Latvijas un Lietuvas laukos ir daudz saimniecību, kurās saimnieki paši gan audzē izejvielas, gan ražo pārtikas produktus, laika gaitā izkopjot tradicionālās receptes līdz pilnībai. Nelielo ražošanas apjomu dēļ šīs delikateses reti nonāk lielveikalos, tādēļ ir vērts aizbraukt gardēžu tūrē uz laukiem un nodoties garšu baudai.

Ceļojuma sākumpunkts ir Viļņa, no turienes dosieties uz Traķiem (Trakai), kur karaītu etnogrāfiskajā muzejā iepazīsiet etniskās minoritātes – karaītu – ēdienus. Pēc tam ieskats lietuviešu lauku dzīvē 18.-20.gs. Rumšiškes (Rumšiškės)etnogrāfiskajā muzejā. Braucot caur Kauņu, nonāksiet medus saimniecībā, kur var iegādāties ne tikai medu un vaska sveces, bet arī nogaršot medalu. Pakrojas muižā (Pakruojo Dvaras) iejutīsities 19. gadsimta muižnieku dzīves vidē un restorānā baudīsiet muižas ēdienus. Ceļa turpinājumā – Krusta kalns, kur izvietoti neskaitāmi, apmeklētāju atvesti krusti, paužot viņu kristīgo dedzību. Pēc tam alpaku saimniecība, kur var paglaudīt, pabarot un fotografēties ar šiem neparastajiem dzīvniekiem. Dienas noslēgumā vakariņas lauku mājās ar tradicionāliem lietuviešu ēdieniem. Iebraucot Latvijā, pirmais apmeklējums un degustācija saimniecībā, kurā gatavo septiņu veidu sierus. Pa ceļam Tērvetes senvēstures muzejs un Tērvetes dabas parks. Pēc apmeklējuma labi garšos latviešu ēdieni lauku krodziņā. Lauku maiznīcā pie Svētes palutiniet sevi ar gardiem cepumiem un plātsmaizēm. Izstaigājuši Jelgavu, nonāksiet lauku mājās „Caunītes”, kur varēsiet apgūt latviešu maizes cepšanas māku un izcept savu maizes kukulīti līdzņemšanai. Pa ceļam uz Rīgu iegriezieties „Ķiploku pasaulē”. Latvijas ķiploks izceļas ar īpaši spēcīgu aromātu un garšu, un saimniece no tā gatavo daudzus neparastus produktus. 

Rokišķu muzejs un muiža ir viens no svarīgākajiem Aukštaitijas kultūras centriem. Muižas ēkas diženumu izceļ parks un dīķi.

Senie tirdzniecības ceļi izplatīja ne tikai preces, bet arī zināšanas un kultūru, visu tobrīd jauno un nezināmo. 
Tā mācītājs Ernsts Gliks, iespējams, jau uzsācis Bībeles tulkošanu latviešu valodā, dodas no Daugavgrīvas cietokšņa pie Rīgas uz Alūksni. Te viņš pabeidz lielo un nozīmīgo darbu un, atzīmējot to, iestāda pie mācītājmuižas 2 ozolus, kas zaļo vēl tagad. Gliks Alūksnē nodibina arī pirmo skolu Vidzemē, kas domāta latviešu bērniem. Mācītājs, tulkotājs, literāts un izglītības darbinieks – tāds ir Gliks. Pateicoties arī viņa devumam, Vidzemē pēc Ziemeļu kara uzplaukst Brāļu draudzes jeb hernhūtiešī, kas virza tā laika garīgo un politisko attīstību, tuvinot pirmo tautisko atmodu. 
Ļoti īpaša Gaismas ceļa kontekstā ir Piebalga, kurā laikam ejot, veidojas nozīmīga mūsu kultūrtelpa. Tajā kultūra, zinātne un pat politika gūst jaunu nozīmi un skanējumu. Te ir K. Skalbes, brāļu Kaudzīšu, J. Poruka, A. Austriņa un vēl citu nozīmīgu tautas atmodas un sabiedrisko darbinieku dzīves un darba vietas. Īpaša garīgā aura šajā vietā nav zudusi arī tagad.
Ir atjaunota fantastiskā Cesvaines pils, joprojām ripo mazais Gulbenes – Alūksnes bānītis, bet Alūksnes Marienburgas pils mūri rosina iztēli ar apslēptām Templiešu ordeņa bagātībām un leģendu par pils mūros iemūrēto jaunavu Mariju. Ne mazāk intriģējošs ir stāsts par Martu Skavronsku, vēlāko Katrīnu I, Krievijas valdnieci.
Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs sniedz ieskatu pagātnē un tagadnē, bet Kalncempju pagasta Viktora Ķirpa Ates muzejā apskatāmi vairāk nekā 4000 unikāli eksponāti no mūsu lauku vēstures un ēkas, kurām jau ir vairāk nekā 100 gadu.

Maršruts iepazīstina ar Kurzemes mājražotājiem, zemnieku saimniecībām, a/s u.c., kas ražo dažādus piena pārstrādes produktus – pienu, jogurtus, biezpienu, sieru, saldējumu u.c. Tā sākums ir Tukumā, - vietā, kas pazīstama ar dažādu interesantu ēdienu un dzērienu piedāvājumu. Tālāk tas šķērso Abavas senleju – vienu no skaistākajām Latvijas upju ielejām, ved gar Sabiles Vīna kalnu, līdz atduras Talsos – „Deviņu pakalnu pilsētā”. Tālākā maršruta gaita ved uz Dundagas pusi, kas pazīstama ar teikām apvīto Dundagas pili, pa lieliem un vientuļiem meža masīviem aizlokas līdz Ventspilij un tālāk gar Baltijas jūras piekrasti – līdz Medzei. No Medzes atkal dodamies Kurzemes vidienē, izbraucam cauri Aizputei un Kazdangai, kas ievērojama ar savu pili, apmeklējam pirmo Latvijas šitakē sēņu audzētavu Garīkās, Piena muižu ar Piena muzeju. Tālāk caur Saldu, kas pazīstama ar saviem gardumiem dodamies Džūkstes virzienā, noslēdzot loku starta vietā – Tukumā. 

Celta ~ 1560. g. vietā, kur agrāk atradusies Sakas osta. Dievnamā apskatāms > 170 gadus vecs kuģa modelis. Vietējie ticēja, kas tas aizsargā jūrniekus un bojāejas. Šāda tradīcija Latvijā ir novērojama tikai dažās baznīcās. Baznīcu var apskatīt arī no iekšpuses.

Lai nokļūtu Silmačos, jābrauc cauri Pērļa silam un maz apdzīvotām vietām. Silmači atrodas ap 1 km uz rietumiem no Pērļa – nelielas apdzīvotas vietas. Te ir izveidota (20. gs. 80. gados) brīvdabas estrāde (celta tikai vienai izrādei, ko Latvijas Nacionālais teātris spēlēja 1986. g. Līgo svētkos), kur Jāņu laikā spēlē Rūdolfa Blaumaņa izcilo lugu „Skroderdienas Silmačos”. Pie estrādes izveidots attiecīgajai tematikai veltīts muzejs (arī 1986. g. un arī par godu vienai izrādei), kurā līdztekus citiem eksponātiem apskatāms lugas manuskripts (1902. g.).

Ičas apmetnes ciems ir sena dzīvesvieta Ičas upes krastos. Apmetne atklāta 1937. gadā. Tā bijusi apdzīvota neolītā (4500 - 1500 pr.Kr.) un bronzas laikmetā (1500 - 500 pr.Kr.). Apmetnē dzīvojuši amatnieki, zvejnieki, mednieki.