Akmensraga krasta aizsardzības batereja

Pats es esmu no Urāliem. Dienests sākās Kronštatē (Pēterburgā), tur nodienēju divus gadus, tad nonācu slimnīcā, izoperēja apendicītu. Pēc tam mani 1957.gadā atsūtīja uz Latviju. Dienēju krasta robežapsardzē kā radists netālu no Ventspils, Miķeļbakā, netālu bija Krasnoflockas (šī vieta atrodas starp Miķeļbāku un Lūžņu). Dienēju četrus gadus. Es biju vecākais radists un man bija pakļauti vēl četri radisti.
Dzīvojām divstāvu ēkā. Krasnoflockā atradās lielgabali, daudz ieroči atradās pazemē, mana dienesta darba vieta arī bija bunkurā. Biezi notika apšaudes, kara mācības notika reizi nedēļā. Man kā radistam mācību laikā bija sakari jāuztur arī ar lidmašīnām. Tās lidoja no Vaiņodes lidlauka.
Armijas laikā es daudz sportoju, spēlēju futbolu. Savā daļā izcīnījām pirmo vietu, mums iedeva trīs dienas atvaļinājumu un ar mazbānīti braucām uz Dundagu uz futbola mačiem. No katras daļas bija apmēram 10 cilvēki, kopā ap 30. Kad aizbraucām līdz pirmajam veikalam, sākās nepatikšanas, jo visi pirka alkoholu. Es paliku Miķeļbakā pie savas izredzētās Zigrīdas. Pārējie aizbrauca līdz Dundagai un sarīkoja īstas dzīres, diemžēl prieki bija īsi, jo viņiem pakaļ aizsūtīja mašīnu. Savukārt es dabūju brāzienu par to, ka atstāju grupu. Lieta aizgāja līdz partijas centrālkomitejai. Bija jau pavēle, ka pārdevēji zaldātiņiem alkoholu nedrīkst pārdot. Bija jau gadījumi, kad zaldāti tika pie šņabīša, bet pa ceļam līdz daļai jau arī bija kontroles. Vajadzēja pudeles noslēpt, pēc tās bieži vien neatrada vai arī atrada cits.
Es bieži kopā ar oficieriem gāju jūrā zvejot. Reiz mums gadījās ļoti liels loms, kad visi to redzēja, nolēma organizēt zvejošanas sacensības. Nopirka tīklus, sadalījās pa komandām un gāja jūrā, bet sākās vētra un visus tīklus saplēsa, labi, ka visi dzīvi krastā nokļuva. Lielākā daļa jau oficieri jau nāca no sauszemes un jūru nepazina.
Pēc demobilizācijas paliku Kolkā, apprecējos. Mana sieva ir Zigrīda, latviete, ar viņu iepazinos Lielirbē dienesta laikā. Lielirbes meitenes, kādas 10-15, nāca pie mums uz atpūtas vakariem, tos organizējām sestdienas, svētdienās. Atskaņojām plates vai spēlējām akardionu un dejojām. Tur arī iepazināmies, Zigrīda vēl mācījās Dundagas vidusskolā.
Kolkā es pavadīju 7gadus no 1957.- 1965.gadam, sākumā biju zivju pārstrādes fabrikā elektriķis, tad Kolkas bākā radists. Tur bija radiostacija. Bāka darbojās uz milzīgi lieliem dīzeļakumulatoriem. Mūs diezgan bieži filmēja, bieži arī sniedzām intervijas radio un žurnālistiem, noteikti televīzijas arhīvos to var sameklēt.
Bāka arī bija kara daļa. Priekšnieks mums bija armijas virsnieks. Sākumā bijām 12 cilvēki, katrā maiņā 6 cilvēki. 1950.-to gadu beigās maiņa uz bākas dzīvoja veselu mēnesi. Pēc tam laiku saīsināja uz 2 nedēļām, tad uz nedēļu. Samazināja arī dežurējošo skaitu, 8cilvēki, pa četriem katrā maiņā ( maiņas vecākais, radists, mehāniķis).
Reiz rudenī sākās vētra, maiņa ilga nedēļu, produkti arī bija attiecīgā daudzumā. Mēs bijām četri – Sapraņuks, Jansons, Brants un es. Jūrā bija t.s. putra (sniegs kopā ar ūdeni), krastā netikām. Mēs toreiz bākā pavadījām vienu mēnesi un trīs dienas. Pēdējās 4-5dienas pilnīgi bez pārtikas. Tajā laikā jau viss bija ļoti slepens. Tā nu sanāca, ka mūsu maiņa aizveda uz bāku jaunu radiostaciju, kuru vajadzēja uzstādīt.Bet to nevarēja darīt bez augstākās virsvadības, bet es riskējot ar savu amatu, to uzstādīju pats un izgāju ēterā. Komandieris izdzirdot manu balsi, bija ļoti priecīgs, tā kā ilgu laiku radio sakaru nebija, krastā esošie jau domāja, ka esam nomiruši. Sūtīja pie mums kuģi no jūras puses, bet viļņi bija lieli un tas nespēja līdzēt. Tad pie mums atsūtīja helikopteri, kurš atveda pārtiku. Pēc pāris dienām vētra norima un mēs tikām krastā. Pēc šī gadījuma izdeva pavēli, ka bākā jābūt rezerves pārtikai (sausiņi, konservi, utt.) vismaz uz trīs mēnešiem. Par šo konkrēto notikumu Ļeņingradas televīzija uzņēma filmu, es filmā nepiedalījos, jo tai laikā aizbraucu atvaļinājumā uz savu dzimteni –Urāliem.
