Daugavgrīvas cietoksnis

Zviedru laikos celtais unikālais cietoksnis tā pastāvēšanas laikos piedzīvojis dažādas varas un dažādus karogus plīvojam savos mastos. Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas, cietokšņa teritorija atdota Jūras spēku rīcībā, taču tie laikam ejot no šī vēstures un kultūras pieminekļa atsakās un to konkursa kārtā sāk apsaimniekot privātfirma. Jaunie saimnieki sola sakārtot cietokšņa teritoriju un tur veikt restaurācijas darbus. Taču solītais neatbilst padarītajam un veidojas konfliktsituācijas ar Rīgas pašvaldību un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju. Situācija vēl joprojām ir neskaidra, tāpat arī cietokšņa nākotne. Šogad aprit desmit gadi, kopš Daugavgrīvas cietoksnis atdots apsaimniekotājiem, taču vezums no vietas nekust. Ja ielūkojamies nesenajā vēsturē, tad pirms kara Daugavgrīvas cietoksnis pieder Latvijas armijai. Tur notiek kareivju apmācības, bāzējas Autotanku pulks un blakus atrodas krasta lielgabalu baterijas. Ienākot padomju armijai, tā nekavējoties pārņem šo nozīmīgo militāri – stratēģisko objektu un blakus cietoksnim noenkurojas kara kuģi, starp kuriem ievērojamākais - kara flotes bāzes kuģis Irtiš. Sākoties vācu ofensīvai, padomju armija strauji atkāpjas – bēg. Steigā tiek nolemts uzspridzināt Daugavgrīvas cietoksnī vēl esošo Latvijas kara flotes mīnu noliktavu, lai vācu rokās nenonāk mīnu krājumi, kurus tie pēc tam varētu izmantot savām vajadzībām. Sprādziens esot bijis varens – zemes uzlidojušas augstāk pār koku galiem un lielā apkārtnē izbiruši visi māju logi. Ir par versija, ka sprādziens bijis tik varens, ka tas dzirdēts pat Cēsīs! Cietoksnis varenajā sprādzienā pazaudējis vienu stūri un Jūras vārtus. Tai pat laikā ir arī uzskats, ka daļa munīcijas tomēr nav uzsprāgusi un palikusi vesela zem cietokšņa gruvešiem. Tai pat laikā Vecrīgas centrā liesmo Pēterbaznīcas tornis un dažas apogļojušās lūgšanu grāmatu lapas aizlidojot līdz pat Buļļu salas Vakarbuļļiem un vietējie iedzīvotāji varējuši klātienē vērot torņa sabrukšanu.... Kad padomju armija atgriežas, vācieši šo Rīgas nomali jau atstājuši, kaujas te nenotiek. Daugavgrīvas tirgus laukumā tiek ierīkota zenītbaterija, tie ir četri pa pusei zemē ierakti lielgabali. Šaut gan neesot ko, jo vācieši šeit nelidojot. Vienīgā šaušana notiekot, kad piedzēries krievu virsnieks ar automāti šauj lidojoša stārķa virzienā, kuru sajaucis ar vācu nelielo lidaparātu Storch jeb Stārķi. Par laimi, dzēruma pakāpe ir tik liela, ka šāvieni iet garām un stārķis, pamatīgi pārbiedēts, tomēr laimīgi aizlido.... Kara pašās beigās un pirmajā pēckara laikā Daugavgrīvas cietoksnis tiek pārvērsts par ieslodzījuma vietu, tur nometina valstij neuzticīgos elementus, pratina un tad sūta tālāk. Procesu pārraugot ar valsts drošību saistīti cilvēki. Esot arī nepaklausīgi zemnieki, kuri negribot saimniekot kolektīvi....Dažs labs tur pavada veselus divus gadus. Ap to