Природные парки, дендрарии и сады

Памятник природы - охраняемые дендрологические насаждения «Парк Варкавас» -  расположен в Упмальской волости, и его площадь составляет 2,7 га, является охраняемым  с 2001 года; территорией управляет Варкавский областной совет. Парк был разбит в конце 19-го века, судя по самым большим дубам (приблизительно 200-летним), остальные насаждения были проведены в конце 19-го века. В парке растут местные сорта кустарников и деревьев - клены, ясени, ели, осины, дубы, нежная ива, липы, вязы, лещина, бересклет европейский, черемуха и др., а также более 10 экзотических видов деревьев и кустарников, наиболее значимые из которых - клен остролистный, клен сахарный, чубушник пушистый, душистая осина, серебряная ива, Венгерская сирень, Крымская липа, липа широколиственная.

Проект по развитию дендрария начался в 1996 году, когда дендрологи Саласпилсского ботанического сада Раймондс Циновскис, Инара Бондаре и представители самоуправления Руцавы договорились о создании экспериментальных посадок на холме усадьбы Руцава. Посадка насаждений была начата в 1998 году. В дальнейшем, посадка растений проводилась также в центре Руцавы и у начальной школы. Посадки ежегодно пополняются новыми и экзотическими экземплярами растений со всего мира. Праздник сада традиционно проводится в мае, во время цветения рододендронов и магнолий.

Старейший дендрарий Латвии (основан в 1891 г.), посадки которого спланировал и сформировал владелец Скриверской господской усадьбы Максимилиан фон Сиверс (1857 – 1919 гг.). Сейчас в парке насчитывается примерно 300 видов и сортов растений. Насаждения сгруппированы по месту их естественного роста - для различных мировых геоботанических районов. Для удобства посетителей проложены дорожки, а рядом с растениями находятся дощечки с названиями. Фонтан работает со вторника по воскресенье. На другой стороне шоссе Рига – Даугавпилс (А6) находится Скриверский лесной парк с прогулочными тропами.

Pāvilostā ir trīs parki. Pāvilostas centrā (pie kultūras nama) atrodas Piecdesmitgades parks, kuru 1929. g. iekopa skolotājs un novadpētnieks Ernests Šneiders. Vienu ozolu tajā esot iestādījis Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals. Simtgades parks ar piemiņas akmeņiem tapa Sakas labajā krastā jau kā turpinājums iesāktajam. Vecākais no Pāvilostas parkiem - Upesmuižas parks (19. gs.) atrodas tuvu Liepājas – Ventspils šosejai. Upesmuižas pils nav saglabājusies (nodedzināta 1905. g.). Parkā apskatāms sens akmens sols (perimetrs 5,55 m) un Upesmuižas parka Lielais akmens. Domājams, tas ir kultakmens.

Rubeņu ziemeļdaļā – Dzirnavupītes krastos ir izveidots (veidošana uzsākta 20. gs. 50. gados) parks ar ainaviskiem dīķiem, estrādi, akmensdārzu un bērnu spēļu laukumiem. Pie parkā esošā kultūras nama novietots 1969. g. Dzejas dienu laikā atklātais Raiņa piemineklis (autors, tēlnieks Kārlis Baumanis).

Burtnieku muižas parks, kas atradās kungu ēkas priekšā, ir valsts nozīmes dabas aizsardzības objekts, tika izveidots ap 19.gs. 60. gadiem 10 ha platībā. 

Iespēja doties ekskursijā pa Burtnieku muižas parku mazākā vai lielākā grupā. Ekskursijas laikā gida pavadībā iespējams iepazīt teikām un nostāstiem bagāto parku, apskatīt teiksmaino Burtnieku ezeru, kā arī baudīt nesteidzīgu pastaigu svaigā gaisā. Papildus tiek piedāvāta iespēja iegādāties oriģinālus Burtnieku suvenīrus, kuros dažādi meistari ielikuši ne vien savu talantīgo roku darbu, bet arī Burtnieku stāstu.  Lai diena būtu piepildīta, gids ieteiks, ja nepieciešams, koordinēs un dosies līdzi apskatīt arī citus dabas un vēstures objektus tuvākajā apkārtnē. 

