Baznīcas

Atrodas Kuršu laukuma malā, E. Veidenbauma ielā 1. Pilsētas vecākā baznīca, par kuru saglabājušās ziņas no 1508. gada. Pirmais dievnams šajā vietā bija celts no koka. Pēc vairākkārtējām pārbūvēm (pēdējā - 1893. g. Liepājas arhitekta Paula Marksa Berči vadībā), tas ieguvis tagadējo neogotiskā stila veidolu ar gandrīz 60 m augstu torni. Baznīcas iekārta ir slavena ar vienu no izcilākajiem Latvijas baroka laika meistardarbiem (kokgriezējs Nikolass Sēfrenss jaunākais) - altāri, kam 2012. g. atzīmēja 350 gadskārtu. Altāri uzskata par vienu no izcilākajiem tā laika Austrumeiropas darbiem. Tā retabls (5,8 x 9,7 m) ir pazīstams ar Kristus ciešanu tematisko ciklu. Dievnamā atrodas trešās lielākās Latvijas ērģeles, kas darinātas pēc komponista un ērģelnieka Alfrēda Kalniņa skices. Baznīcu var apskatīt no iekšpuses un uzkāpt tās tornī.

 Pirmā baznīca šeit bijusi jau 18. gs. sākumā. Tad tapusi otrā un trešā (1847. – 1848.) – tagad redzamā. Dievnams cieta gan 1. pasaules kara, gan padomju laikā, kad no 1969. – 1993. gadam te bija izvietots vatelīna cehs. Šobrīd ēka pamazām atgūst savu veidolu. Jāpiebilst, ka laikā no 1826. – 1856. g. dievnamā par ķesteri un ērģelnieku strādājis latviešu dzejnieks un tulkotājs Ansis Līventāls (1803. – 1878.). Viņa kaps ar pieminekli atrodas blakus baznīcai. Turpat arī 1. pasaules karā kritušo vācu un krievu karavīru kapi un mācītāja un rakstnieka Jakoba Florentīna Lundberga (1782. – 1857.) kapa piemineklis.

 Atrodas nelielās Dvietes centrā. Tās baltais stāvs ir redzams jau pa lielāku gabalu. Pirmo koka baznīcu šeit cēla 1775. g. vietējās muižas īpašnieka grāfa J. K. Višlinga vadībā. Pēcāk dievnamu nojauca un pārveda uz Zarinku kapiem. Mūsdienās redzamās Dvietes katoļu baznīcas (neobaroka stilā) ar diviem torņiem celtniecību 1864. g. īstenoja ar grāfa Kazimira Plātera - Zīberga dotā finansējuma palīdzību. Dievnamu sagrāva 1. pasaules kara laikā, tāpēc līdz tā atjaunošanai un iesvētīšanai 1929. g. kā lūgšanu telpu izmantoja Dvietes muižas magazīnas klēti (divslīpņu jums), kas atrodas Dvietes – Bebrenes ceļa malā un tagad ir atjaunota. 1940. g. apkārt baznīcai uzcēla mūra žogu ar kārniņu jumtu, bet 20. gs. 70. gados uzbūvēja draudzes māju. Dievnamā ir īpaši grezns sakrālā baroka interjers, ko uzskata par krāšņāko bijušajā Daugavpils rajonā.

Braucot pa Neretas – Ilūkstes ceļu, dievnams saskatāms jau pa lielāku gabalu. Tas celts 1805. g., bet restaurēts - 1888. g. Baznīcas iekšpusē ir saglabājies sākotnējais altāris, kancele un ērģeļu prospekts. Pie tās apbedīti 1. pasaules karā kritušie vācu karavīri. Uz ēkas rietumu sienas novietotas divas piemiņas plāksnes, kas godina 1. pasaules karā kritušos Lašu pagasta iedzīvotājus un padomju laikos represētos.

