Muižas pils (no sarkaniem ķieģeļiem celta) ir meklējama ceļu krustojumā pie Gaujām – 2 km ziemeļaustrumos no Jaunpiebalgas centra, Gaujas labajā krastā. Līdz 1918. g. muižas īpašnieki bija slaveno grāfu Šeremetjevu dzimta. Muižas pili nodedzināja 1905. g. nemieros, bet vēlāk atjaunoja. Muižas pilī bijušas dažādas iestādes: slimnīca, kolhoza „Piebalga” administrācija, mūsdienās – pašvaldība un dažādu sadzīves pakalpojumu sniedzēji.

Līdz mūsdienām ir saglabājušās vairākas Šlīteres pusmuižas ēkas: kalpu māja (19. gs. beigas), pumpja māja (19. gs. vidus) un kūpinātava (19. gs. vidus), kūts u.c. 1936. gadā šeit uzcēla mežniecības ēku (2010. g. restaurēta), kurā kopš 2009. gada nogales atpakaļ no Dundagas atnāca Slīteres nacionālā parka administrācija – tagad Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālā administrācija. Iepretim administrācijas ēkai aug divas īves, bet ražena efeja noklājusi kalpu mājas sienas ziemeļu pusi. Parastā īve un Baltijas efeja ir sava veida Šlīteres simboli, kurus šeit var apskatīt un nofotografēt vienuviet, „netraucējot" tās dabiskajā dzīves vidē. Pumpja mājā no Šlīteres pusmuižas laikiem ir saglabājusies Latvijas mērogā unikāla – 34 m dziļa aka (gandrīz visu Šlīteres Zilo kalnu augstumā!), kas it kā darbojusies pat līdz 20. gs. septiņdesmitajiem gadiem un apgādājusi mežniecības kompleksu ar ūdeni. Akas groda mūra fragments redzams kā pumpja mājas sienas daļa. Pusmuižas kompleksu ieskauj nelieli parka fragmenti ar iespaidīgu ošu aleju. Mežniecības ēkā vienā no telpām savulaik medību laikā esot nakšņojis K. Ulmanis.

Tāšu muižas vēsturiskais centrs atrodas Ālandes (Telses) upes ielejā pie Tāšu ezera. Pašreizējo muižas centra apbūvi veidojusi fon Korfu dzimta. Kungu māja būvēta 1734. gadā un tajā saglabājušās daudzas vēsturiskās detaļas - baroka stila kamīni, no Gotlandes smilšakmens izgatavots galvenās ieejas portāls, sākotnējā akmens plātņu grīda hallē, parkets, sienu paneļi, 19.gs. sākuma ārdurvis, logi un kāpnes. Bijušo muižas centru ieskauj vēsturiskie apstādījumi 10 ha platībā. Aiz kungu mājas dienvidu pusē atradās baroka stila dārzs. Tā vietā 19.gadsimta sākumā, saglabājot plānojumu, izveidots ābeļdārzs, kas tiek atjaunots - stādītas vēsturisko šķirņu ābeles, kas raksturīgas Kurzemei. Rietumu pusē atrodas neliels (1,8 ha) t.s. Angļu ainavu dārzs, kas veidots 19.gadsimta sākumā, bet eklektizēts 19.gadsimta beigās. Šie romantisma garā ieturētie apstādījumi ar plašām laucēm, mazām arhitektūras formām, lielām krūmu grupām, izteiktiem gaismas ēnas kontrastiem un dīķīšiem pakāpeniski tiek atjaunoti. Šajā dārzā majestātisku, lielu ošu grupas mijas ar ceriņu, sausseržu, filadelfu krūmiem, kas pavasaros saplaukst košos ziedos un smaržo, radot parka īpašo gaisotni. Bijušais muižas centrs un apstādījumi ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Tāpēc tiek saglabāts un atjaunošanā izmantots tikai vēsturiskais stādāmais materiāls, kas raksturīgs konkrētam laikam un stilam. Tāšu muiža apskatāma, iepriekš piesakoties. Apmeklējums par ziedojumu. 1-2 stundu gara pastaiga muižā, dārzā un parkā ar saimnieka stāstījumu par Tāšu muižas un apkārtnes tuvāko muižu vēsturi, vēsturisko dārzu veidošanas principiem Eiropā un to pielietojumu, veidojot Tāšu muižas dārzu, parku un apstādījumus.

Muiža rakstos pirmoreiz minēta 17. gs. sākumā, taču klasicisma stilā celtās pils veidols tapis 1835. gadā. Penijē muižas būtisks likteņa pavērsiens (atšķirībā no daudzām citām muižām) bija apstāklis, ka tajā izveidoja Matsalu rezervāta (pirms nacionālā parka izveides) apmeklētāju centru. 2000. gadā muižas pili restaurēja un tajā ierīkoja nelielu ekspozīciju. Apmeklētāju centrs te pastāv joprojām, tādēļ šeit var iegūt nepieciešamo informāciju. No ārpuses var apskatīt arī citas muižas saimniecības ēkas.

