Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Viena no lielākajām Kurzemes pilīm, kas līdz mūsdienām saglabājusies salīdzinoši labā stāvoklī. 13. gs. vidū Rīgas domkapituls uzsāka tās būvniecību. 1434. g. Dundagas muižas īpašumus iegādājas Kurzemes bīskaps. Laikā no 16. - 20. gs. te saimnieko muižnieku Maidelu un Ostenu - Zakenu dzimtas pārstāvji. Dundagas pils ir divas reizes nodegusi un daudzkārt pārbūvēta. Pēdējā pārbūve notika pēc 1905. g. dedzināšanas. Interesantas ir pie pils durvīm iemūrētās akmens stēlas ar bruņinieka (kreisajā pusē) un bīskapa (labajā pusē) tēliem. Pēdējos gados atjaunota viesnīca, otrā stāva gaitenis un kāzinieku iecienītā pils terase. Pils apvīta ar daudzām teikām, no kurām zināmākās ir par rūķīšu kāzām un Zaļo jumpravu. Mūsdienās pilī atrodas Dundagas mūzikas un mākslas skola, viesnīca un viesību zāles, Dundagas TIC un dažādas ekspozīcijas. Pili noteikti vērts izstaigāt vietējā gida pavadībā. Tūristu grupas var pasūtīt arī vietējo produktu degustācijas.

N/A

Muižas pils (no sarkaniem ķieģeļiem celta) ir meklējama ceļu krustojumā pie Gaujām – 2 km ziemeļaustrumos no Jaunpiebalgas centra, Gaujas labajā krastā. Līdz 1918. g. muižas īpašnieki bija slaveno grāfu Šeremetjevu dzimta. Muižas pili nodedzināja 1905. g. nemieros, bet vēlāk atjaunoja. Muižas pilī bijušas dažādas iestādes: slimnīca, kolhoza „Piebalga” administrācija, mūsdienās – pašvaldība un dažādu sadzīves pakalpojumu sniedzēji.

N/A

Dzīvojamā ēka celta 18. gs. sākumā, bet 19. gs. vidū pārbūvēta. Joprojām notiek mācītājmuižas un tās kompleksa atjaunošanas darbi. No 2009. gada septembra mācītājmuižas kompleksā darbojas Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas trīs Rekolekciju centra atpūtas mājas. Blakus tām redzamas vecā staļļa drupas.

N/A

Līdz mūsdienām ir saglabājušās vairākas Šlīteres pusmuižas ēkas: kalpu māja (19. gs. beigas), pumpja māja (19. gs. vidus) un kūpinātava (19. gs. vidus), kūts u.c. 1936. gadā šeit uzcēla mežniecības ēku (2010. g. restaurēta), kurā kopš 2009. gada nogales atpakaļ no Dundagas atnāca Slīteres nacionālā parka administrācija – tagad Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālā administrācija. Iepretim administrācijas ēkai aug divas īves, bet ražena efeja noklājusi kalpu mājas sienas ziemeļu pusi. Parastā īve un Baltijas efeja ir sava veida Šlīteres simboli, kurus šeit var apskatīt un nofotografēt vienuviet, „netraucējot" tās dabiskajā dzīves vidē. Pumpja mājā no Šlīteres pusmuižas laikiem ir saglabājusies Latvijas mērogā unikāla – 34 m dziļa aka (gandrīz visu Šlīteres Zilo kalnu augstumā!), kas it kā darbojusies pat līdz 20. gs. septiņdesmitajiem gadiem un apgādājusi mežniecības kompleksu ar ūdeni. Akas groda mūra fragments redzams kā pumpja mājas sienas daļa. Pusmuižas kompleksu ieskauj nelieli parka fragmenti ar iespaidīgu ošu aleju. Mežniecības ēkā vienā no telpām savulaik medību laikā esot nakšņojis K. Ulmanis.

N/A

Atrodas Liepājas ielas – senā Livonijas – Prūsijas ceļa malā. Aizputes simbols, kas attēlots tās ģerbonī un karogā. Aizputes pils celtniecību uzsāka 1248. g. (pastāv dažādas versijas) ordeņmestra Dītriha fon Greningena laikā. To būvēja kā kastelas tipa mūra pili ar stūra torni un koka ēkām pagalmā. Viduslaikos Aizputē atradās Kurzemes bīskapijas centrs. Pēc Livonijas kara 16. gs. otrajā pusē pils vairs netika izmantota, līdz 17. gs. sākumā to atkal atjaunoja, uzceļot piebūves. Ar pārtraukumiem pili apdzīvoja līdz pat pagājušā gadsimta. 70. gadiem, kad tās vienā daļā atradās dzīvokļi. Pilsdrupas ir daļēji iekonservētas, taču kāpelēšana pa tām ir aizliegta un bīstama. Aizpute ir viena no vecākajām Latvijas pilsētām un pirmās ziņas par to ir atrodamas no 1378. gada. 100 m austrumos no pilsdrupām atrodas Akmens tilts pār Tebru - viens no jaunākajiem Latvijā celtajiem mūra tiltiem. Tā akmens margas ir barona Karla fon Manteifeļa dāvinājums (celts 1907. gadā) Aizputei. Tilta ziemeļu puses margās ir iemūrēta granīta plāksne ar Manteifeļu dzimtas ģerboni, kas gan ir vāji izšķirami.