Zasas muižas parks atrodas Zasas dzirnavu dīķa (Zasas ziemeļdaļā) uzpludinātās Zasas upītes krastos. Parka izveidi uzsāka 18. gs. un to veidoja kā ainavu parku romantiskā stilā. Vienlaicīgi ar parku, uzsāka arī Zasas muižas pils celtniecību. Tās īpašnieks bija Heinrihs fon Zass, kura vārdā nosaukta Rīgas daļa Zasulauks. 19. gs., kad mainās muižas īpašnieks, Zasas muižu uzskata par vienu no bagātākajām un skaistākajām apkaimes muižām. Ir vērts izstaigāt plašo parku ar daudzajiem tiltiņiem, Vilkaču koku, Velna akmeni un svētavotu. Muižas parka apskate gida pavadībā: +371 26337227.

Embūtes dabas parks, saukts par Embūtes senleju, ir viena no skaistākajām, interesantākajām un noslēpumainākajām Kurzemes vietām. Nav Latvijā otras tādas vietas, kur ieejas vārtus dabas parka teritorijā simbolizē stilizēti zobeni ar vairogiem ceļa abās pusēs, radot mītisku un cienījamu noskaņu. Par Embūtes apkārtnes vēsturi stāsta daudzas teikas un leģendas. Viena no pazīstamākajām ir romantiskā teika par kuršu vadoņa Induļa un vācu komtura meitas Ārijas mīlestību. Vietā, kur viņi pirmoreiz tikušies joprojām atrodas Ārijas un Induļa ozoli.

Embūtes dabā parkā ieteicams apskatīt - ekotūrisma taku, Embūtes viduslaiku pilsdrupas, Embūtes luterāņu baznīcas mūrus, Induļa pilskalnu, Pilskalna avotiņu, Induļa un Ārijas ozolu. Dabas parks aprīkots ar labiekārtotu pastaigu taku, skatu platformām, skatu torni, labierīcībām un atpūtas vietu.

Vēl viena vieta Kuldīgā, kas pēdējo gadu laikā piedzīvojusi lielas pārvērtības, jo īstenots bijušās pils parka rekonstrukcijas un labiekārtošanas projekts: izveidotas koka laipas, tiltiņi, informācijas stendi, uzcelta lapene un strūklaka. Parkā izvietotas skulptūras un to grupas (22 skulptūras, autore Līvija Razevska), kā arī redzams izteikts uzkalniņš – pils pagraba velve, kurā pēc iepriekšējas pieteikšanās var degustēt vietējā ražojuma vīnus. Šajā vietā 1242. g. vācu ordenis uzbūvēja mūra pili, no kuras līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai atsevišķi mūra fragmenti un minētā velve. Vēlākos laikos šeit atradusies Kurzemes hercoga pils, ko sagrāva Ziemeļu kara laikā (1701. g.). Vasarās pilsētas dārzā demonstrē brīvdabas kino.