laiku arī Daugavgrīvā (Birzes ielā 54) tiek iekārtots kara hospitālis, kurš tur darbojas līdz pat 1994.gadam, kad no Latvijas aiziet Padomju armija. Interesanti, ka hospitālis ārēji ir visai necils – divas palielas mūra celtnes un divas apmestas koka barakas. Nelielā parciņa vidū vēl tagad slejas postaments, uz kura stāvējis visu tautu tēvs – Staļins. Viņa bisti pēc Padomju armijas izvešanas vietējie iedzīvotāji esot norakuši zemē turpat slimnīcas teritorijā. Saglabājusies arī neliela bumbu patvertne. Taču ārēji necilais hospitālis slēpis augsti kvalificētu un labi aprīkotu kara slimnīcu – uz to ārstēšanai esot vesti karavīri pat no attālākiem PSRS reģioniem, Iespējams, ka te bijis kāds īpašs hospitālis, jo vienā no mūra ēkām bijusi otrajā stāvā plaša un liela operāciju zāle, zem kuras pirmajā stāvā atradušās dažādas rentgena iekārtas. Vieta atrodas nomaļus, pārējās apbūves malā pie Buļļupes. Tagad tur atrodas sociālas funkcijas veicoša pašvaldības iestāde ,,Stella maris,, - tajā uzturas veci ļaudis, kuriem nepieciešama īpaša aprūpe un pieskatīšana. 1945.gada rudenī tiek izdota pavēle – izmitināt militāristu ģimenes šajā rajonā un piešķirt viņiem dzīvojamo platību. Šajā brīdī faktiski Daugavgrīva un Bolderāja pārvēršas militārā teritorijā, tam seko vērienīga vietējo iedzīvotāju pārvietošana uz citiem pilsētas rajoniem un nomalēm – lai mazāk lieku acu un ausu. Uz vietas paliek ļoti maz vietējo. Līdz pat 1964.gadam turpmāk nepieciešamas īpašas caurlaides, lai iekļūtu šajā teritorijā un drīkstētu pāriet tiltu pār Buļļupi. Ārzemniekiem tās vispār neizsniedza! Vietējo iedzīvotāju vietā iepludināja iebraucējus, uz dzīvi pēc dienesta te apmetās daudzi kara flotē dienestu izgājušie. Tā veidojās savdabīga jauna mikrovide, kas disonēja ar vēl palikušajiem nedaudzajiem pamatiedzīvotājiem. Visu pēckara laiku Daugavgrīvas cietoksnī saimnieko PSRS Jūras kara flotes mīnu tralētāju divizions un zemūdeņu brigāde. 1983.gada 18.oktobrī LPSR Ministru padome pēkšņi pasludina Daugavgrīvas cietoksni par arhitektūras pieminekli, taču drīz vien šis ,,kļūdainais,, lēmums tiek anulēts un kara jūrnieki pat netaisās pamest šo sev tik izdevīgo vietu. Cietoksnis paliek armijnieku rīcībā un viņi to pamet tikai 1993.gada 31.augustā. Vēl pirms gadiem 5-6 mūsu Jūras spēku kuģi pietauvojoties izmantoja vēl padomju laikos būvētos koka steķus, kas bija kļuvuši nedroši un tuvu sabrukumam. Tagad tur izbūvētas jaunas piestātnes. Daugavgrīvas cietokšņa vēl zviedru un cara tētiņa būvētajos kazemātos krievu kara jūrnieki glabāja munīcija un torpēdas, tika uzbūvētas arī dažas jaunas ēkas no baltajiem silikāta ķieģeļiem, taču kopumā saimnieciskajā ziņā cietoksnī nekas netika darīts, lai ko uzlabotu vai atjaunotu. Ja kaut kas sabruka vai sagāžas, to tā arī atstāja. Iespējams, lai maldinātu Nato spiegu pavadoņus vai nevēlamus apkārt klīstošus ziņkārīgos – sak, te jau nekā nav, tik gruveši un drupas!