Atrodas Daugavas labajā krastā, ap puskilometru no Skrīveru Zemkopības institūta. Šajā vietā stāvo Daugavas ielejas krastu „pāršķeļ” dziļā Ašķeres strauta grava. Pilskalns bijis apdzīvots jau no 1. g. t. pr. Kr., par to liecina tajā atrastas latgaļu un lībiešu senlietas. 13. gs. pilskalnā slējās mūra pils, ko nopostīja 17. gs. Par tās esamību mūsdienās nekas vairs neliecina. No pilskalna, ko dēvē arī par Kraukļu kalniem, paveras viens no skaistākajiem Daugavas vidusdaļas skatiem. No tā (Rīgas virzienā) redzama Senbaznīcas vieta (attīrīts laukums ar baltu krustu). Gar Ašķeres strauta krastiem izveidota pastaigu taka. Tuvākā pilskalna apkārtne ir labiekārtota, kopumā ir izveidotas četras takas. Garākā no tām ir Daugavas taka (10 km).

Bijušais Baltijas ledus ezera senkrasts. Varam tikai iedomāties ainavu pirms vairāk nekā 10 000 gadiem, kad Kurzemes pussalu klāja tundrai līdzīga veģetācija un pret stāvo senkrastu triecās ledaina ezera viļņi, kuros peldēja dažāda lieluma aisbergi. Mūsdienās vairāk nekā 20 km garā (Slīteres nacionālā parka teritorijā – ap 9 km garš posms) un līdz 42 m augstā krauja ir viena no iespaidīgākajām šāda veida reljefa formām Latvijā. Tās piekājē plešas Piejūras zemienes Irves (nosaukums tiek skaidrots ar lībiešu „īrva, īra" – „stirna") līdzenums – kādreizējais Baltijas ledus ezera dibens. Zilo kalnu krauju daudzviet šķērso nelielu strautu un upīšu (Pitragupe, Lorumupe, Kaļķupe, Mazupe u.c.) ielejas, veidojot sazarotas un pat ļoti sarežģītas gravu sistēmas, kas īpaši iespaidīgas izskatās bezlapu periodā. Daudzviet gan pašas kraujas, gan to šķērsojošo gravu un to sānu gravu krastos atsedzas pārsvarā neliela izmēra Narvas svītas smilšakmens atsegumi. Tie ir Latvijā vecāki nogulumieži, kas dabisku atsegumu veidā parādās virszemē. Neskatoties uz iespaidīgajiem izmēriem, visā Zilo kalnu garumā ir tikai dažas vietas ar plašākiem skatu punktiem (skatu tornis pie Dundagas – Mazirbes ceļa, skats no Šlīteres bākas, skats no Mežlīdumiem) un vietas, kur var patiesi izbaudīt senkrasta varenību (skati uz Zilo kalnu krauju un gravām pie Cirstes – Mazirbes ceļa, Cirstes – Riepaldu ceļa, Mežlīdumu un Vīdales - Melnsila ceļa). Te vērts atbraukt arī pavasarī, kad Zilo kalnu nogāzes slīgst mežloku (lakši) spilgtajā zaļumā.

Saimniecība "Obelisk" ir sējas kaņepju saimniecība, kas atrodas Latgalē, Viļānu novadā. Šeit nodarbojas ar sējas kaņepju audzēšanu, kā arī ražo dažādus kaņepju produktus, kā, piemēram, eļļu, sēklas, sāli, garšvielas u.c. Dodoties ekskursijā pa saimniecību, piedaloties darbnīcās vai apmācībās, piedaloties komandas saliedēšanas pasākumos vai pirmajā un vienīgajā kaņepju "izlaušanās spēlē" Latvijā, ir iespējams uzzināt par kaņepēm un to pielietojumu.

Karošu darbnīcā top noderīgas lietas – koka karotes, virtuves dēlīši, sviesta naži, pannas lāpstiņas u.c. Interesenti no speciālas sagataves var izveidot savu koka karoti, kā arī apskatīt jau gatavas karotes no vairāk nekā 17 Latvijā augošām koku sugām. Vasarās piedāvā „Pankūku ekskursijas” ar gardiem ievārījumiem. Karošu un mājas vīnu iegāde.

