Nr | Nosaukums | Apraksts |
---|---|---|
While you are in Obinitsa Seto Museum you can learn more about the lifestyle and culture of Setomaa's people. In the museum you can see a lot of items that are very important to their culture, for example the fine handicraft of the Seto women. Also since 2015 here you can also learn about other Finno-Ugric nations. There is a possibility to shop in the souvenir shop. |
||
Ejot Saulrieta taku, mūs sagaida Saulkrastu jūrmalai raksturīgā ainava – plaša, smilšaina pludmale un priekškāpas, Pēterupe ar Saules tiltiņu un dižpriedes kāpu mežā. Takas posmā pie Inčupes grīvas aplūkojama Baltā kāpa – viena no Saulkrastu raksturīgākajām vietām. Tās baltais, 18 m augstais smilšu atsegums senatnē kalpojis kā orientieris vietējiem zvejniekiem. Lielās vētrās kāpa tikusi noskalota, to postījuši arī kāpas apmeklētāji, izbradājot stāvo nogāzi, tāpēc kāpas nostiprināšanai un aizsardzībai izveidoti pinumi. Kāpa apaugusi ar vecu priežu mežu. No kāpas paveras skaists skats uz jūru, Inčupes grīvu un plašo pludmali. Atgūt spēkus iespējams gan pie jūras, gan iekārtotajās atpūtas vietās. Lai saglabātu un nodrošinātu kāpas apskati, izveidota laipu taka ar skatu platformu. Takas garums ~ 3,6 km, apskatei nepieciešamais laiks – 1 – 2 h. Sniegotās ziemās Baltās kāpas apkārtnē ir izveidota distanču slēpošanas trase. |
||
Teiču dabas rezervāts – neskarta teritorija, purvi un putni. Tā ir nozīmīga putnu atpūtas vieta pirms sezonālajām migrācijām. Šeit vienkopus iespējams ieraudzīt līdz 1500 dzērvju, un līdz 8000 zosu. Purvā sev piemērotu vietu saviem riestiem atraduši arī rubeņi, tādēļ, ja agrā pavasarī esi netālu, noteikti ieklausies, varbūt sadzirdēsi šo majestātisko putnu rubināšanu. Takas apmeklējams iespējams tikai Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieka pavadībā no 1. jūnija līdz 31. oktobrim. |
||
Dižpriede Bigauņciemā pie tāda paša
nosaukuma kafejnīcas.
|
||
Vieta, kur stāsta stāstus par NAUKŠĒNU DISKO zemē dzimušajiem, ienākušajiem un palikušajiem. Te iespējams atklāt sevī igauni, sevi iekļaut muzeja pamatkrājumā un uzzināt savu augumu NAUKŠĒNU PIRKSTOS, bet svaru - NAUKŠĒNU KILOGRAMOS. Vieta domājošiem cilvēkiem, kuri nebaidās pasmieties par sevi un nav aizspriedumu pilni. Muzeja, muižas un parka apmeklējums notiek gida pavadībā. Ekskursijas ilgums - apmēram 1 stunda 30 minūtes. Muižās kungu namā (Lauvu namā) ir apskatāma lielā balles zāle, upes puses terase un muižas vēstures ekspozīcija. Pārējā kungu nama daļa un citas ēkas apmeklētājiem nav pieejamas, jo muižas kompleksā izvietota Sociālās korekcijas iestāde «Naukšēni». Parkā apskatāma centrālā daļa ap strūklaku, mušeli (parka estrādi) un Siera tornis. Piedāvā eļļu degustāciju, kā arī iegādāties. |
||
Atrodas 0,1 km austrumos no katoļu bazilikas. Jau no 1825. g. Svētavota ūdeni izmantoja dziednieciskiem mērķiem. Līdz 19. gs. 40. gadiem avota ūdens īpašības bija izslavētas tāpat kā Aglonas Dievmātes svētbildes brīnumdarītājas spējas. Tās savulaikapstiprinājusi Viļņas ārstu komisija un Pēterpils akadēmija, taču ap 1840. g. avots savas īpašības esot zaudējis. Tomēr arī mūsdienās svētceļnieki joprojām tic avota spēkam. |
||
Ēdamnams "Daugava" atrodas Krāslavas centrā. Iepriekš piesakot, piedāvā Latgales ēdienus māla traukos. Blakus darbojas ceptuve un konditorejas cehs. Īpašais ēdiens: gaļa melnās keramikas podiņā, buļbešnīki. |
||
Saimniecībā lielās platībās audzē ogulājus, iegūto ražu pārstrādājot sulās, ievārījumos un marmelādēs. Nodarbojas arī ar mājas vīna izgatavošanu. Apmeklētājiem piedāvā ekskursiju pa dārzu un vīna pagrabu, iespējams degustēt vīnu, kā arī iegādāties vīnu, konfektes un marmelādes. |
||
Pušas muiža bija muižnieku Šadursku īpašums. Līdz mūsdienām saglabājies Pušas muižas terasveida parks – valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, bet Pušas muižas kapela – vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. Netālu no parka atrodas Šadursku dzimtas kapi. Pušas muiža apskatāma Broces 1797. g. zīmējumā. |
||
Andrupenes dabas takā var iepazīt sūnas, pārliecināties par sfagnu lielo ūdens uzsūkšanas spēju, gar laipas malām ieraudzīt apaļlapu raseni un purva dzērveni, apskatīt spilves, vaivariņus un purva vārnkāju, kā arī purva pasauli. Takas garums ~ 750m.
