Daugavgrīvas cietoksnis

Kad 1980. gadā Maskava gatavojās Olimpiskajām vasaras spēlēm, bija aktuāls jautājums – kur rīkot burāšanas sacensības? Izrādās, ka izvēle kritusi sākotnēji uz Rīgu, jo ir ideāli apstākļi burāšanai Rīgas jūras līcī un pilsēta arī veca un skaista, kaunā nekritīs. Taču daļa rīdzinieku vēl atceras vai arī jaunāka paaudze ir lasījusi internetā, ka Rīga ,,it kā.. atteikusies no šī augstā goda un tāpēc sacensību rīkošana pārcelta uz Tallinas piepilsētu Piritu. Igauņi saņēma milzīgu finansējumu un uzcēla sev jaunu un modernu burāšanai un atpūtai domātu kompleksu, kuru pēc Olimpiādes beigām brauca apbrīnot neviens vien latvietis.... Taču nu atklājusies viena interesanta nianse – kļuvis zināms, kāpēc Rīga atteikusies no šī goda... Arī Padomju laikos birokrātija acīmredzot darbojusies visai lēni, jo aparāts bija visai milzīgs un smagnējs. Kamēr notikusi šī jautājuma saskaņošana, kāds jau izdomājis, ka Olimpiādes dēļ jāceļ jauna un moderna autostrāde, kas savienotu Pārdaugavu ar Bolderāju un Daugavgrīvu... Bija iecerēts jauna četrjoslu maģistrāle un pat sākta tās būvniecība. Ja tagad braucam no Pārdaugavas Daugavgrīvas virzienā, tad apmēram no tās vietas, kur patreizējā autoceļa kreisajā pusē vēl saskatāms bijušās lidostas ,,Spilve,, lidmašīnu pacelšanās skrejceļs, ceļa kreisajā pusē tagad tik tiešām vēl saskatāms nolīdzināts klājums apmēram viena kilometra garumā, kas ceļu padara it kā dubultplatu. Acīmredzot šis līdzenais, tagad ar zāli un krūmiem, vietām pat nelieliem kokiem apaugušais nolīdzinātais ceļa blakusklājums ir bijusi iesāktā un neuzceltā autostrāde... Tagad tās atliekas samanāmas gandrīz līdz pagriezienam uz Krēmeriem. Bet – kāpēc tad īsti viss apstājās un burāšana tika pārcelta uz Igauniju? Projektu un ieceri nobremzēja un apturēja militāristi. Bolderājā atradās Baltijas kara flotes remontrūpnīca, kurā, kā atklājās astoņdesmito gadu nogalē, tika remontētas ne tikai PSRS zemūdenes, bet arī Irākas, jo Sadams Huseins tolaik vēl bija PSRS draugs. Mācību bāzē Bolderājā tika apmācīti arī Lībijas kara jūrnieki. Vēl turpat blakus atradās Mangaļsala, kur atradušās speciālas antenu iekārtas, ar kuru palīdzību tika noklausītas NATO lidmašīnu sarunas virs Baltijas jūras. Iespējams, ka tuvumā atradās vēl kas tāds, ko krievu militāristi nevēlējās afišēt. Atcerēsimies, ka tajos laikos ārzemju jahtas tā vienkārši nemaz nevarēja atburāt uz Latviju, jo Irbes jūras šaurumam tās cauri netiktu. Acīmredzot krievu militāristi nevēlējās atklāt tos savus noslēpumus, kas apslēpti Bolderājā un Daugavas grīvas rajonā. Vēl kāds interesants fakts – pirms kara Ziemas ostā, tajā pat vietā, kur vēl pagājušā gada astoņdesmitajos gados remontē citvalstu – PSRS draudzīgo režīmu zemūdenes, Latvijas brīvvalsts laikos atrodas Bolderājas kuģu būvētava a/s Vairogs. Lēmumu par tās atdošanu PSRS Jūras kara flotes tautas komisariāta pārziņā 1940.gada septembrī paraksta neviens cits kā Latvijas PSR Tautas Komisāru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis. Protams, tas notiek ne jau pēc viņa paša iniciatīvas, bet gan pamatojoties uz attiecīgu tālaika kompetentu PSRS iestāžu lēmuma pamata.