Light's Road

R. Blaumaņa memoriālais muzejs „Braki”

R. Blaumaņa memoriālais muzejs „Braki” atrodas Vidzemes augstienes Ērgļu pagastā. Te dzīvojis un radoši darbojies latviešu klasiķis Rūdolfs Blaumanis (1863–1908). Viņš ir sarakstījis meistarnoveles – „Salna pavasarī”, „Purva bridējs”, „Nāves ēnā”, „Raudupiete”, „Andriksons”. Ir autors daudzām lugām – „Indrāni”, „Ugunī”, „Pazudušais dēls”. Populāras ir viņa komēdijas – „Skroderdienas Silmačos”, „Trīnes grēki”, „No saldenās pudeles”. Bērniem jaukākais darbs ir pasaka „Velniņi” par diviem maziem, nerātniem velniņiem, kuri pastrādā dažādas palaidnības, bet vēlāk secina, ka labāk tomēr kļūt par cilvēkiem un darīt labus darbus. R. Blaumanis ir rakstījis liriskus dzejoļus un satīru. Kā žurnālists strādājis laikrakstos „Zeitung für Stadt un Land”, „Mājas Viesis”, „Dienas Lapa”, „Pēterburgas Avīzes”, „Latvija”. „Braku” mājas bija rakstnieka daiļdarbu iedvesmas vieta, te viņš vislabāk jutās un sarakstīja lielāko daļu darbu.

„Braki” (Brakke) vēstures avotos pirmo reizi minēti 1811. gadā. Te gadu gaitā mitušas vairākas zemnieku ģimenes. Blaumaņi šeit sāka dzīvot 1868. gadā. Pirmos piecus dzīves gadus Rūdolfs Blaumanis kopā ar saviem vecākiem – Karlīni un Matīsu Blaumaņiem, kuri bija kalpu ļaudis – pavadīja Ērgļu muižā (šobrīd te atrodas Ērgļu PSIA „Ērgļu slimnīca”). „Brakos” Blaumaņu ģimene bija rentnieki. Viņi apsaimniekoja 250 pūrvietas (~100 ha) zemes un maksāja muižai 255 rubļus gadā. „Brakos” – tāpat kā rakstnieka R. Blaumaņa laikā – ir dzīvojamā māja, trīs kūtis (lielā jeb govju kūts, zirgu stallis, sīklopu kūtiņa), labības klēts un drēbju klēts, rija un pirtiņa. Rakstnieks šo vietu iemīļoja un centās, lai tā būtu skaista un pievilcīga. Stādīja pie mājām kokus, iekopa ābeļdārzu, ļoti patika rozes – baltās un sarkanās. Vēl tagad pie dzīvojamās mājas aug R. Blaumaņa stādītās liepas (vairāk nekā simt gadu vecas), joprojām pagalma vidū kuplo baltrozīšu krūms. „Brakos” rakstnieka dzīves laikā ritēja saimnieciskā dzīve – kūtī mitinājās 16– 18 govis, stallī – zirgi (3–5), tīrumos auga labība, lini. Sūri grūti strādāja, jo zeme bija smaga, mālaina, reljefs – paugurains, meži, gravu caurvīti. Rakstnieks R. Blaumanis, kad jau pelnīja naudu un saņēma honorārus par saviem daiļdarbiem, lielu daļu ieguldīja „Brakos”, lai mājas varētu pastāvēt, lai nomaksātu renti. Lai cik grūti klājās „Brakos”, R. Blaumanis šo vietu iemīlēja. Te tika pavadītas vasaras, brīvās dienas no žurnālista darba Rīgā. Rakstniekam bija ļoti svarīgi atrasties dabā, jo viņš uzskatīja, ka tikai tā cilvēks var smelties spēku – daba var iedvesmot, dod enerģiju, dziedē un ārstē. R. Blaumanis darbus sacerēja, reizēm pa Simtsoļu taku šurpu turpu staigādams, centās uzlabot veselību, rudenī sevi aplaistot ar dīķa ūdeni vai acis mazgājot Pirtsgravas avota ūdenī. Mīlēdams dabu, līdzcilvēkus aicināja to arī saudzēt – katrs kociņš ir dzīvs un neatkārtojams savā vienreizībā, katrs dzīvnieks, liels vai mazs, saudzējams. „Braki” bija vieta, kur Blaumanis aicināja savus viesus – draugus, rakstniekus, māksliniekus. Rakstnieks bija labestīgs, izpalīdzīgs, kārtīgs, darbīgs, mīlēja humoru. Viņa paspārnē uzauga daudzi jaunie rakstnieki jeb literārie audžudēli: Kārlis Skalbe, Jānis Akuraters, Kārlis Štrāls, Antons Austriņš, Linards Laicens, Jānis Jaunsudrabiņš, Fricis Bārda u.c. R. Blaumanis ilgi meklēja savu vienvienīgo, taču neatrada. Mīlestības bija nelaimīgas, un tā arī neizdevās apprecēties. R. Blaumaņa dzīves augstākais mērķis bija kļūt par labu latviešu rakstnieku, un tas viņam izdevās, diendienā savu talantu spodrinot, daudz un neatlaidīgi strādājot, sevi nežēlojot un netaupot. Tuberkuloze bija slimība, kas atņēma R. Blaumaņa spēkus un enerģiju. Kaut pēdējie dzīves mēneši aizritēja Takaharju sanatorijā Somijā, tomēr rakstniekam nebija lemts izārstēties. Visvairāk sāpēja tas, ka daudzi darbi palika iecerēti un neuzrakstīti. Svešumā 1908. gada 4. septembrī R. Blaumanis aizvēra acis uz mūžu, bet apglabāts Ērgļu Vecajos jeb Blaumaņa kapos. „Braki” rakstnieka dzīves laikā nekļuva par viņa īpašumu, jo Ērgļu muižkungs nepārdeva nevienu savu rentes māju zemniekiem, kuri tās apsaimniekoja. Tikai 1909. gadā „Brakus” pārņēma rakstnieka brālis Arvīds Blaumanis (1875–1940), vēlāk arī izpirka, bet 1939. gadā izbeidza juridiskās saistības ar šo vietu. „Braki” kā R. Blaumaņa memoriālais muzejs sāka darboties 1959. gada 10. maijā, kad bija atjaunota dzīvojamā māja. Pakāpeniski restaurēja pārējās ēkas, visas sētas rekonstrukcija tika pabeigta 1992. gadā (visjaunākās ir sīklopu kūtiņa, labības klēts un zirgu stallis). Atjaunoto „Braku” sētu veido 8 ēku komplekss, kas raksturīgs 19.gs. beigu un 20.gs. sākuma Ērgļu novada zemnieka sētai. Visas ēkas ir no koka guļbaļķiem ar niedru jumtiem. Tajās var aplūkot darbarīkus, saimniecības un sadzīves priekšmetus, kā arī iepazīties ar periodiski veidotām tematiskām izstādēm. Pie ieejas muzejā atrodas O. Skaraiņa skulptūra „Rozes mātei”(1992). Plašajā teritorijā ir iespēja izstaigāt dabas takas, aplūkojot Zibensšķelto akmeni, L. Līces skulptūru „Edgars” (1990), Simtsoļu taku, Lejas aku, Noliņa ābeli, Pieminekļa akmeni, Jāņkalniņu, Pirtsgravas avotiņu.

