Izrādās, ka viņa pirmā ekskursija bija uz Staburagu; kurš gan būtu toreiz iedomājies, ka mazajam puišelim, lielam uzaugot, dzīve tik lielu misiju uzticēs; un, protams, cik ļoti no svara ir tas, ko mums rāda, ved un stāsta vecāki/vecvecāki, arī skola; mazā patriotisma sēkla iesēta agrā bērnībā, papildināta dzīves gaitā ar auglīgu, saturīgu augsni rada dižus un varenus vīrus/sievas.
Dainis Īvāns un viņa pirmā ekskursija - Mazo Daini reiz vecāki veda Staburagu rādīt, tā bija pati pirmā ekskursija mazā 5–gadīgā zēna mūžā, zēns izaudzis liels kļuva par vienu no spilgtākajiem Latvijas Jauno laiku vēstures līderiem un personībām. D. Īvāns “1960. gada vasarā tusnīga smagā automašīna GAZ-51 ar uzrakstu Ekskursija putekļoja pa Daugavas ielejas balto lielceļu, šķērsoja graciozo Pērses tiltu un piestāja Kokneses pilskalna pakājē. Starp ceļiniekiem, kas rausās no dēļu soliem aprīkotās vaļējās kravas kastes, žiperēja piecus gadus vecs puišelis, kuram vecāki gribēja pirms V. I. Ļeņina Pļaviņu HES pabeigšanas parādīt applūdināšanai nolemtās tēvzemes svētvietas. Tā bija mana pirmā ekskursija, ko nekad un ne par kādu naudu nevarēšu atkārtot. Kokneses klinšu kanjona, Pērses ūdenskrituma, Liepavota un Staburaga, kas iedvesmojuši daudzas jo daudzas latviešu un eiropiešu paaudzes, vairs nav. Tomēr zudušās ainavas atmiņās dzīvo. Staburaga rēta sūrst. “ Daiņa Īvāna eseja: http://www.impro.lv/?selected=articles&artId=ESEJAS11&referer=ESEJAS
Daugavu ne velti sauc par mūsu Likteņupi, Sirdsdaugavu, Māmuliņu. Tā kā liela un pilnasinīga ūdens artērija plūst cauri mūsu zemei un vēsturei. Vikingi to esot pazinuši un izmantojuši jau no 5. gadsimta. Krāslava kā sena Daugavas pilskalna vieta bezbailīgajiem kuģotājiem bijusi labi pazīstama, jo lejpus tās varējis kuģot ar uzvilktām burām, tā dēvēta sāgās par Dynasaiforgarðr.
Preču plūsma no austrumu puses slīd lejup pa straumi līdz Rīgas vietai, tur tiek pārkrauta jūras kuģos un nonāk Eiropā, tā bijis daudzu gadsimtu garumā. To pārvaldīt un kontrolēt gribējuši daudzi, par to liecina pilskalnu un piļu, arī lielais apdzīvoto vietu skaits gar tās krastiem. Majestātiskās Kokneses pilsdrupas, Krustpils, nu jau ar zāli apaugušais varenais pilskalns Aizkrauklē, tāpat Daugmalē. Unikāli ir abi saglabājušies cietokšņi, tie Daugavgrīvā un Daugavpilī ir kā lielas atslēgas, kas aizslēdz vai atslēdz šo vareno un seno tirdzniecības ceļu. Daugava glabā senās, vēl Sv. Meinarda celtās Ikšķiles baznīcas drupas, tā tiek uzskatīta par pirmo mūra celtni Baltijā. Turpat netālu atrodas Nāves sala, kur latvju strēlnieki cīnījās par savas valsts un zemes nākotni, sargājot katru pēdu zemes. Bermontiešiem Daugava nebija pārvarama - strēlnieki Rīgu nosargāja.
Unikāli ir Daugavas loki, slavenā Slutišķu sādža, jo tur Daugava vēl ir tāda, kāda reiz bijusi. Augstie dolomīta krasti un kanjoni, kas Daugavu reiz darīja unikālu visā Ziemeļeiropā, nu zuduši hidroelektrostaciju ezeru dzelmēs kopā ar mūžam raudošo Staburadzi, Liepavotu un Pērses ūdenskritumu. Atmodas laiks ir zīmīgs ar cīņu pret tolaik iecerēto Daugavpils hesu, kas būtu pilnībā iznīcinājis vēl palikušo mūsu Dižupes skaistumu. Mums izdevās to nosargāt, kaut nelielu daļiņu, bet izdevās. Tas jāturpina!
