Meklējama nepilnu kilometru austrumos no Apriķu centra. Muižas kungu pili (baroka stils) cēla 1742. – 1745. g., bet neogotiskā stila tornis kā piebūve tapa 19. gs. beigās. Pils priekšējās fasādes frontonā atrodas smilšakmens cilnis ar baronu Ostenu - Zakenu un Korfu dzimtas ģerboņiem, kas ir greznākais šāda tipa Latvijas piļu elements. Ēkā saglabājušies arī sākotnējie iekštelpu interjera elementi (apskatāmi gida pavadībā) - durvju vērtnes, apgleznota holandiešu krāsns, ozolkoka logu slēģi, aplodas, metālkalumu detaļas un parkets. Muižas kompleksā ietilpst pārvaldnieka māja, kalpu mājas, saimniecības ēkas un parks. Kopš 1920. g. muižas pilī darbojas skola un iekārtots novada muzejs, ko vērts iepazīt! Šobrīd tajā izstādīta Latvijā ražotās maizes etiķešu kolekcija. Kā interesants ir jāmin fakts, ka 1901. g. muižu iegādājas Karls Gustavs Mannerheims (1867. – 1951.), kas bija ne tikai vēlākais Somijas valsts prezidents, bet arī leģendārās Mannerheima līnijas – fortifikācijas sistēmas Ziemas kara laikā (1939. – 1940.) autors.

Lūznavas muižas apbūve sākusies 1905. – 1911.g. romantiskajā jūgendstilā. Lūznavas muižas īpašnieks bija Krievijas inženieru korpusa ģenerālis, profesors, Pēterburgas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, pēc tautības polis, Staņislavs Kerbedzs (1810.-1899.), kurš pēc profesijas bija dzelzceļu inženieris. S.Kerbedzs bija pirmais Krievijas inženieris, kurš izstrādāja tiltu arhitektoniskā risinājuma principus, pēc kuriem vadījās 19. gs. otrajā pusē. Viņa vadībā cēla Blagoveščenskas tiltu pāri Ņevai Sanktpēterburgā. S.Kerbedza meita Jevgenija bija pazīstama kā mākslas mīļotāja, kura no Itālijas vedusi dažādus mākslas priekšmetus. Tādejādi Lūznavas muiža vasarās kļuva par iecienītu mākslinieku atpūtas vietu. Te viesojies slavenais lietuviešu gleznotājs un komponists M.K.Čurļonis. Mūsdienās Lūznavas muižu ieskauj 23,7 ha liels ainavu parks ar 7 dīķu sistēmu. Netālu no muižas –  parkā atrodas Madonnas skulptūra. Īstais skulptūras autors īsti nav zināms, viena no versijām, ka skulptūra ir gatava atvesta no Itālijas un uzstādīta, otra versija, ka skulptūras autore varēja būt poļu tēlniece Jūlija Stabrovska, kura vasarās ir ciemojusies Lūznavas muižā. 20.gs. 50.gados skulptūra tika nogāzta no pjedestāla un iegrūsta dīķī. 1991.gadā tika uzstādīta un iesvētīta jaunā skulptūra. Muiža un parks ir apskatāma gan individuāli, gan gida pavadībā.

1671. g. celtā pils vairākkārt pārbūvēta un pašreizējo skatu (klasicisma stils) ieguva 1820. - 1923. gadā. To ieskauj 19. gs. sākumā veidots parks ar rotondu un akmens tiltu. Tematiskas izstādes.

Muiža sāka veidoties 16. gs. beigās (īpašnieki - Tīzenhauzeni, vēlāk Bēri), bet no 1753. g. tā kļūst par Mēdemu dzimtas īpašumu. Tagad redzamo muižas pili (mūsdienās tikai atliekas) cēla 1806. - 1810. g. klasicisma stilā (Johana Georga Ādama Berlica projekts) pēc itāļu izcelsmes Pēterburgas galma arhitekta Džakomo Kvarengi meta. Muižas īpašnieks tajā laikā bija Johana Frīdriha Mēdema dēls - Kristofs Johans Frīdrihs (saukts par Žanno). Elejas pilī bija savākti daudzi nozīmīgi Eiropas mākslinieku darbi, kā arī iekārtots izcils interjers. 18 muižas kompleksa ēkas nodedzināja Pirmā pasaules kara laikā (1915. g.) un līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai nelieli pils pirmā stāva drupu fragmenti ar kaltiem portika kolonu kapiteļiem, pārvaldnieka māja (apskatāma no ārpuses), atsevišķas saimniecības ēkas un parks. No pils drupām pa aleju var aiziet līdz Tējas namiņam (bēdīgā stāvoklī). 0,5 km ziemeļos no pils drupām atrodas 1912. g. izveidotā Mēdemu dzimtas kapsēta. Elejas pils mūra žoga arkādē iemūrēts dobumakmens.

