pēc valsts a/s “Latvijas dzelzceļš” datiem, ik gadus sagādā dzelzceļa uzņēmumam prāvus zaudējumus (1995.gadā – 191 000 latu). Neskatoties uz zaudējumiem, tiek meklēti risinājumi šī pēdējā vispārējās lietošanas šaursliežu dzelzceļa saglabāšanai, jo tas ir nepieciešams transporta līdzeklis divu rajonu iedzīvotājiem, kultūras piemineklis un potenciāls tūrisma objekts, kas varētu sekmēt šī apvidus ekonomisko attīstību. DZELZCEĻA INFRASTRUKTŪRA Sliežu ceļu kopgarums, ieskaitot staciju ceļus, ir 37 km. Dzelzceļa līnijā ir 4 tilti un 32 caurtekas. No vēsturiskā aprīkojuma saglabājušies lokomotīvju uzpildes sūkņi Vecgulbenē un Papardē. Staciju ēkas posmā Gulbene-Alūksne saglabājušās no mūsu gadsimta sākuma, izņemot Umernieku stacijas pasažieru ēku un saimniecības ēku, kas būvētas laikā no 1933. līdz 1937. gadam. Gadsimta sākumā būvētās mūra ēkas arhitektoniski veidotas vienā stilā - sarkanu ķieģeļu konstrukcijā ar jumta izbūvēm, kā arī ar dekoratīvām joslām un logaiļu apdarēm. Tādā pašā stilā bija būvēta lokomotīvju depo ēka, kas tika sagrauta Otrajā pasaules karā. Pēckara gados šaursliežu lokomotīvju depo tika piebūvēts pie platsliežu depo ēkas - sākotnēji, domājams, koka konstrukcijā, bet vēlāk pārbūvēts mūra konstrukcijā ar divslīpju jumtu. Gulbenes dzelzceļa mezgls sākumā izveidojies kā šaursliežu dzelzceļa centrs ar lokomotīvju depo un remonta darbnīcām, stacijas ēkām un lokomotīvju vadītāju un pasažieru atpūtas ēku - t.s. “tējas namu”. Platsliežu dzelzceļš Gulbenē tika ierīkots tikai Pirmā pasaules kara laikā. Gulbenē saglabājusies 1903.gadā būvētā Vecgulbenes stacijas pasažieru ēka Viestura ielā 10 un “tējas nams”. Abas ēkas tiek izmantotas kā dzīvojamās mājas. Gulbenes dzelzceļa mezglā atrodas arī Gulbenes platsliežu dzelzceļa stacijas pasažieru ēka, kas būvēta 1926. gadā pēc arhitekta Federa projekta un ir atzīta par arhitektūras pieminekli. Stāmerienas stacijas pasažieru ēkas pamati tika ielikti 1900.gadā, bet tā nodota ekspluatācijā 1903.gadā. Pēc izmantotā materiāla, arhitektoniskā stila un plānojuma ēka līdzīga Gulbenes un Alūksnes staciju pasažieru ēkām. Stāmerienas stacijas pasažieru ēka daļēji tiek izmantota kā dzīvojamā māja. Umernieku stacijas ēkas celtniecība sākta 1933./1934.gada būvsezonā, taču tā pabeigta tikai 1937.gadā. Tā celta koka guļbūves konstrukcijā ar kaļķa javas apmetumu. Alūksnes stacijas pasažieru ēka bija pilnīgi identiska Vecgulbenes stacijas ēkai. Tās celtas vienlaikus un nodotas ekspluatācijā 1903. gadā. Alūksnes stacijas pasažieru ēka saglabājusies daļēji - divas trešdaļas no tās sagrautas Otrā pasaules kara laikā. Vidzemes pieveddzelzceļu vajadzībām 1900.-1901.gadā no Kolomenskas rūpnīcas Krievijā tika iegādātas 14 jaudīgas un modernas četrasu tvaika lokomotīves ar piekabināmiem tenderiem (65. rūpnīcas tips). Manevru vajadzībām Gulbenes stacijas rajonā tika ekspluatēta arī neliela divasu tanklokomotīve, kuras izcelsmi pagaidām nav izdevies noskaidrot. 