Dabas objekti Igaunijā

Perispeas pussalas piekrastē ir izvietojušies gan bijušie zvejniekciemi, gan Padomju armijas kara bāzu atliekas. Viena no pussalas savdabībām ir arī grandiozie ledāja atnestie dižakmeņi: nezinātājam ne visai viegli atrodamais un grūti pieejamais (jūrā) Odakivi, Purekari raga (Purekkari neem) galā starp citiem akmeņiem guļošais Purekari akmens (Purekkari rändrahn), jūras apskalotie Mehu akmeņi (Mähu kivid), Vīnistu (Viinistu) ciema krastmalā guļošais Melnais akmens (Must kivi), pāri niedru galotnēm savu „virsotni” izslējušais Kuhjakivi, visnotaļ iespaidīgais Painuva kivi, līdz kuram var nokļūt tikai peldus un savā ziņā nepārspējamais Jaani – Tooma suurkivi. Četri no pieminētajiem akmeņiem ir sasnieguši vai pat pārsniedz piecu metru augstumu! Akmeņiem bagāts ir Turbunēmes (Turbuneeme) ciems. Būs nepieciešams patiess entuziasms un laiks, lai visus uzskaitītos milžus atrastu un iemūžinātu savā fotokolekcijā. Perispeas pussala beidzas ar tālāko Igaunijas sauszemes ziemeļu punktu – Purekari ragu, kas ir ļoti ainaviska vieta. 

1,7 km gara lokveida taka, kas iepazīstina ar dažādiem meža biotopiem, to iemītniekiem un meža apsaimniekošanas pamatprincipiem. Apmeklētāju ērtības nolūkā ir izveidotas koka laipas un neliels skatu tornis.

Krāčains Lobu upes (Loobu jõgi) posms pie Joaveski ciema, kur ~ 160 m garumā upes gultnē, tai šķērsojot Ziemeļigaunijas glintu, izveidojušās izmēros nelielas, tomēr ļoti ainaviskas un skaistas 0,5 – 1 m augstas ūdenskritumu kaskādes. 1898. g. šeit uzcēla hidroelektrostaciju, kuras atliekas ir redzamas upes labajā krastā. Iecienīta pavasara laivotāju treniņu vieta.

Tulkojumā no Igauņu valodas Luitemaa nozīmē „Kāpu zeme”. Tā ir Pērnavas līča piekrastes teritorija 13 km garumā starp Vöiste un Häädemeeste ar seklūdeņiem, plašām piejūras pļavām, Igaunijas augstāko kāpu masīvu un Tolkuses purvu (Tolkuse raba). Kāpu un purva apskates nolūkā ir izveidota Tolkuses purva izziņas taka (~ 2,2 km) un skatu tornis. Atrodas Luitemā dabas liegumā.

Nacionālā parka dienvidrietumdaļā jūrā iestiepjas Eldas pussala – skaists un ļoti  omaļš ar kadiķu mežu (alvāriem) noaudzis zemes pleķītis ar interesantu jūras krastu, kur atsedzas silūra perioda nogulumieži. No pussalas gala, kurā slejas vecs Padomju armijas robežsargu tornis (apmeklējumam bīstams!), paveras visaptverošs skats uz Vilsandi salu (atpazīstama pēc bākas), Lonalaidas salu (Loonalaid) – otru lielāko Vilsandi arhipelāgā, Salavu (Salava) un citām mazākām saliņām. Dabas mīļotāji var uzmeklēt Eldas klinti (Elda pank) – ~ 2 m augstu un 0,4 km garu atsegumu, kura piekājē var atrast interesantas ūdens izskalotas fosilijas.

