Dabas objekti Lietuvā

Botāniskais dārzs dibināts 1923. gadā kā visas Lietuvas botānikas zinātņu centrs. Dārza platība pārsniedz 60 hektārus, publikai pieejamās ekspozīcijas – aptuveni 30 hektāru.

Žagares reģionālais parks organizē dažādas ekskursijas, izglītojošas programmas bērniem un senioriem un jauniešu nometnes. 

Žagare jau sen ir pazīstama ar savu īpašo ķiršu šķirni, kuru Latvijā pazīst ar nosaukumu ‘Latvijas zemais’, bet lietuvisko nosaukumu varētu tulkot kā ‘Žagares ķirši’. Tai ir vairākas variācijas, kas atšķiras ar dažādu nogatavošanās laiku, ražīgumu, augļu koku formu un citam pazīmēm. Līdz pat mūsdienām šie ķirši aug gandrīz ikvienās mājās un ir kā ekskluzīvs Žagares simbols.  

Salantu reģionālā parka (Salantu regioninis parkas) galvenās ainavas veidotājas ir Erlas, Minijas un Salantas upju senielejas, kas izteikti atklātajam apvidum piešķir zināmu “rozīnīti”. Parka teritorijā atrodas Lietuvā lielākais kadiķu mežs. Kadiķu audzes, kurās redzami ledāja atstātie laukakmeņi ir raksturīgi tikai šim reģionālajam parkam. Akmeņi neparastā veidā ir arī eksponēti Mosēdes (Mosėdis) pilsētiņā un Vilius Orvidas saimniecībā pie Salantiem. Kopumā parkā konstatētas 570 augu sugas un 793 dzīvnieku, t.sk. bezmugurkulnieku sugas. Salantu apkaimē ir saglabāts vietējais dialekts, tiek svinēti vasaras saulgrieži, bet vecākās paaudzes iedzīvotāji reliģisku svētku laikā pulcējas pie kapelām un dzied t.s. piekopj maija (Gegužinė) lūgšanas. Parka apmeklētāju centrs atrodas Salantos.

Lietuvas lielākais sūnu purvs, kura aizsardzības nolūkā ir izveidots Čepkeļu dabas rezervāts (Čepeklių gmatinis rezervatas). Tas izvietojies starp Dzūkijas nacionālā parka dienvidaustrumu daļu un Baltkrieviju. No Marcinkones pa smilšainu meža ceļu (~ 9 km turp - atpakaļ) ar kājām vai divriteni (arī nelielu tūrisma autobusu līdz 20 vietām) var nokļūt līdz purva malai, kur mežainās kāpās un purvā izveidota 1,5 km gara dabas taka un skatu tornis, no kura labi pārredzama purva rietumdaļa. Pirms došanās uz Čepkeļu purvu, ir jāreģistrējas Dzūkijas nacionālā parka apmeklētāju centrā (Šilagėlių gatve 11), kas meklējams aiz dzelzceļa pārbrauktuves. Te apskatāma neliela nacionālajam parkam un rezervātam veltīta ekspozīcija.

Otra vieta Kuršu kāpu Lietuvai piederošajā teritorijā, kur var iepazīt „tuksneša ainavu". 52 m augstās Pārnidas kāpas apskati var sākt ar Saules laikrādi (celts 1995. g., godinot Lietuvas neatkarības atgūšanas dienas piecgadi), no kura paveras Baltijas valstīm neparasta ainava līdz pat Lietuvas – Krievijas robežai. Te joprojām ir redzamas ceļojošās kāpas, kas radās 18. gs., cilvēkiem izcērtot mežus! Interesanti (īpaši vakaros!) ir arī skati uz Nidas pilsētiņu un Nidas ostu. Kuršu jomas pusē ir izveidota marķēta dabas izziņas taka, kas ved (sekojiet līdzi marķējumam!) arī pa kāpas smiltājiem. Šīs vietas apskatei ir jārēķinās ar ~ 1h. Uzmanību! Novirzīties no takas un pārvietoties pa kāpu smiltājiem nav atļauts!

Stelmužes muižas parks izveidots 18.gs. vidū uz dienvidiem no Stelmužes ezera. No visām pusēm uz pakalna esošo Jēzus tā Kunga krusta baznīcu ved līkumotas takas, augu valstī dominē liepas, kļavas, ozoli, gobas, bērzi, egles, oši, priedes. Stelmužes muižas parka pakalna pakājē atrodams Laimes avots, var pastaigāt pa ozolu aleju.

Stelmužes ozols – vecākais un resnākais Lietuvā augošais ozols ir viens no senākajiem ozoliem Eiropā. Lēš, ka tā vecums ir ap 1500 – 2000 gadiem, tā diametrs ir rekordliels – 3,5 m (lai stumbru apņemtu, vajag 8 – 9 vīrus), augstums 23 m.

