Baltijas ceļš

1. Karogs dzimis Valmierā; pirmā Tautas universitāte Latvijā. 1916. gadā latviešu sabiedrību aizvien vairāk nodarbināja domas par to, kas būs ar tautu un Latviju pēc kara? Tautas izglītošanā un pašapziņas stiprināšanā milzīga loma rakstniekiem, māksliniekiem, žurnālistiem un pārējai inteliģencei. Pēc Kurzemes krišanas vācu rokās Vidzemes apriņķa pilsētas – Cēsis, Valka un Valmiera – kļuva par kultūras centriem. Viens no visdedzīgākajiem Latvijas neatkarības idejas popularizētajiem bija Veselavā dzimušais pedagogs un žurnālists Jānis Lapiņš (1885-1941), kurš kopš 1915. gada strādāja Valmieras tirdzniecības skolā un vēlāk citās mācību iestādēs. Lapiņš daudzus aizrāva ar latviešu sarkanbaltsarkanā karoga ideju. Viņš arī bija pirmais, kuram šo karogu 1916. gada otrajā pusē izgatavoja viņa skolniece, Valmieras bēgļu bērnu patversmes skolotāja Marianna Straumane (1896-1985), kura vēlāk kļuva par J. Lapiņa dzīvesbiedri. Jānis Lapiņš 1917. gadā Valmierā atvēra arī pirmo Tautas universitāti; Valmierā sarkanbaltsarkanais karogs pirmo reizi pacelts 1917. gada martā virs vietējās latviešu biedrības nama Vidzemes Zemes sapulces laikā. Leģendārs ir šī karoga turpmākais liktenis. 1917. gada bērnu patversmi no Valmieras evakuē uz Kazaņu, turp dodas arī karoga šuvēja ar savu darinājumu, drīz pēc tam arī Jānis Lapiņš. Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados karogs glabājās Lapiņu ģimenē, pēc tam, padomju laikā, rūpīgi slēpts. Vācu okupācijas gados Marianna un meita līdz ar rūpnīcu, kurā viņas strādāja, evakuējās uz Vāciju, viņām līdzi, protams, karogs. Pēc kara abas atgriezās Latvijā, arī karogs, bet vēl ilgus gadus to vajadzēja slēpt. 1997. gadā Mariannas un Jāņa Lapiņu meita Lija Poga šo karogu, kuram jau tolaik vairāk kā 80 gadu, dāvināja Cēsu muzejam. Zīmīgi, ka pirmais karogs, ko piemin hronika, 1279. gadā tapis Cēsīs kā mūsu Latvijas karoga idejiskais prototips, bet pirmais nacionālais karogs – šūts un izgatavots Valmierā 1916. gadā! (Informatīvais un ilustratīvais materiāls no Pumpuriņš T. Sarkanbaltsarkanās – Latvijas karoga krāsas. Cēsis, 2000.) 2. 1917. gads – Vidzemes Pagaidu Zemes sapulcē pirmoreiz spriež par Latvijas autonomiju. Tās dalībnieki pulcējās Valmieras latviešu biedrības namā, 12. un 13. (25. - 26. martā). Piedalījās pašvaldību, kooperatīvo apvienību, lauksaimniecības biedrību un bezzemnieku pārstāvji no Rīgas, Cēsu, Valmieras un Valkas apriņķiem. Kaut arī darba kārtībā paredzēti gan politiski, gan saimnieciskie jautājumi, sapulces īstais uzdevums - nodibināt Vidzemes Pagaidu Zemes padomi. Agronoms Kārlis Ulmanis kā galvenais referents, uzsvēra nākotnē veicamos politiskos mērķus. Tika pieņemtas 17 rezolūcijas, no kurām svarīgākā - rezolūcija par Latvijas autonomijas un pašnoteikšanās tiesībām. 3. Valmierieši - pirmie Latvijas valsts atbalstītāji. Valmierieši ziedo Latvijai! 1918. gada 18. novembrī Latvju Operas namā (tagadējā Nacionālā teātrī) Latvijas valsts proklamēšanas svinīgās sēdes beigās Kārlis Ulmanis paziņoja, ka „Valmieras delegācija ar tirgotāju Kampi un Dr. Ziediņu ziedojuši Latvijas valsts idejai pirmo materiālo pabalstu – 5000 rubļu”. 4. Ar Valmieras vārdu Brīvības cīņās. 1918. g. 18. novembrī proklamētā valdībai, kas bija pārgājusi Pagaidu valdības statusā, joprojām nebija savas armijas. Iespējas izveidot savu armiju, nācās meklēt ārpus Latvijas. 1919.g. 18. februārī Tērbatā kā pirmo latviešu nacionālā militārā karaspēka vienību – sāka formēt Valmieras kājnieku pulku. Arī 10. martā jaunizveidotajai baterijai deva Valmieras vārdu. Tomēr ne Valmieras kājnieku pulks, ne artilērijas baterija nepiedalījās pilsētas atbrīvošanā. Abas kaujas vienības martā beigās nosūtīja uz fronti. No piecus mēnešus ilgās lielinieku varas 1919.g. 26. maijā Valmieru atbrīvoja igauņu 3. divīzija kopā ar Ziemeļlatvijas armijas daļām. Pilsētā ieradās arī 6. igauņu pulka skolnieku rota. Valmieras skolniekiem radās ideja par līdzīgas kaujas vienības izveidi. Tā tika nokomplektēta no Valmieras skolniekiem. Brīvprātīgo skolnieku grupa palīdzēja