Vilsandi nacionālā parka „sirds” un divpadsmitā lielākā Igaunijas sala (garums - 6 km, platums – 2 km). Tā ir ļoti „jauna” sala, kas sākusi veidoties pirms ~ 2000 gadiem zemes garozas celšanās rezultātā, savienojoties divām salām, kas noticis pirms ~ 350 gadiem. Cilvēki salu sāka apdzīvot 18. gs. un to galvenā nodarbe bija zvejniecība, kuģu būve, nelielā apjomā – lauksaimniecība. Līdz 2. pasaules karam te bija ap 200 iedzīvotāju, kuri vēlāk salu bija spiesti pamest PRSR pierobežas režīma zonas dēļ. Nozīmīgu Vilsandi daļu aizņem mežs un kadiķu lauki. To visā garumā šķērso grantēts - zemes ceļš ar atzariem uz jūras krastu. Salu ar kājām var izstaigāt vairāku stundu laikā, iepazīstot vietējo apbūvi (daļa arī mūsdienās celtas ēkas) un Tolli sētu, kur pēc nostāstiem dzīvojis nīderlandiešu jūras braucējs Johans Dolls, kā arī vējdzirnavas. Noteikti ir jāaiziet līdz salas rietumu krastam, kur atrodas Vilsandi bāka un bākas uzrauga saimniecības ēkas. No šejienes ir labi redzamas Vaikas salas. Šodien uz salas pastāvīgi (visa gada garumā) dzīvo tikai trīs cilvēki.

Līdz 30 m augsts smilšakmens (lejasdaļā) un kaļķakmens (augšdaļā) atsegums (Ziemeļigaunijas glinta daļa) Somu līča krastā – populārs tūrisma objekts un skatu vieta. Ieteicams pārgājiens gar klinšu lejasdaļu (akmeņains liedags) vienā virzienā un pa tās augšdaļu – atpakaļ (~ 2 km). No klints augšas pārskatāma plaša piekrastes teritorija līdz pat Tallinai.

Izveidota skatu vieta.

Meklējams Matsalu līča dienvidu krastā pie Kēmu ostas (Keemu sadam). Blakus sešus metrus augstajam metāla – koka tornim uzcelts neliels apmeklētāju centrs. Tāpat kā no Haeskas torņa, arī no šī paveras viena no izcilākajām Matsalu līča un tā piekrastes ainavām. Laba putnu vērošanas vieta migrāciju laikā.

Deviņu krāteru grupa. Tās galvenais krāteris (līdz 100 m diametrā un 16 m dziļumā) ir vizuāli izteiksmīgākais Baltijas meteorīta krāteris un viens no izcilākajiem šāda tipa veidojumiem Eiropā. To izcelsmi apstiprina atrastās dzelzi un niķeli saturošās meteorīta atliekas (2,5 kg). Pēc veiktajiem aprēķiniem, šī Baltijas mēroga dabas katastrofa varējusi notikt pirms ~ 2600 – 4000 gadiem.

Krāteru lauka teritorijā atrodas Kāli apmeklētāju centrs ar nelielu muzeju, konferenču zāli un viesnīcu.Muzejā var apskatīt īstas meteorīta atlūzas. Ieturēties var blakus esošajā vēsturiskajā Kāli krogā.

Sāmsalas ziemeļrietumu daļā jūrā iestiepjas iespaidīgā Tagameizas pussala (Tagamõisa poolsaar). Tās ziemeļrietumu daļā meklējama mazāka – ap 5 km garā Harilaidas pussala (Harilaid). Pussalas vidusdaļā viļņojas Lajalepas ezers (Laialepa järv) - bijušais jūras līcis, kas zemes garozai ceļoties, kļuvis par iekšēju ūdenstilpi. Arī pati Harilaida (igauniski „laid” nozīmē „saliņa”) vairāk nekā trīs gadsimtus atpakaļ bijusi sala. Harilaidu iecienījuši ne tikai migrējošie putni, bet arī roņi, kurus piesaista vientuļi līči un akmeņainās sēres. Harilaidu var apmeklēt tikai ar kājām vai ar divriteni, bet spēkrati ir jāatstāj autostāvlaukumā. No tā ~ 1 km attālumā atrodas vieta, kur pēc 17. gs. radies Harilaidas savienojums ar Sāmsalu. Šeit paveras nepierasti klaja un akmeņaina ainava. Pārējā Harilaidas daļa ir apmežota pirms ~ 40 gadiem. Kopumā būs jāveic ~ 10 km garš pārgājiens.