N/A

Tāšu muižas vēsturiskais centrs atrodas Ālandes (Telses) upes ielejā pie Tāšu ezera. Pašreizējo muižas centra apbūvi veidojusi fon Korfu dzimta. Kungu māja būvēta 1734. gadā un tajā saglabājušās daudzas vēsturiskās detaļas - baroka stila kamīni, no Gotlandes smilšakmens izgatavots galvenās ieejas portāls, sākotnējā akmens plātņu grīda hallē, parkets, sienu paneļi, 19.gs. sākuma ārdurvis, logi un kāpnes. Bijušo muižas centru ieskauj vēsturiskie apstādījumi 10 ha platībā. Aiz kungu mājas dienvidu pusē atradās baroka stila dārzs. Tā vietā 19.gadsimta sākumā, saglabājot plānojumu, izveidots ābeļdārzs, kas tiek atjaunots - stādītas vēsturisko šķirņu ābeles, kas raksturīgas Kurzemei. Rietumu pusē atrodas neliels (1,8 ha) t.s. Angļu ainavu dārzs, kas veidots 19.gadsimta sākumā, bet eklektizēts 19.gadsimta beigās. Šie romantisma garā ieturētie apstādījumi ar plašām laucēm, mazām arhitektūras formām, lielām krūmu grupām, izteiktiem gaismas ēnas kontrastiem un dīķīšiem pakāpeniski tiek atjaunoti. Šajā dārzā majestātisku, lielu ošu grupas mijas ar ceriņu, sausseržu, filadelfu krūmiem, kas pavasaros saplaukst košos ziedos un smaržo, radot parka īpašo gaisotni. Bijušais muižas centrs un apstādījumi ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Tāpēc tiek saglabāts un atjaunošanā izmantots tikai vēsturiskais stādāmais materiāls, kas raksturīgs konkrētam laikam un stilam. Tāšu muiža apskatāma, iepriekš piesakoties. Apmeklējums par ziedojumu. 1-2 stundu gara pastaiga muižā, dārzā un parkā ar saimnieka stāstījumu par Tāšu muižas un apkārtnes tuvāko muižu vēsturi, vēsturisko dārzu veidošanas principiem Eiropā un to pielietojumu, veidojot Tāšu muižas dārzu, parku un apstādījumus.

N/A

Vecākā (16. gs.) no trīs Nemunas pilīm. Atjaunota pēc 2. pasaules kara. Tagad – skola. Parks. Skats no pils torņa.

N/A

Muiža rakstos pirmoreiz minēta 17. gs. sākumā, taču klasicisma stilā celtās pils veidols tapis 1835. gadā. Penijē muižas būtisks likteņa pavērsiens (atšķirībā no daudzām citām muižām) bija apstāklis, ka tajā izveidoja Matsalu rezervāta (pirms nacionālā parka izveides) apmeklētāju centru. 2000. gadā muižas pili restaurēja un tajā ierīkoja nelielu ekspozīciju. Apmeklētāju centrs te pastāv joprojām, tādēļ šeit var iegūt nepieciešamo informāciju. No ārpuses var apskatīt arī citas muižas saimniecības ēkas.

