Dabas objekti Lietuvā

Braucot no Kopgaļa uz Jodkranti (Juodkrantė), autoceļš „uzskrien" Lāča galvas kāpā (Meškos galvos kopa), kur kreisajā (austrumu) pusē paveras dīvains skats ar sausiem kalnu priežu Pinus montana stumbriem, kas atgādina spocīgu pasaku mežu. Šeit 2006. g. pavasarī notika t.s. gadsimta ugunsgrēks, kā rezultātā izdega simtgadīgs priežu mežs 235 ha platībā. Vietas apskatei ir izveidota koka laipa.

Salantu reģionālā parka (Salantu regioninis parkas) galvenās ainavas veidotājas ir Erlas, Minijas un Salantas upju senielejas, kas izteikti atklātajam apvidum piešķir zināmu “rozīnīti”. Parka teritorijā atrodas Lietuvā lielākais kadiķu mežs. Kadiķu audzes, kurās redzami ledāja atstātie laukakmeņi ir raksturīgi tikai šim reģionālajam parkam. Akmeņi neparastā veidā ir arī eksponēti Mosēdes (Mosėdis) pilsētiņā un Vilius Orvidas saimniecībā pie Salantiem. Kopumā parkā konstatētas 570 augu sugas un 793 dzīvnieku, t.sk. bezmugurkulnieku sugas. Salantu apkaimē ir saglabāts vietējais dialekts, tiek svinēti vasaras saulgrieži, bet vecākās paaudzes iedzīvotāji reliģisku svētku laikā pulcējas pie kapelām un dzied t.s. piekopj maija (Gegužinė) lūgšanas. Parka apmeklētāju centrs atrodas Salantos.

1992. gadā dibinātais Varņu reģionālais parks (Varnių regioninis parkas) ieskauj Žemaitijas augstienes augstāko daļu, veidots tās ainavas aizsardzībai. Parka teritorijā atrodas Žemaitijas augstienes augstākais paugurs - Medvegalis (Medvėgalis) (234 m virs jūras līmeņa) un ārkārtīgi ainaviskais un teiksmām apvītais Šatrijas (Šatrijos) kalns (228 m virs jūras līmeņa). Abi ir ļoti skaisti, seni pilskalni, kas mūsdienās ir populāri tūrisma objekti, tādēļ šeit var veikt paša izvēlētu parka ainavisko tūri. Parks ir bagāts ar ezeriem un nelielām ūdenstecēm. Interesanti, ka parka lielākā – Lūksta ezera viļņi krastā izskalo dzintaru. Parkā konstatēta 481 augu un 739 dzīvnieku sugas. Šeit sastopami tādi Eiropā aizsargājami biotopi kā ozolu meži, staignāju meži, pārejas purvi, bioloģiski nozīmīgi zālāji un pļavas. Žemaitijas augstiene ir viena no vecākajām zināmajām apbedījumu vietām Baltijas austrumdaļā. Mūsdienās populāri pasākumi ir vasaras saulgriežu svinības un uguns rituāli Šatrijas kalnā.  Apmeklētāju centrs atrodas Varņu ciemā.

Ūla ir viena no skaistākajām un likumsakarīgi – arī populārākajām Lietuvas ūdenstūristu upēm. Tās galvenā pievilcība ir skaistā ainava ar augstajiem upes krastiem, kuros slejas iespaidīgas smilšu kraujas līdzīgi kā Irbes krastos Latvijā. Laivošanu var sākt no Mančagires (Mančiagirė) vai Zervinos ciemiem un turpināt līdz Ūlas ietekai Merķē un tālāk pa Merķi līdz pat Merķinei un Nemunai. Ūla nav plata, taču posmā no Zervinos ciema tajā nav neviena koku aizgāzuma vai cita šķēršļa, kuram laiva būtu jānes apkārt. Ašā straume, asie līkumi, dzidrais ūdens un tajā redzamā zemūdens pasaule rada patiesi patīkamu sajūtu! Upes krastos atrodas gan publiskas (apsaimnieko Lietuvas valsts meži), gan privātas ūdenstūristu apmetnes un atpūtas vietas. Šī ir vienīgā Baltijas upe, kur ūdenstūristiem ir jāpērk licence. Ūlas krastos atrodas divi interesanti apskates objekti – Ūlas atsegums (Ūlos atodanga) un spēcīgs avots – Ūlas acs (Ūlos akis). Savukārt, Merķe jau ir jau krietni platāka upe, taču ar acīm redzamu straumi un dažviet pat jaukām straujtecēm. Kaut arī Merķes krasti ir mazapdzīvoti, tajos atradīsim piemērotas nakšņošanas vietas. Pa Ūlu un Merķi no Zervinos līdz Merķinei sanāk „mierīgs” pusotras - divas dienas ilgs brauciens.