Zinta Saulīte, Braku muzeja vadītāja, 09/28/2016

Tourism objects involved in this story
5 days	Light's Road	Ancient trade routes distributed not just products, but also knowledge, culture and everything that was new and unknown. Pastor Ernest Glück, for instance, may have already started work on a translation of the Bible into Latvian when he travelled from the Daugavgrīva fortress near Rīga to Alūksne. There he finished his masterpiece and planted two oak trees alongside the manse that are still there. Glück also established the first school in Vidzeme for Latvian children. He was a pastor, translator, author and teacher. Thanks to him, the Hernhutian movement of brethren flourished in Vidzeme after the Great Northern War. It directed spiritual and political development and brought Latvians closer to their national awakening. Of great importance in the Path of Light is Piebalga, which became very important in terms of culture in Latvia. Culture, science and even politics took on new meaning and sounds. This is where Kārlis Skalbe, the Kaudzītes brothers, Jānis Poruks, Antons Austriņš and other major figures from the national awakening lived and worked. The very spiritual aura in this place has not disappeared to this very day. The fantastic Cesvaine castle has been renovated, and the narrow-gauge railroad between Gulbene and Alūksne is still rolling alone. The ruins of the Marienburg castle in Alūksne conjure up visions of the hidden wealth of the Order of Templates and the young woman who was bricked into the castle’s walls. No less intriguing is the story of Marta Skovronsky, who would rise to become Empress Catherine the Great of Russia. The Madona Regional Research and Art Museum offers a look at the past and present, while the Ate windmill at Kancempji offers a look at more than 4,000 unique items from the history of our countryside, complete with buildings that are more than 100 years old.
	Braki, the Rudolfs Blaumanis memorial museum	This farm is where the Latvian author Rūdolfs Blaumanis (1863-1908), founder of modern dramaturgy in Latvia, lived and worked. The farm has been restored, and it is a typical leased farm in Vidzeme with eight wooden buildings. Educational events and tours are available, featuring family celebrations, the mischief of little imps, and farm work. You can taste Latvian porridge, pancakes, tea, and wine “from the sweet bottle.”