N/A

Lūznavas muižas apbūve sākusies 1905. – 1911.g. romantiskajā jūgendstilā. Lūznavas muižas īpašnieks bija Krievijas inženieru korpusa ģenerālis, profesors, Pēterburgas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, pēc tautības polis, Staņislavs Kerbedzs (1810.-1899.), kurš pēc profesijas bija dzelzceļu inženieris. S.Kerbedzs bija pirmais Krievijas inženieris, kurš izstrādāja tiltu arhitektoniskā risinājuma principus, pēc kuriem vadījās 19. gs. otrajā pusē. Viņa vadībā cēla Blagoveščenskas tiltu pāri Ņevai Sanktpēterburgā. S.Kerbedza meita Jevgenija bija pazīstama kā mākslas mīļotāja, kura no Itālijas vedusi dažādus mākslas priekšmetus. Tādejādi Lūznavas muiža vasarās kļuva par iecienītu mākslinieku atpūtas vietu. Te viesojies slavenais lietuviešu gleznotājs un komponists M.K.Čurļonis. Mūsdienās Lūznavas muižu ieskauj 23,7 ha liels ainavu parks ar 7 dīķu sistēmu. Netālu no muižas –  parkā atrodas Madonnas skulptūra. Īstais skulptūras autors īsti nav zināms, viena no versijām, ka skulptūra ir gatava atvesta no Itālijas un uzstādīta, otra versija, ka skulptūras autore varēja būt poļu tēlniece Jūlija Stabrovska, kura vasarās ir ciemojusies Lūznavas muižā. 20.gs. 50.gados skulptūra tika nogāzta no pjedestāla un iegrūsta dīķī. 1991.gadā tika uzstādīta un iesvētīta jaunā skulptūra. Muiža un parks ir apskatāma gan individuāli, gan gida pavadībā.

N/A

Šī vairāk ir uzskatāma par vēsturisku vietu, nekā tūrisma objektu, jo muižas pils atrodas avārijas stāvoklī un apskatāma no ārpuses! Mūsdienās redzamais muižas komplekss ir veidojies 19. - 20. gs. mijā, bet muižas pils (vēlīnais klasicisms) - 19. gs. pirmajā pusē. Vēlāk tai piebūvēja neobarokālus torņus abos ēkas galos. Vienā no tiem atradās kapela, otrā – bibliotēka. 19. gs. tika uzsākta ainavu parka un dendrārija izveide. 19. gs. beigās pilī norisinājās plaši remontdarbi, un tās īpašnieki – Kerbedzu dzimta ēku līdz pat 1. pasaules karam atvēlēja māksliniekiem. No 1920. - 1975. g. muižā darbojās pamatskola, tad ēkas kā noliktavu izmantoja kolhozs.

N/A

Līdzmūsdienām ir saglabājusies vecā - 18. gs. vidū klasicisma stilā celtā vecā kungu māja (šobrīd netiek izmantota, skaisti sīkrūšu logi!) un tai iepretim - pēc 1905. g. ugunsgrēka atjaunotā (1912. – 1913. g., neoklasicisma stils) jaunā pils, kurā atrodas Īvandes pagasta pārvalde, bibliotēka un jauniešu tūristu mītne. Ēkā saglabājušies atsevišķi interjera elementi – parketa grīdas, koka kāpnes u.c. Muižas parkā joprojām zaļo Baltijā lielākā Eiropas baltegle. Tās augstums pārsniedz 32 m, apkārtmērs - 4 m. Parkā izveidota atpūtas vieta.

N/A

Restaurētās Alatskivi pils trijos stāvos varat iepazīties ar muižnieku ģimenes dzīvi un muižas vēsturi. Te var noklausīties vietējā gida stāstījumā un pagatavot sev suvenīrus. AlatskiviKivi jeb Akmens krogs piedāvā no vietējiem pārtikas produktiem gatavotus nacionālos ēdienus.

N/A

Viens no svarīgākajiem militāri – politiskajiem Livonijas ordeņa atbalsta punktiem, ko cēla 1443. - 1456. g. Mūsas un Mēmeles satekas vietā. Pilij bija 5 torņi un līdz 3 m biezas sienas. Laikā no 1580. - 1596. g. priekšpils vietā uzcēla Kurzemes hercoga rezidenci, ko izrotāja ar apmetumu sgrafito tehnikā. Pils cieta 16. un 17. gs. karos, taču to vienmēr atjaunoja, līdz, atkāpjoties 1706. g. (Ziemeļu kara laikā), to uzspridzināja krievu karaspēks. Mūsdienās pilī izveidots moderns muzejs, bet DA tornī - skatu vieta/laukums.

N/A

1342.gadā lielākajā no Alūksnes ezera salām – Pilssalā – Livonijas ordenis pabeidza mūra pils celtniecību. Pili iesvētīja Marijas pasludināšanas dienā, tāpēc šī vieta ieguva sev jaunu nosaukumu Marienburga. Alūksnieši joprojām piemin Alūksnes meiteni Mariju, kura it kā iemūrēta vienā no pils sienām, tāpēc salu dēvē gan par Pilssalu, gan Marijas salu. Gadsimtu laikā mainījās pils valdnieki, tā piederēja gan krieviem, gan zviedriem, gan poļiem.

Ir atjaunots Livonijas ordeņa pils priekšpils Dienvidu tornis– vienīgais no senās viduslaiku pils astoņiem torņiem, kas būtiskā vēsturiskā apjomā ir saglabājies līdz mūsdienām.