Atrodas 1,2 km dienvidos no Ģipkas centra, otrpus Jūrmalas – Kolkas ceļam (P 131). Grūti noticēt, ka tagad redzamā un no laukakmeņiem būvētā baznīca ir tapusi pavisam nesen – pēc 1992. gada, jo iepriekšējā nodega padomju laikā – 1979. g. Ironisks ir apstāklis, ka baznīcas tornī pēc 2. pasaules kara atradās Dundagas mežniecības uguns novērošanas postenis. Ugunsgrēka laikā gāja bojā greznais altāris un ērģeles, taču altārgleznu „Kristus pie krusta” izglāba. Tagad dievnams atkal kalpo savam pamatmērķim.

 Atrodas Neretas centrā, Rīgas ielā 2. Baznīcu (baroka stils ar vēlīnās gotikas iezīmēm) uzskata par vienu no vecākajiem Zemgales dievnamiem. To cēla laikā no 1584. - 1593. g. pēc grāfa Vilhelma fon Eferna iniciatīvas (pārbūvēts 1679. g.). Baznīcā atrodas Vilhelmam fon Efernam un Georgam fon Efernam veltīti no akmens kalti kapakmeņu ciļņi, kas darināti 16. gs. beigās (G. Eferna kapakmens – izcilākais agrīnā ziemeļu manierisma mākslas darbs Latvijā), P. Handlera darināta altārglezna (1863. g.), R. Knaufa būvētas ērģeles (1893. g.), E. Baijermana veidotas logu vitrāžas (1900. g.), 17. un 19. gs. griestu lukturi. Baznīcas apmeklētāji var apskatīt Neretas un tās apkārtnes ainavu no 38,6 m augstā savdabīgā baznīcas astoņstūru torņa.

Atrodas t.s. Baznīcu kalnā - A. Pumpura ielā 11 a. Varenais neobaroka stilā celtais dievnamu tapis 1905. g. Pastāv viedoklis, ka par šīs baznīcas prototipu izmantotas Aglonas vai Krāslavas bazilikas, kā arī Rietumeiropas baznīcu paraugi. Tās interjeru rotā divstāvīgs altāris, kurā novietota spāņu gleznotāja B. E. Muriljo pazīstamās gleznas “Svētā Dievmāte” kopija. 1909. g. baznīcā uzstādīja poļu meistara Ādolfa Hofmana būvētās ērģeles.No būvniecības laika saglabājusies arī pārējā baznīcas iekārta.

Nautrēnu (Rogovkas) Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas Romas katoļu baznīca būvēta no ķieģeļiem pseidobaroka stilā ar diviem augstiem torņiem vecās baznīcas vietā no 1901. līdz 1914. gadam. 1939. gadā pirktas ērģeles, kuras ir valsts nozīmes mākslas piemineklis.

Būvēta ap 1625. gadu. Vairāku gadsimtu garumā dievnams bija galvenā suitu kopienas svētvieta, - tās garīguma un identitātes atbalsts. 1882. gadā baznīcu paplašināja uz sāniem, piešķirot tai mūsdienās redzamo krusta formu. Dievnama interjerā ir apskatāmi holandiešu kokgriezēja Johana Mertensa darbi, kas tapuši ap 1715. gadu. Ērģeles ir būvējis F. Veisenborns 1893. gadā Jēkabpilī. 1910. g. tapa altārglezna. Zem baznīcas atrodas aizmūrētas Šverinu dzimtas kapenes. Dievnamu var aplūkot arī no iekšpuses, iepriekš piesakoties.

The church was built in 1835, and its greatest treasure is the organ, which was built by Karl Bittner in 1854.  The manse is being restored.  Boats are available for rental.

Целостное здание церкви строилось в 1780 – 1781 гг. во времена барона Х.Ф. Бера, а перестраивалось в 1876 и 1888 гг. Церковь известна своим алтарем и кафедрой, выполненными в стиле рококо, и построенным в первой половине XVIII века органом. Церковь можно осмотреть изнутри.