Parka sākums attiecināms uz 18.gs. beigām, veidošanas starpposmi aizpilda visu 19.gadsimtu. Parka veidošanā iespējama arhitekta J.G.Berlica un mežsarga H.Grotha līdzdalība. 19.gs beigās parku plānojis W.M.A.Engelhards. Tas sastāv no vairākiem patstāvīgiem nogabaliem ar savām ceļu sistēmām, skatu perspektīvām, stādījumu īpatnībām. Ap 1809.gadu Kazdangas parks vēl bijis diezgan mazs. Tas bijis vecu liepu ieskauts dārzs ar daudziem retiem augļu kokiem, blakus parkam neliels mežiņš, kas savienots ar kļavu-bērzu un pīlādžu alejām. Pils otrā pusē bijusi liela lauce, kuras lielāko daļu aizņēmis Rožu dārzs.
Šobrīd Kazdangas parks pēc platības (196 ha) ir viens no lielākajiem un dendroloģiski bagātākajiem Latvijas muižu parkiem. Tajā ir vairāk nekā 200 sugu koku un krūmu. No tiem 127 sugas – svešzemju. Parks iekļauj visu Kazdangas centra teritoriju, ietverot arī Kazdangas pili un teritoriju ap  baronu Manteifeļu dzimtas kapenēm, kuras uzsāka veidot pašā 20. gs. sākumā, bet darbus pārtrauca līdz ar Pirmo pasaules karu. Parkā izveidotas atpūtas vietas, dekoratīvi elementi. 
Kazdangas pili sāka celt 1800. gadā. Tās projekta autors ir Eiropā pazīstamais arhitekts J. G. A.Berlics, kurš izmantojis arhitekta Dž. Kvarengi projektu. Muižas ansambli veidoja arī Kavalieru nams, graudu klēts, dzīvojamā māja, zirgu stallis, trīslaidumu tilts pāri gravai u.c. ēkas. 1924. g. pilī sāka darboties Kazdangas Lauksaimniecība un zivkopības valsts skola. Mūsdienās šeit izveidots Kazdangas muzejs un Tūrisma informācijas punkts.

Atrodas Kraujā – Daugavas ielejas krasta malā un nogāzēs. Atrodama informācija, ka šajā vietā Livonijas kara laikā atradusies krievu karaspēka nometne. Muižas nosaukums cēlies no vācu Hof zum Berg – „Kalnu muiža”. Pēdējie muižas īpašnieki līdz 1. pasaules karam bija grāfu Šahno dzimtas pārstāvji. Viens no tiem – Marians Šahno 1910. gadā uzceļ muižas pili, kas bija būvēta eklektisma formās. Daļēji nojaukta tā pārdzīvo padomju laikus, līdz 2002. gadā nodeg. Līdz mūsdienām saglabājušās vien ēkas sienas, kuras slēpj biezs augājs. Var tikai iedomāties, kādi skati šeit kādreiz pavērušies uz Daugavas ieleju! Muižas parks ir vietējo iedzīvotāju pastaigu vieta.

Veidots 1900. gadā pie Pērses ietekas Daugavā (tagad – Pļaviņu HES ūdenskrātuvē) un tajā apskatāmi 17. gs. zviedru lielgabali un viduslaiku kapu pieminekļi. Parkā (pie vidusskolas) atrodas atjaunotā strūklaka „Fauna galva”, kas 20. gs. trīsdesmitajos gados atradās netālu no leģendārā Pērses ūdenskrituma (tagad zem ūdens), kura vietu upes krastā iezīmē akmens skulptūra „Pērses meitene” (autors: J. Zihmanis). Celiņš aizved gar tēlnieka Ģ. Burvja veidoto 11 m augsto koka skulptūru „Mūžībai” un koktēlnieku – brāļu Rūrānu veidoto „Pūcīti”.

Māras birzs atrodas apmēram 4 km no Īles, Zebrenes virzienā. 2012.gada pavasarī iestādītā piemiņas birzs ir biedrības „Zebrus draugi” veltījums šīs apkaimes ļaudīm un viņu dzimtajām mājām, kas pēdējā gadsimtā ir zudušas no Latvijas kartes. Valsts meža izcirtumā iestādīto jauno kļavu, liepu un ozolu birzs centrā izveidots Māras altāris – simbolisks akmeņu krāvums, kurā katrs, kas jūt piederību šim apvidum, var pievienot savu akmeni. Birzs projekta un altāra autors - V.Lukjanovs.

Viens no raksturīgiem karsta parādību piemēriem, kur nelielas upītes - strauta ūdeņi pazūd vairākos ūdensrijējos un pēc kāda brīža - iespaidīgās Lauces ielejas krastos iznāk spēcīgu avotu veidā, tālāk ieplūzdami Lauces upē. Šī parādība dinamikā vislabāk ir novērojama pēc lietavām vai pavasaros sniega kušanas laikā un kādu brīdi pēc tam.