Šobrīd Dienvidu tornī apskatāma mūzikas un gaismas ekspozīcija "MARIENBURGAS astotais brālis”, kas ir iztēli rosinošs un emocijām piesātināts piedzīvojums. Ekspozīcijas tapšanas procesā apvienojušies vairāki izcili mākslinieki: dramaturgs Lauris Gundars, komponisti Mārtiņš Brauns un Artūrs Maskats, skaņas dizaineris Sigvards Kļava un dizaina birojs H2E. Teiksmu ar Ojāra Vācieša vārdiem iedzied Latvijas Radio koris.

Pieejamība: Dabas objekts ir pieejams cilvēkiem ar pārvietošanās grūtībām.

N/A

No Kokneses muižas ēkām līdz mūsdienām ir saglabājusies pārvaldnieka ēka, kurā laikā no 1885. - 1887. g. dzīvojis latviešu rakstnieks Rūdolfs Blaumanis (1863. – 1908., uzstādīta piemiņas plāksne) un mūra stallis, kas celts no laukakmeņiem. Tajā atrodas a/s „Latvijas Valsts meži” Vidusdaugavas mežniecība. Kokneses vidusskolas akmens vārti ir bijušās muižas vārti. Muižas ēkas apskatāmas g.k. no ārpuses.

N/A

Olustveres muižas komplekss ir viens no nedaudzajiem Igaunijā, kas ir pilnībā saglabājies līdz mūsdienām. To ieskauj angļu stila parks un vecu koku alejas. Vairākās ēkās ir izstādītas putnu izbāžņu, koka zirdziņu un antīko mēbeļu kolekcijas. Šeit ir atvērta rokdarbu un vilnas radošā darbnīca, smēde, ceplis, keramikas un stikla darbnīca, kā arī vīna darītava. Interesenti radošajās darbnīcās var pārbaudīt prasmes dažādu priekšmetu darināšanā. Muižas galvenajā ēkā atrodas tūrisma informācijas centrs.

N/A
Muižas dzīvojamā ēka celta 19. gs. Savulaik nolaisto muižu 1932. g. nopirka Latvijas preses karalis A. Benjamiņš. Mūsdienās muiža atkal pieder Benjamiņu dzimtai, un tajā iekārtota A. Benjamiņa privātās dzīves un ceļojumu fotoekspozīcija.
N/A

Muižas ansamblis Milzkalnē - Slocenes upītes krastā ir sācis veidoties 15. gs. kā franku tipa slēgts komplekss ordeņa saimniecības vajadzībām un mūsdienās ir vienīgais saglabājies šāda tipa nocietinātas muižas (kā muižnieku patvēruma vieta uzbrukuma gadījumā) paraugs Latvijā. 17. gs. beigās tika uzcelti vārtu torņi ar grezniem vējrāžiem, bet 18. - 19. gs. - arī saimniecības ēkas. No sākotnējās apbūves saglabājies mūris ar šaujamlūkām. Vienā no kompleksa spārniem ir izvietots Latvijas Ceļu muzejs. Muižas galvenajā ēkā izveidotas naktsmītnes, te piedāvā ekskursijas un lauku labumu degustāciju. 

N/A
Adamovas (senais nosaukums Adamhof, Odumova) muižas celtniecība datēta ar 1851. gadu. Muižas īpašnieki ir bijuši Rēzeknes pilskungs Korfs, dekabrista Oboļenska brāļa meita Žemčužņikova, ģenerālis Karaulovs. 1905. gadā Adamovas muižā atklāts minerālūdens avots, kas nosaukts svētās Helēnas vārdā. Minerālūdens ieguvis augstākās godalgas 1912. gadā Londonas un 1913. gadā Parīzes izstādēs. Pašlaik minerālūdens avots Adamovā vairs nav atrodams. Saglabājušās divas 19. gs. ēkas, kas ir vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļi. Muižas teritorijā atrodas Adamovas speciālā internātpamatskola. 2006. gadā pie internātskolas uzcelts moderns sporta komplekss, kur notiek arī valsts mēroga sporta sacensības. Kompleksā piedāvā saunu, telpas svinībām, laivu nomu, kā arī naktsmītnes 120 personām.
N/A

Muižas dzīvojamā ēka līdz mūsdienām nav saglabājusies. Šodien Dvietes muižas parkā ir apskatāmas muižas pārvaldnieka māja un trīs mūra saimniecības ēkas. 19. gs. veidots ainavu parks ar laukakmeņu mūrējuma tiltu. Parkā atrodas Dvietes muižas ēkas.