igauņiem uzturēt kārtību pilsētā, pildot sardzes dienestu. Valmierā ieradās 2. Cēsu kājnieku pulka daļas kopveža K.Berķa vadībā. Radās doma jau esošo skolnieku grupu pārveidot par karaspēka vienību. Pieteicās ap 70 skolēnu un daži studenti 16-20 gadu vecumā. Arī Cēsīs no vietējām skolām pieteicās vēl klāt 38 skolēni. Abu grupu apvienošana notika Cēsīs, tāpēc sakomplektētā vienību nosauca par Cēsu pulka skolnieku brīvprātīgo rotu. Kaujas kristības piedzīvoja netālu no Cēsīm, pie Raunas, izcīnot vēsturisku uzvaru pret vācu landesvēru. Mēnesi vēlāk, 1919. gada jūlijā, kopā ar citām Ziemeļlatvijas armijas daļām ienāca Rīgā. Latvijas Pagaidu valdībai atgriežoties no Liepājas ar kuģi ‘’Saratov’’, skolnieku rotas kareivji stāvēja godasardzē Daugavmalā. Cīņās bermontiādes laikā, pēc Jelgavas ieņemšanas, skolnieku rotu kopā ar 5. Cēsu kājnieku pulku pārvietoja uz Latgales fronti, kur tā tāpat kā Valmieras 1.(4.) kājnieku pulks piedalījās cīņās pret lieliniekiem. 5. Pagaidu valdības galva Kārlis Ulmanis 1919.gada augustā un 1920. gada janvārī - bija izbraucis uz Valmieru, lai pateiktos par varonību cīņā pret Bermontu, bet īpaši, lai godinātu valmieriešus par Vācijas armijas apturēšanu Cēsu kaujās. 6. Vecpuišu parks Valmierā ir saistīts ar īpašiem notikumiem gan pilsētas attīstībā, gan Latvijas valsts neatkarības dibināšanā. 1913.gada 26.martā astoņi kungi: Dr.Georgs Apinis, Eduards Lācers, Kārlis Vītiņš, Jānis Velēns, Augusts Akmentiņš, Kārlis Eliass, Antons Meneks un Dāvis Gūbins nopirka zemi pašā Valmieras centrā, lai izveidotu sabiedrisku parku. Vēlāk parks tika nodots pilsētai ar noteikumu, ka parks vienmēr būs brīvi pieejams. Viens no galvenajiem idejas virzītājiem bija Dr.Georgs Apinis, kurš bija arī pilsētas mērs no 1906. līdz 1910.gadam, un viņa mērķis bija pārvērst Valmieru par skolu pilsētu un kultūras centru ar estētisku un sakoptu vidi. Vecpuišu parka dibinātājiem bija nozīmīga loma arī Latvijas valsts dibināšanas laikā. 1918.gada 17.novembra vakarā Rīgā, „Suvorova” viesnīcā, tika sastādīta Latvijas Tautas Padome, kā arī ievēlēts Pagaidu Valdības ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Tautas Padome nolēma Latvijas Operas namā (tagadēja Nacionālajā Teātrī) izdarīt Latvijas valsts proklamēšanas aktu. Kā vēlāk atcerējās viens no 13 Latviešu zemnieku Savienības delegātiem, šīs sēdes beigās K.Ulmanis paziņoja „ka Valmieras delegācija ar tirgotāju Kampi un Dr.Ziediņu, kuri ieradušies pēc jaunām ziņām, nodevuši Latvijas valsts idejai pirmo materiālo pabalstu – 5000 rubļu”. Valmieras pilsētas parka līdzdibinātāju Andreju Kampi, kurš bija ziedojis summas lielāko daļu, pamatoti uzskatīja par pirmo neatkarīgās Latvijas materiālo atbalstītāju. Savukārt 1918.gada 18.novembrī Dr.Georgs Apinis izprasīja no vācu okupācijas iestādēm atļauju Vecpuišu parka paviljona zālē noturēt Valmieras sporta biedrības pilnsapulci. G.Apiņa domubiedri, kuri zinājuši viņa īstenos nodomus, slepus bija izgatavojuši sarkanbaltsarkano karogu un pavairojuši „Dievs svētī Latviju” tekstus un tos nogādājuši uz Vecpuišu parka paviljona zāli. Dr. G. Apinis klātesošajiem paziņojis šīs dienas vēsturisko nozīmi priekš ikviena latvieša. Dalībnieki svinīgi apsolījušies atbalstīt jauno valsti un tās Pagaidu valdību, kuras priekšgalā stājies kādreizējais „valmierietis” Kārlis Ulmanis. Šajā dienā pirmo reizi Valmierā nacionālais karogs tika pacelts kā valsts karogs un pirmoreiz atskanēja jaunās valsts himna „Dievs, svētī Latviju.” Vecpuišu parka dibinātāja G.Apiņa sabiedriskā darbība un zināšanas tika novērtētas ne tikai Valmieras, bet arī neatkarīgās Latvijas izveidošanā. Valsts nozīmēja viņu par sūtni darbam Amerikas Savienotajās Valstīs, bet sliktās veselības dēļ G.Apinis bija spiests no šī darba atteikties. Jau vairāk nekā 100 gadus Valmieras vecpuišu dāvana kalpo pilsētnieku un pilsētas viesu atpūtai. Šobrīd Valmieras pilsētas pašvaldība ir uzsākusi šī parka rekonstrukcijas projektu, lai pārveidotu to par kvalitatīvu atpūtas vietu ikvienam pilsētas iedzīvotājam un viesim no Latvijas un ārvalstīm