Akmensraga krasta aizsardzības batereja

Pierobežas zonas un krievu dēļ Akmesraga puse palika stipri neapdzīvota, jo senāk daudz mājas bijušas gan ap Rudupi (Rudenieki), gan Akmensragu (Radzenieki). No šīm vietām cilvēkus „izēda” ārā, tos laikus ir aprakstījis Tālis Vaiders jeb Tālivaldis Sils (1927.g.dzimis – miris ?), stāstā „Rudenieki.” Piecus gadus atpakaļ, kopā ar skolēniem centāmies izpētīt un saglabāt veco mājvietu vietas un vārdus, uztaisījām un izvietojām vecsaimniecību vietās ozolkoku plāksnes ar mājvietu nosaukumiem.
Akmensragā bija paredzēts celt atomelektrostaciju (AES). 1980.-to gadu beigās šis jautājums nonāca presē un arī ciema padomēs par to uzzināja. 1989.gadā, kad svaigā atmiņā bija visi Černobiļas notikumi, saosījās un protestēja visu ciemu aktīvisti - Saka, Pāvilosta, Medze, Vērgale. Pēc manas iniciatīvas kopā uzrakstījām vēstuli LKPCK (Latvijas komunistiskās partijas centrālkomitejai) laikrakstam „Cīņa”, ar motivāciju necelt AES, jo negribam, lai atkārtojas Černobiļas katastrofa, lai atkārtojas 1940-ties gads ar deportācijām, ļoti patētiskā garā. Vienlaicīgi tam viens Sakas iedzīvotājs vāca parakstus pret AES celtniecību, savāca vairākus desmit tūkstošus parakstu. Kopā noorganizējām tikšanos ar raidījuma „Labvakar!” radošo komandu, tā ieradās Akmensraga bākā, piedalījās žurnālisti E.Inkēns un O.Rubenis, un kinooperators. Uzkāpām bākā un aizgājām uz vietu, kur bija paredzēta AES celtniecība. Tai vietā esot bijis ierakts zemē ozolkoka stabs (es viņu vairs neredzēju) ar uzrakstu krievu un latviešu valodās „Šeit būs Latvijas PSR AES!” Tā vieta, apmēram 1 km attālumā no bākas uz Pāvilostas pusi, jūrmalā. Pasākums jau bija skaļš, bet to jau laikam nemaz nevajadzēja, jo PSRS sabruka.