Šī vairāk ir uzskatāma par vēsturisku vietu, nekā tūrisma objektu, jo muižas pils atrodas avārijas stāvoklī un apskatāma no ārpuses! Mūsdienās redzamais muižas komplekss ir veidojies 19. - 20. gs. mijā, bet muižas pils (vēlīnais klasicisms) - 19. gs. pirmajā pusē. Vēlāk tai piebūvēja neobarokālus torņus abos ēkas galos. Vienā no tiem atradās kapela, otrā – bibliotēka. 19. gs. tika uzsākta ainavu parka un dendrārija izveide. 19. gs. beigās pilī norisinājās plaši remontdarbi, un tās īpašnieki – Kerbedzu dzimta ēku līdz pat 1. pasaules karam atvēlēja māksliniekiem. No 1920. - 1975. g. muižā darbojās pamatskola, tad ēkas kā noliktavu izmantoja kolhozs.

Restaurētās Alatskivi pils trijos stāvos varat iepazīties ar muižnieku ģimenes dzīvi un muižas vēsturi. Te var noklausīties vietējā gida stāstījumā un pagatavot sev suvenīrus. AlatskiviKivi jeb Akmens krogs piedāvā no vietējiem pārtikas produktiem gatavotus nacionālos ēdienus.

1342.gadā lielākajā no Alūksnes ezera salām – Pilssalā – Livonijas ordenis pabeidza mūra pils celtniecību. Pili iesvētīja Marijas pasludināšanas dienā, tāpēc šī vieta ieguva sev jaunu nosaukumu Marienburga. Alūksnieši joprojām piemin Alūksnes meiteni Mariju, kura it kā iemūrēta vienā no pils sienām, tāpēc salu dēvē gan par Pilssalu, gan Marijas salu. Gadsimtu laikā mainījās pils valdnieki, tā piederēja gan krieviem, gan zviedriem, gan poļiem.

Ir atjaunots Livonijas ordeņa pils priekšpils Dienvidu tornis– vienīgais no senās viduslaiku pils astoņiem torņiem, kas būtiskā vēsturiskā apjomā ir saglabājies līdz mūsdienām.

Šobrīd Dienvidu tornī apskatāma mūzikas un gaismas ekspozīcija "MARIENBURGAS astotais brālis”, kas ir iztēli rosinošs un emocijām piesātināts piedzīvojums. Ekspozīcijas tapšanas procesā apvienojušies vairāki izcili mākslinieki: dramaturgs Lauris Gundars, komponisti Mārtiņš Brauns un Artūrs Maskats, skaņas dizaineris Sigvards Kļava un dizaina birojs H2E. Teiksmu ar Ojāra Vācieša vārdiem iedzied Latvijas Radio koris.

Pieejamība: Dabas objekts ir pieejams cilvēkiem ar pārvietošanās grūtībām.

Olustveres muižas komplekss ir viens no nedaudzajiem Igaunijā, kas ir pilnībā saglabājies līdz mūsdienām. To ieskauj angļu stila parks un vecu koku alejas. Vairākās ēkās ir izstādītas putnu izbāžņu, koka zirdziņu un antīko mēbeļu kolekcijas. Šeit ir atvērta rokdarbu un vilnas radošā darbnīca, smēde, ceplis, keramikas un stikla darbnīca, kā arī vīna darītava. Interesenti radošajās darbnīcās var pārbaudīt prasmes dažādu priekšmetu darināšanā. Muižas galvenajā ēkā atrodas tūrisma informācijas centrs.

Muižas ansamblis Milzkalnē - Slocenes upītes krastā ir sācis veidoties 15. gs. kā franku tipa slēgts komplekss ordeņa saimniecības vajadzībām un mūsdienās ir vienīgais saglabājies šāda tipa nocietinātas muižas (kā muižnieku patvēruma vieta uzbrukuma gadījumā) paraugs Latvijā. 17. gs. beigās tika uzcelti vārtu torņi ar grezniem vējrāžiem, bet 18. - 19. gs. - arī saimniecības ēkas. No sākotnējās apbūves saglabājies mūris ar šaujamlūkām. Vienā no kompleksa spārniem ir izvietots Latvijas Ceļu muzejs. Muižas galvenajā ēkā izveidotas naktsmītnes, te piedāvā ekskursijas un lauku labumu degustāciju. 

Muižas dzīvojamā ēka līdz mūsdienām nav saglabājusies. Šodien Dvietes muižas parkā ir apskatāmas muižas pārvaldnieka māja un trīs mūra saimniecības ēkas. 19. gs. veidots ainavu parks ar laukakmeņu mūrējuma tiltu. Parkā atrodas Dvietes muižas ēkas.