|
||
Atrodas Rīgas - Bauskas šosejas 25. kilometrā pie Ķekaviņas upītes. |
||
Viesu nama Puise Nina krodziņš, kur var baudīt dabu un ēdienus. Krodziņš Kogre savu vārdu ieguvis no Septiņu zivju zupas – karūsa (koger) ir septītā zivs. Saimnieks ir makšķernieks, un abi ar sievu gatavo dažādus ēdienus no saķertajām zivīm. |
||
Vīna pagrabā Murimäe tiek piedāvāts vīns no Igaunijas labākajām vīnogām. Saimniecība nodarbojas ar vīnogu, ogu un augļu vīna ražošanu, notiek arī vīna degustācijas un apmācības. |
||
Divas mazas apdzīvotas vietas nacionālā parka dienvidrietumu daļā. No kādreiz piecām Kolski ciema saimniecībām līdz mūsdienām ir saglabājusies tikai viena. Kolski iedzīvotājus līdzīgi kā citviet Baltijas valstīs pēc 2. pasaules kara deportēja uz Sibīriju. Kolski apkārtnē redzamie mājdzīvnieki „apsaimnieko” šejienes pļavas, neļaujot tām aizaugt ar mežu. Tādējādi tiek uzturēta apkaimes vēsturiskā ainava. 3 km dienvidrietumos meklējams Kobasāres ciems. Tā nosaukums (koopa no igauņu valodas nozīmē ala, saar – sala) atgādina par Ziemeļu kara notikumiem, kura laikā cilvēki slēpušies pašu raktās alās. Kobasārē un tam blakus esošajā Apjas (Apja) ciemā var izbaudīt patiesi 21. gadsimtam nepierastas lauku ainavas. |
||
Piedāvā makšķerēšanu Usmas ezerā. Saimniece no noķertā loma vāra garšīgas zušu zupas un kūpina zivis. Laivu noma, piedalīšanās zvejā, tīklu vilkšana (arī ziemā), izbraucieni ar kuteri pa ezeru. No kūpinātajiem brekšiem taisītu konservu degustācija. Zirgu izjādes. |
||
Puderovas vecticībnieku kopienas lūgšanu nams. Vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis,
celts 20. gs sākumā.
|
||
Bērzciema Lagūna ir atpūtas vieta zvejnieku ciematā Bērzciemā. Tiek piedāvātas divas teltis, katra ir 28 kvadrātmetrus liela, ar visām nepieciešamajām ērtībām, tostarp divguļamo gultu un atpūtas zonu. Viesu rīcībā ir arī pašapkalpošanās virtuve, āra duša un piknika vietas. Pēc iepriekšējas vienošanās vienā teltī maksimāli var izmitināt 4 personas. Piedāvājumā ir arī velosipēdu un SUP noma, telšu vietas un peldvieta jūrā. Glempings atrodas Enguras ezera Dabas parkā, kurā ir vairākas dabas takas, kā arī Engures ezera dabas taka ar savvaļas dzīvniekiem un putnu novērošanas torni un orhideju taka.
|
||
The farm specialises in goat farming and goat cheese. Tours are available with tastings and purchase of products. The herd has some 150 goats, and visitors can taste and buy goat cheese. The farm is certified as a biological farm that focuses on environmental health. |
||
Was mentioned in 1387, where it was called Domesnes. That was the name until the early 20th century. A ledger at the Irbe-Ģipka church states that there were four farms in Kolka in 1770 -- Krogi, Ūši, Vecvagari and Kabriki. In 1844, a school for vergers was established, and Nika Polmanis worked there as a teacher. Kolka's first school was built in 1881, and Livonian Kārlis Bernšteins (1881-1951) worked there for nearly half a century as a teacher. The Dundaga riots that began in 1859 were led by Livonian Nika Šūbergs (1833-1884), the son of the owner of the Sārnasti farm. At the end of the 19th century, there were 392 residents in Kolka, and in 1935, 145 of the 343 residents were Livonians. During the mid-1980s, 13 Livonians spoke their language freely. Kolka is the only coastal Livonian village that continued to develop during the frontier regime of the Soviet Union, because it was the centre of a fishing kolkhoz. The number of residents increased rapidly in the 1950s and 1960s because new homes, a school, a people's centre, a kindergarten and several fish processing factories were built there. Today Kolka has 700 residents and is the largest village along the Livonian coastline. The "Līcis-93" fish processing factory is there, and local fishermen and smokers of fish work in the village. The Kūolka Livonian Centre and the Livonian ensemble Laula operate there, as well. The Ūši farm offers tastings of Livonian foods. |
||
The first church in Vecpiebalga was built in 1345, and the next one was built between 1839 and 1845 by the Livonian builder Mārcis Sārums. The church was destroyed in 1944 and restored between 1995 and 1997 (architect Ausma Skumiņa). The altar painting is titled “Christ Walking in the Land of Piebalga.” Outside the church is a rock to commemorate those who suffered from political repressions in Latvia. |