Kā lielāka apdzīvota vieta Saulkrasti sāka veidoties 19. gs. beigās, kad mazie zvejniekciemi - Neibāde, Pēterupe un Katrīnbāde - kļuva par Rīgas iedzīvotāju populāru atpūtas un peldvietu. Tas strauji sekmēja vasarnīcu būvniecību. Kūrorta attīstību veicināja arī 1905. g. atklātā kuģu satiksme starp Rīgu un Saulkrastiem. Tika būvētas jaunas kūrmājas, restorāni un attīstīta cita ar kūrortu saistītā infrastruktūra. Vasaras laikā apmeklētājus izklaidēja dažādi pasākumi, balles un koncerti ar Rīgas orķestru piedalīšanos. Nākamais kūrorta attīstības veicinātājs bija 20. gs. 30. gados uzbūvētais autoceļš un dzelzceļa līnija starp Rīgu un Saulkrastiem. Padomju laiki iezīmējās ar atpūtas namiem, sanatorijām un jauniem vasaras namiņiem. Saulkrasti iegūst pilsētas statusu. Mūsdienās Saulkrasti pievilina ne tikai ar balto smilšu pludmali, bet arī ar dažādiem ikgadējiem publiskiem pasākumiem, Saulrieta taku un Balto kāpu, unikālo Saulkrastu velosipēdu muzeju, Jūras parku un peldvietu „Centrs”, Saules laukumu u.c. objektiem.

Masīvā baznīca celta 1780. - 1781. g. barona H. F. Bēra laikā, bet pārbūvēta 1876. un 1888. g. Dievnams ir pazīstams ar savu izsmalcināto rokoko stila altāri un kanceli un 18. gs. 1. pusē darinātajām ērģelēm. Tajā atrodas arī citi nozīmīgi mākslas pieminekļi. Baznīcas kapenēs bija novietotas Aizputes muižas dzimtkundzes J. E. fon Bilovas un viņas meitas J. E. fon Bēras sarkofāgi, kas pārvietoti uz Rundāles pils muzeju. Baznīca apskatāma arī no iekšpuses.

Vēja, dzintara un mūziķu pilsēta. Rakstiskajos avotos Liepāja pirmo reizi minēta 1253. g. Pilsētas kā tirdzniecības ostas uzplaukums te sākās jau 16. gs. beigās. Īpaši nozīmīgs bija Kurzemes hercogu Jēkaba un Frīdriha Kazimira valdīšanas laiks, kad cauri Liepājas ostu tika nodrošināts Lietuvas un Kurzemes preču eksports un imports. Ar kāpu smilti aizbērtās Līvas upes vietā tika izrakts kanāls, izveidota kuģu piestātne. Pilsētas izaugsme turpinājās 18. gs. arī pēc Ziemeļu kara un mēra epidēmijas. Kad 1795. g. Kurzemi pievienoja Krievijas impērijai, Liepājas osta kā viena no svarīgākajām impērijas rietumu ostām attīstījās vēl straujāk. 18. gs. beigās, - 19. gs. Liepāja vienlaikus kļuva arī par Pēterburgas aristokrātu iecienītu atpūtas vietu. 19. gs. beigās tika uzsākti Karostas un cietokšņa izbūves darbi. Pilsēta kļuva par militāri stratēģisku vietu. Tā smagi cieta 2. pasaules kara laikā. 1967. g. Liepājā darbu pārtrauca jūras tirdzniecības osta, un Liepāja kļuva par slēgtu pilsētu, kur Karosta bija „pilsēta pilsētā". Šodien Karosta un tās radītais piedāvājums ir viens no Latvijas tūrisma produktu „topiem".

Vienu kilometru garā lokveida taka, kas ved pa lielāku nacionālā parka meža masīvu, uzskatāmi attēlo Žemaitijas augstienes un tuvākās apkārtnes reljefa veidošanās vēsturi. No takas augstākā punkta – Mikitai kalna, kas ir sens pagānu upurkalns, paveras (ainaviska stiga) tālākas apkārtnes skats. Kā takas interesantākie apskates objekti ir jāmin teikām apvītais akmens ar Velna pēdu un ar akmeņiem izliktas akas paliekas.

Linezera dabas takā apskatāms ezers, kurš mēdz pazust pazemē. Apmeklējums saskaņojams ar zemes īpašnieku.

Pavāru māja atrodas bijušajā Līgatnes Dzemdību namā "Wilhelma". Tā ir iecerēta kā vieta, kur pavāriem, kā arī citiem interesentiem darīt, radīt un eksperimentēt. Idejas autors ir šefpavārs Ēriks Dreibants. Šīs vietas mērķis ir iedrošināt izzināt un atklāt mūsu reģionam raksturīgas unikālas garšas un pieredzi. Pavāru māja atbalsta slow food filozofiju un apkārtnes zemniekus un ražotājus.

Līdzās mājai atrodas Dabas vērotāju dārzs, kurā atrodams gan rotaļu laukums "Ligzda kokā", gan palielināmais stikls dabas elementu tuvākai aplūkošanai, gan piknika zona ar ugunskura vietu. Dārzā ierīkots garšaugu dārzs, sastādīti augļkoki un ogu krūmi, bet tā centrā līdzās Putnu vērošanas laukumam izveidota Tauriņu pļava.