Ūdens arī bija lielā vērtē uz bākas. Mēs vācām lietus ūdeni gan dzeršanai, gan saimniecības vajadzībām. Kausējam arī ledu. No krasta jau arī vedām ūdeni, bet tas jau pēc 3-4 dienām sabojājās.
Ziemā, kad jūra aizsala, bieži uz bāku braucām ar slidām, bija arī zirgs, tad ar kamanām mūs veda uz bāku. Šie bija riskanti pasākumi, jo vairākas reizes ir gadījies tā, ka atpakaļ braucot ledū jau radušās lielas plaisas un tikt pāri bīstami gan ar slidām, gan kamanām. Bīstami bija tad, kad pūta jūras vējš. Bet viss beidzās veiksmīgi.
Priekšniecība arī mūs brauca pārbaudīt. Gadījās reizes, īpaši rudens pusē, kad sākas vētras, priekšnieki atpakaļ netiek un nodzīvo kopā ar mums vairākas dienas.
1965.gadā mani pārcēla uz Akmesraga bāku, robežsargu armijas daļu. Akmesraga bākas apsardzes daļa bija pakļauta Liepājai. Robežapsardzē bija 30 cilvēki, sākumā kalpoja trīs zirgi, vēlāk jau bija mašīna. 800 m no šejienes uz Pāvilostas pusi atradās jūrnieku daļa, tajā ap 20 jūrnieku. Bākā strādājām 8 cilvēki. Bākas priekšnieks, inženieris un pārējie tehniķi. Dežūras ilga vienu diennakti. Puse aparatūras bākā bija kara kuģiem, puse tirdzniecības kuģiem. Par darbu saņēmām algu, algas nebija lielas, man bija 120 rubļi, inženierim 80 rubļi.
Biju jauns, enerģijas man bija daudz.Te bija bāka un liels smilšu lauks, bija tikai divas ēkas, viena celta 1924.gadā, otra 1950.-to gadu sākumā, krāsnis ēkās nebija.. Ūdens nav, elektrības nav, bet es no Kolkas atbraucu un līdz televizors. Bija tikai viena ēka. Laika gaitā visu, kas bākai riņķī esam sabūvējuši. Ūdensvadu ievilkām. Pirti uzbūvējām. Praktiski te nebija iespējams piebraukt, jo ceļi bija ļoti slikti, priekšā purvs. Pārsvarā pārvietojamies pa krastmalu. Apkārtnē jau māju maz, tās senāk bijušas vasarnīcas. Arī mums pašiem vienmēr līdzi bija jābūt pasēm, jo robežsargi pārbaudīja arī mūs. Ja vēlējāmies izbraukt no Akmensraga, bija jāpiesakās robežsargiem.
Pārtiku mums pieveda klāt, sākumā reizi trīs mēnešos, vēlāk biežāk. Kad parādījās mašīnas, tad jau ar apgādi kļuva vieglāk. Uz vietas paši turējām lopus – govi, cūkas, aitas, vistas, ka arī audzējām dārzeņus –gurķus, kāpostus, kartupeļus. Ar aitām bija problēmas, tās bieži noplēsa vilki, dažreiz arī robežsargu suņi.
Noteikumi bija ļoti stingri, civilos iedzīvotājus bākā nedrīkstēja laist, bet bija jau gadījumi, kad robežsargi no Pāvilostas savus paziņas atveda, es tad arī ļāvu viņiem uzkāpt bākā. Robežsargi arī Pāvilostas skolā vadīja jauno robežsargu pulciņu, pulciņa dalībnieki bieži ciemojās pie mums.
Man ir divas meitas un jaunāks dēls, meitas es uz skolu Pāvilostā vedu ar motociklu, pirmdienās turp un sestdienās uz māju. Meitas mācījās latviešu skolā, dzīvoja internātā. Bērniem neviens skolā neviens nepārmeta, ka tēvs strādā robežsardzē. Tādu skolēnu, kam vecāki armijnieki Pāvilostā bija daudz.
1970.-to gadu beigās Akmeņragā gribēja celt atomelektrostaciju (AES). Zemē ieraka stabu ar uzrakstu, ka te būs atomelektrostacija. Vietējie iedzīvotāji bija ļoti aktīvi, pateicoties viņu protesta akcijām, stacija netika uzbūvēta.
Bākā nostrādāju līdz 2000.gadam, tad aizgāju pensijā.