Uzcelta 1610. gadā, vēlāk – pārbūvēta. Viena no Lietuvas izcilākajām renesanses laika būvēm. Viļņas Mākslas akadēmijas ekspozīcija. Skatu tornis.

No 15. gs. Priekulē valdījusi baronu Korfu dzimta. Viens no viņiem - Johans Albrehts Korfs (1697. – 1766.) bijis Pēterburgas Zinātņu akadēmijas prezidents (1734. - 1740. g.), diplomāts un literāts, kas pētījis Kurzemes vēsturi. Priekules pils atrodas rietumos no Aizputes ielas, Virgas upītes ielejas krastā. Sākotnēji Priekules muižas pili cēla 18. gs., taču 19. gs. beigās notika lielāki ēkas pārbūves darbi, kuru projekta autors bija pazīstamais Liepājas arhitekts Pauls Makss Berči (1840. – 1911.). Mūsdienās ēkā atrodas Priekules vidusskola. Nepilnus 100 m austrumos no ēkas koku ieskāvumā slejas muižas skatu tornis (celts 19. gs. beigās), kurā plīvo Latvijas valsts karogs.

Atrodas Ciblas centrā. Eversmuižas centrālā dominante ir 1680. klasicisma stilā celtā kungu māja (vēlākos laikos – pārbūvēta), kalpu māja, vārtu ēka un saimniecības ēkas, kas ir sliktā stāvoklī. Muižas parku ieskauj mūra žogs. Kopš 17. gadsimta muiža gandrīz divu gadsimtu garumā piederēja poļu muižnieku fon Karņicku dzimtai. Vēlāk muiža nonāk dažādu īpašnieku rokās. Mūsdienās kungu mājā izvietots Ciblas internāts, iekārtots Ciblas novadpētniecības muzejs, kur piedāvā ekskursijas. Ilžas upītes krastos izveidota Eversmuižas kultūrvēsturiskā taka.

Cēsu Jaunajā pilī (Pils laukums 9) celta 1777. g. kā Karla Eberharda fon Zīversa dzīvojamā māja, atrodas 1949. g. atklātais Cēsu Vēstures un mākslas muzejs. Ēka ar neogotisko Lademahera torni, kas dekorēts ar smailloka arkādēm un ailām, ir uzskatāma par vienu no pirmajiem Latvijas muižu arhitektūras eklektikas piemēriem. Sākot ar 2012. g. martu, muzejā būs apskatāma mūsdienīga ekspozīcija „Cēsis – Latvijas vēstures simbols", kas interaktīvā veidā iepazīstinās apmeklētājus ar Cēsu un apkārtnes vēsturi no vendu laikiem līdz 20. gs sākumam. Ekspozīcijā būs iekļautas arī sadaļas par Latvijas valsts karoga vēsturi, grāfu Zīversu dzīves gaitām un lielo devumu Cēsu attīstībā. Pils trešais un ceturtais stāvs ir atvēlēts mainīgajām ekspozīcijām, kā arī tajā atrodas īpaša ģimenēm ar bērniem paredzēta istaba. No Jaunās pils Lādemahera torņa paveras vislabākais skats uz Cēsu pilsdrupām, vecpilsētu un Sv. Jāņa luterāņu baznīcu.

Raudondvario muiža (Raudondvario pils) atrodas Neveža upes labajā krastā Raudondvarē. Būvēta 16. gs., muiža kopā ar 3,8 ha parka teritorijā esošām divām ēkām, oranžēriju, zirgu staļļiem un pagrabu veido kopējo muižas ansambli. Blakus muižai 1834.gadā bija iekārtots pils parks, kas rekonstruēts 20.gs. Parka teritorijā bija atjaunoti apstādījumi un ziedu dobes, kurās krāšļojas muižas atgūtās senās rožu šķirnes. Ziemeļu parka krasts pārtop mežā. Te aug sarkanā kļava, veimuta priede, krūmliepa, pavasarī plaukstošie ēdelveisi. Parka taciņas ved uz Neveža upes krasta liegumu.

Kolgas muiža ar savu iespaidīgo teritoriju, daudzajām ēkām un visur jaušamo senatnes elpu neatstās vienaldzīgu! Pirmās ziņas par to ir atrodamas jau no 13. gs, taču mūsdienās redzamo pili cēla baroka stilā 17. – 18. gs., bet 19. gs. 20. gados pārbūvēja klasicisma stilā. Saimniecības ēkas ir celtas g.k. 18. – 19. gs. Laikā no 17. gs. beigām līdz 20. gs. šī bija lielākā Igaunijas muiža. Šobrīd muižas kompleksa ēkās ir iekārtota viesnīca, restorāns, konferenču centrs un muzejs. Interesenti var izmantot vietējo gidu pakalpojumus.