Das Gotteshaus ist von 1937 bis 1940 gebaut worden und als sein Prototyp hat die Auferstehungskirche in Kaunas in Litauen gedient. Die Kirche ist ein einschiffiges Gebäude, das in geometrisch rechteckigen Formen gebaut ist, die dem Stil Funktionalismus charakteristisch sind. In der Kirche befindet sich ein großer Altar aus Holz, eine Kanzel und zwei Seitenaltäre (am Anfang des 19. Jh. hergestellt), die früher die Kirche von Rokišķi geschmückt haben. Aus der Kirche von Rokišķi wurden die beiden Altäre hier gebracht, weil in der Kirche von Rokišķi eine neue Innenausstattung hergestellt wurde. Im Jahr 1997 hat die Kirche die Blaue Fahne des Europäischen Kulturerbes erhalten. Neben dem Gotteshaus befinden sich das in der zweiten Hälfte des 19. Jhs. aus roten Ziegeln gebaute Tor der katholischen Kirche und der Park der Selen.

Lai arī dievnama pirmsākumi meklējami 18. gs. sākumā, tā celtniecību (arhitekts Johanns Eduards de Vite) pabeidza viena gada laikā 1834. – 1835. g. (vēlīnā klasicisma stils). Būvniecības darbus finansēja Krievijas cars. Gan baznīcas atrašanās piejūrā, gan arī tās nosaukums liecina, ka tā celta, godinot Svēto Nikolaju, kas ir visu jūrnieku un zvejnieku aizbildnis. Baznīca apskatāma arī no iekšpuses, kur uzmanība jāpievērš ērģelēm un altārgleznai (1888. g.).

The Velēna Lutheran Church is at the crossing of the Smiltene-Gulbene-Lizums roads. It is said that the roof of the first wooden church at this location had a peat moss roof. The organ from the Sauer company still works, and it is one of the best organs in Latvia. The organist offers guided tours of the church.

Celta 1933. g. vietējai brāļu draudzei. Baznīcā atrodas glezna “Kristus” (1850. g.) un Liepājas meistara Jēkaba Jauģieša 1920. g. darinātās ērģeles. Mūsdienās dievnamu izmanto Bārtas draudze. Pie baznīcas novietots akmens apkaimes represētajiem iedzīvotājiem.

Traķu pirmsākumi ir meklējami Senajos Traķos, kas atrodas 4 km dienvidaustrumos no Traķu centra. Uzskata, ka Senos Traķus ir dibinājis Lietuvas dižkunigaitis Ģedimins (~ 1275. – 1341.) 14. gs. pirmajā pusē. 14. gs. otrajā pusē šeit uzcēla mūra pili, no kuras līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai nostāvināti zemes vaļņi. Laikā no 1345. – 1382. g. tajā valdīja Ģedimina dēls – Ķēstutis (1297. – 1382.). Senajos Traķos dzimis arī viens no izcilākajiem viduslaiku Lietuvas valdniekiem – Ķēstuta dēls - Vītauts Dižais. Kā pilij, tā arī tās valdniekiem bija nozīmīga loma sekojošajos krusta karos un cīņās. 1391. g. pils tika sagrauta cīņas laikā ar Vācu ordeni, kādēļ arī zaudēja savu stratēģisko nozīmi. 1405. g. benediktīniešu mūki šajā vietā uzcēla baznīcu, bet 18. gs. beigās - jaunu un lielāka apjoma klosteri, kura vienu no korpusiem 1889. g. pārbūvēja par baznīcu.

 Atrodas Viesītes rietumdaļā - Kaļķu ielas malā uz t.s. Vales kalniņa (ledāja veidots oss). Kā interesants ir jāmin fakts, ka 1919. g. šajā vietā Viesītes aizstāvji sakāva bermontiešu armiju. Baznīcas pamatakmeni lika 1937. g. 15. augustā (Varoņu piemiņas dienā), iesvētīja 1939. g., bet atjaunoja 1994. gadā. Dievnama celtniecību finansiāli atbalstījis profesors Pauls Stradiņš. Tajā atrodas L. Caunes altārglezna. Austrumos no baznīcas –Vales kalniņa piekājē uzstādīts P. Stradiņam veltīts piemineklis.

Atrodas ziemeļos no Vienības laukuma. Pirmo mūra baznīcu Ilūkstē uzcēla par grāfu Plāteru – Zībergu dzimtas līdzekļiem 1754. - 1769. g., bet tagadējo - 1816. g. 1861. g. dievnams pārgāja pareizticīgo, bet 1920. g. atgriezās katoļu draudzes rīcībā. Baznīcu atjaunoja 1921. g. Dievkalpojumu laikā tā apskatāma no iekšpuses.