Stelmužes muižas parks izveidots 18.gs. vidū uz dienvidiem no Stelmužes ezera. No visām pusēm uz pakalna esošo Jēzus tā Kunga krusta baznīcu ved līkumotas takas, augu valstī dominē liepas, kļavas, ozoli, gobas, bērzi, egles, oši, priedes. Stelmužes muižas parka pakalna pakājē atrodams Laimes avots, var pastaigāt pa ozolu aleju.

Stelmužes ozols – vecākais un resnākais Lietuvā augošais ozols ir viens no senākajiem ozoliem Eiropā. Lēš, ka tā vecums ir ap 1500 – 2000 gadiem, tā diametrs ir rekordliels – 3,5 m (lai stumbru apņemtu, vajag 8 – 9 vīrus), augstums 23 m.

Dubravas arboretumu iesāka viedot 1958.gadā Dubravas mežu pētniecības stacijā, blakus Kauņai esošajā Vaišvidavas ciematā. Te tiek vākti, saudzēti un eksponēti vērtīgi zinātnes, izglītojoši un dekoratīvi vietējie un ievestie dendrofloras augi. Arboretums aizņem ap 50 ha. Te tiek audzētie vairāk kā 800 sugu, pasugu, kā arī kultivētu pārkoksnētu augu. Dažas arboretuma daļas (priedulāju un ēriku dzimtas augu kolekcija, introdukcētā – karantīnas kokaudzētava, kā arī reto koku un krūmu ekspozīcija) drīkst apmeklēt tikai ar savlaicīgu saskaņošanu.

Parkā izveidoti pieci labirinti, saposti ar dekoratīviem augiem, apstādīti puķēm, ārstniecības zālēm – mārsiliem, flokšiem, peonijām, tauksaknēm, asinszālēm, jasmīniem, cidonijām, spulgnaglenēm, kurpītēm, raudenēm, estragonu, prīmulām, strutenēm, staģēm, mētrām, zeltslotiņu, vīgriezēm u.c. Garākais labirinta ceļš – 1.7 km garš. Vēloties iziet visus piecus šobrīd iekārtotos labirinatus, tas aizņemtu četrarpus kilometrus. Parkā izveidotas trīs ģeometriskas figūras – kupols, mandala, merkaba.

Kurtuvēnu reģionālais parks (Kurtuvėnų regioninis parkas) ir mežu, ūdeņu un mitrāju valstība. Parka reljefs ir izteikti paugurains, tādēļ tas nav ticis izmantots lauksaimniecības vajadzībām. Dabas apvidus, kurā nelielā teritorijā novērojamas daudzveidīgas reljefa formas – augsti pauguri, izteiktas upju ielejas, gravas, termokarsta piltuves, kontinentālas kāpas u.c. Te ir sastopami boreālie (ziemeļu) meži, staignāju meži un purvaini meži, sugām bagāti egļu meži, neskarti purvi, pārejas purvi un slīkšņas, avoti un avoksnāji, dažāda tipa zālāji, sausas un mitras pļavas. Kopumā parkā ir konstatētas 978 augu un 1475 dzīvnieku sugas. Kurtuvēnu apkaime ir populāra dažādu tradīciju svinēšanas vieta. Šeit atzīmē masļeņicu (iekļauta Lietuvas nemateriālā mantojuma sarakstā), vasaras un ziemas saulgriežus u.c. Kurtuvēni ir pazīstama ar zivsaimnieciskajām tradīcijām. Parka apmeklētāju centrs atrodas Kurtuvēnu muižas ratnīcā.

Viens no iespaidīgākajiem nacionālā parka pilskalniem, kura piekājē atradusies senpilsēta. Arheoloģisko izrakumu gaitā te atrastas kuršu senlietas. Tiesa, mežs un biezais augājs traucē uztvert šī nozīmīgā arheoloģijas pieminekļa patiesos apjomus un formu. Uz pilskalnu vasarās ved izpļauta taka. Ja esat Žemaišu Kalvarijas pusē un atliek brīvs brīdis, tad savā maršrutā var iekļaut arī šo apskates objektu.

Rietavas parks bijis lielākais ainaviskais parks Lietuvā. Tas izveidots 1848. – 1855. gados dabiski izretinātjā mežā, rekonstruēts – 1904. – 1905. gadā.  Parks ir jaukti plānots. Lielā parka augu valsti veido vietējie krūmi un koki, tajā pašā laikā te aug arī vairāki citzemju augi. No tiem laikiem saglabājušās dažas koku alejas, žoga fragmenti, Baltie un Sarkanie vārti, sarga būdiņa. Parkā ir sarežģīta ūdens krātuvju sistēma – daži dīķi, Jūras upes līkums, vecupes apjosta sala.