1919.gada 1.maijā, kad pirmo reizi kopš kara sākuma tika uzskaitīts ritošais sastāvs, Latvijas teritorijā tika fiksētas pavisam trīsdesmit 750 mm sliežu ceļu platuma lokomotīves. Pēc kara darbības beigšanās 1920.gada 1.februārī Latvijas dzelzceļu inventārā bija palikušas tikai 13 šī platuma šaursliežu lokomotīves, no kurām 10 bija mazjaudīgas. Pirmajā pēckara periodā kustība tika nodrošināta ar jau minēto mazjaudīgo lokomotīvju palīdzību, bet 1921.gadā no Igaunijas nopirka divas jaudīgas piecasu Sp sērijas lokomotīves ar piekabināmiem tenderiem. Tās bija izgatavotas Rēveles jūras ostas cietokšņa vajadzībām 1914. gadā “Orenstein & Koppel” rūpnīcā Vācijā. Divus gadus vēlāk turpat Vācijā Latvijas dzelzceļš pasūtīja “Linke-Hofmann” rūpnīcai pilnīgi jaunas modernas un ļoti ekonomiskas lokomotīves, kuras turpmāk tika atzītas par pievedceļu platuma dzelzceļu lokomotīvju pamattipu. Ja minētajām lokomotīvēm pieskaita vēl 5 no Krievijas uz miera līguma pamata 1924.gadā saņemtās Kolomenskas rūpnīcā ražotās Pp sērijas lokomotīves, tad kopējais to skaits Gulbenes-Alūksnes-Valkas-Rūjienas dzelzceļā sasniedza 10 lokomotīves. Otrā pasaules kara gados daļa Latvijas dzelzceļu lokomotīvju tika iznīcinātas. Karam beidzoties, Gulbenes depo uzskaitē bija jau minētās Pp sērijas lokomotīves, kuras tika savāktas no 1944.gadā Puikulē vāciešu saspridzināto lokomotīvju daļām. Tikai 1950.gadā novecojušo lokomotīvju vietā iepirka jaunas Gr sērijas tvaika lokomotīves, kuras bija ražotas Vācijā K.Marksa rūpnīcā Bābelsbergā (bijusī “Orenstein & Koppel”).Latvijā 1957.gadā parādījās pirmā šaursliežu dīzeļlokomotīve Ty-2, kura tika ražota Kalugas rūpnīcā Krievijā. 1958.gadā Gulbenes-Alūksnes-Apes līnijā sāka kursēt Latvijā pirmie vilcieni ar dīzeļvilci. Šī paša tipa dīzeļlokomotīves vēl joprojām tiek ekspluatētas līnijā Gulbene-Alūksne. Pašreiz izmantotās dīzeļlokomotīves Ty-2 # 244 un # 273 ir izgatavotas 1959.gadā un ilgus gadus tika ekspluatētas Igaunijā, bet vēlāk Latvijas bērnu dzelzceļā Mežaparkā. 1988.gadā tika iegādātas divas Ty-7a sērijas dīzeļlokomotīves # 2994 un # 3018 būvētas Kambarkas rūpnīcā Krievijā, taču tās ir vairāk piemērotas industriālām vajadzībām, un tām ir salīdzinoši mazi darba resursi. 1997.gada beigās Gulbenes vagonu tehniskās apskates punkta rīcībā ir 7 pasažieru vagoni: 4 būvēti 1961.gadā Polijā, bet 3 būvēti 1987.-1988.gadā Orehovo-Zujevā Krievijā. Kravas vagoni visi norakstīti no inventāra, taču ir saglabāti 7 segtie vagoni un 3 platformas, kas izgatavoti Altaiskas un Demihovas rūpnīcās Krievijā. Gulbenes mezgla teritorijā saglabājies 1939.gadā Latvijas dzelzceļu darbnīcās Daugavpilī būvētā kravas vagona korpuss, kā arī 1954.gadā Vācijā izgatavota izotermiskā vagona korpuss. Gulbenes-Alūksnes dzelzceļa līnijā tiek ekspluatēts 1930.gadu beigās Latvijā būvētais sniega tīrītājs.