Nemunas loku reģionālais parks (Nemuno kilpų regioninis parkas) ir dibināts 1992. g. un tā mērķis ir augu, dzīvnieku, ainavas un ģeoloģisko dabas pieminekļu aizsardzība. Parks ietver piecus lielus Nemunas upes lokus, kuru centrā atrodas Birštonas – viens no nozīmīgākajiem Lietuvas kūrortiem. Nemunas loku stāvajos krastos vietām redzami iespaidīgi nogulumiežu atsegumi. No dabas daudzveidības un ainavas viedokļa nozīmīgas ir arī Nemunas pieteku dziļās gravas. Parkā sastopami veci nogāžu un gravu meži. Punes (Punia) un Prienu (Prienai) mežos aug Lietuvā augstākie koki. Kopumā parkā ir konstatētas 973 augu un 1713 dzīvnieku (zīdītāji, putni, abinieki, rāpuļi, kukaiņi u.c.) un 505 sēņu sugas. Kā nozīmīgi kultūras tradīciju turpinātāji ir jāpiemin Prienu kokapstrādes meistari, kas gatavo koka krustus.
Izcili ainavisks Nemunas upes posms starp Alītu (Alytus) un Pakuonis, kur upe veido vairākus plašus meandru lokus ar līdz pat 40 m augstiem morēnas atsegumiem. Birštonas pilsētā atrodas reģionālā parka apmeklētāju centrs.

Veisieji reģionālais parks (Veisiejų regioninis parkas) veidots (1992.g.) Sudavas augstienes (Sūduvos aukštuma) ainavu, bioloģiskās daudzveidības un kultūras pieminekļu aizsardzībai. Viena no parka bagātībām ir ezeri, kuru iegarenās formas liecina par ledāja darbības rezultātu. Pēdējā apledojuma laikā šeit atradusies ledāja mala. Ezerus (kopā – 37) ieskauj lielāki meža masīvi uz kontinentālām (iekšzemes) kāpām, kas piemēroti atpūtai dabā, dabas vērošanai, ogošanai un sēņošanai. Parkā ir iekārtotas peldvietas, kur patīkami gremdēties vasaras tveicē, izveidotas dabas takas, bet mazās upītes, kas savieno ezerus, ir piemērotas braucieniem ar kanoe laivām. Veisieji reģionālā parka teritorijā ir liela augu un dzīvnieku daudzveidība. Šeit tiek aizsargātas arī tādas retas sugas kā Eiropas kokuvarde Hyla arborea (parka simbols), purva bruņurupucis Emys orbicularis, dažādas orhideju sugas u.c.

Žagares muižas parks – viens no krāšņākajiem un arhitektūras ziņā interesantākajiem parkiem Lietuvā. Muižas parks 1898. – 1900. gadā rekonstruēts un paplašināts pēc ievērojamā dendrologa G.F.Kuphalda projekta. Parkā iestādīti vairāk kā 200 šķirņu stādu. Vairāk kā 100 no tiem aug vēl joprojām. Parkā līdz šim saglabājušies dažādi ceļi, takas, par kurām staigājot var izjust parka varenību un skaistumu. Parkā izveidota dendroloģiska taka, kurā atzīmēta un piedāvāta informācija par 15 retiem kokiem.

Pirms Jodkrantes (braucot no Klaipēdas puses) ceļa kreisajā (austrumu) pusē paveras neliels Kuršu jomas paplašinājums – t.s. Dzintara līcis. 1855. g., padziļinot kuģu ceļu, te nejauši atklāja dzintara iegulas. Drīz pēc tam tika nodibināts dzintara ieguves uzņēmums, kas kā lēto darbaspēku izmantoja tuvējās Jodkrantes iedzīvotājus. Palielinot dzintara ieguves apjomus, Jodkrantē uzcēla strādnieku barakas, atvēra laivu remonta darbnīcu un niršanas apģērbu veikalu. Dzintara ieguve notika tikai vasarās, tādēļ darbs ritēja trīs maiņās. Tādējādi no 1860. – 1890. g. Te ieguva 2250 t dzintara! Dzintara līča dibenā (1860. – 1881.) atrada unikālus neolīta un bronzas laikmeta dzintara izstrādājumus. Lielākā daļa no tiem nokļuva tā laika Karalauču (Karliaučiaus) universitātes kolekcijā, no kurienes 1944 g. daļu aizveda uz Gotingenas universitātes Ģeoloģijas un paleontoloģijas muzeju, bet atlikusī - pazuda. Iespējams, ka tā gāja bojā 2. pasaules kara beigu posmā. Dzintara izstrādājumu kopijas var apskatīt Nidā, Mizgirju (Mizgirių) dzintara galerijā - muzejā.

Ainaviskais Pakrujo muižas parks, kura struktūra palikusi līdz mūsdienām, ticis iekopts 1850. – 1860. gadā. No vienas puses dabisku teritorijas robežu izveido aizsprostotās Kruojas upes josla, no otras puses teritoriju aptver laukakmeņu žogs. Pēc to laiku angļu parku formēšanas shēmas priekšroka tika dabiskai ainavai un dabīguma imitācijai. Parkā aug aptuveni 26 nosaukumu koki, starp kuriem – vēl pirms pāris simtu gadiem atvestie un iestādītie retie augi no pasaules dažādām malām.