Atrodas skaistā vietā – Elernes loka ziemeļdaļā, Daugavas senielejas malā. Mūsdienās redzamais dievnams celts no tēstiem laukakmeņiem iepriekšējo vietā laikā no 1934. - 1961. gadam. Pēc baznīcas uzcelšanas padomju vara tajā izvietoja klubu, tādēļ draudze baznīcu atguva tikai 1989. gadā. Šīs vietas agrākais nosaukums – Naujene (Novene) ir lietuviešu cilmes. Savukārt, Juzefovas vārds cēlies no vietējā muižnieka Juzefa (Jezupa) Šadurska.

Vecākā Igaunijas no akmens celtā (uzsāka 1227. g.) baznīca. Baltijā unikāls 13. gs. kristīšanas akmens. Veci sienu gleznojumi.

Atrodas pilsētas centrālajā daļā, Latgales iela'88 b. Mūsdienās redzamās vietā 1685. g. par Krakovas karavadoņa Beļinska līdzekļiem bija uzcelta koka baznīca, ko atjaunoja 1749. g., līdz 1887. g. tā nodega negaisa laikā. Gadu vēlāk sākās divtorņu baznīcas būvniecība (gotikas stils). To iesvētīja 1904. g. Šis ir viens no iespaidīgākajiem Latvijas dievnamiem. Uzmanību ir vērts pievērst vitrāžām ar Sv. Meinarda un Alberta attēliem. Blakus baznīcai atrodas Rēzeknes - Aglonas diecēzes centrs ar bīskapa sēdekli.

Atrodas Lielvārdes parkā, blakus Andreja Pumpura Lielvārdes muzejam. Tagad redzamais dievnams atjaunots 1932. g. – iepriekšējās - 1747. g. būvētās un 1. pasaules kara laikā sabombardētās baznīcas vietā. No ēkas interjera ir jāpiemin vairāki mākslas pieminekļi: altāris, kancele, baznīcēnu soli, Kārļa Miesnieka altārglezna “Jēzus Ģetzemanes dārzā” (1939. g.). Pie baznīcas austrumu sienas apskatāms zemē daļēji iegrimis akmens krusts – t.s. Krustakmens. Uzskata, ka tas ir sens kapakmens.

Atrodas Lielajā ielā 34 a. Vēlīnā klasicisma stilā celtā baznīca pēc muižnieka Nikolausa fon Korfa ierosmes būvēta laikā no 1828. - 1830. gadam. Dievnams ir interesants ar to, ka tajā apskatāms Vidzemes sakrālmākslā rets altāra tips – kancelaltāris (kancele un altāris ir apvienoti arhitektoniski vienotā mākslinieciskā kompozīcijā).

 Atrodas Mazā Subates ezera ziemeļaustrumu krastā.Dievnams celts 1685. – 1686. g. bizantiskā stilā pēc Prodes muižas īpašnieka H. F. Ostena - Zakena rīkojuma. Šī ir vienīgā Latvijas baznīca, kuras arhitektūra atgādina 17. gs. beigām raksturīgās ideālā protestantu dievnamu formas. Interesanti ir ēkas stūros izvietotie mazie tornīši. Dievnama iekšpusē atrodas bagātīgi ornamentēts un skulptūrām rotāts kokgriezumu ansamblis, t.sk. - 17. gs altāris, kancele un biktssols, kā arī 17. - 18. gs. mākslas darbi un 1682. g. atliets zvans. Jāpiemin, ka daļu no baznīcas interjera ir veidojuši Stelmužes koktēlnieku skolas amatnieki.

Atrodas Daugavas labajā krastā. Uz baznīcu paveras labas skatu perspektīvas no dažādām Piedrujas vietām. Pirmo – koka dievnamu Piedrujā uzcēla pēc kņaza Jana Stapehas rīkojuma 1632. gadā. 1759. g. tas nodega. Mūsdienās redzamais baroka stilā celtais mūra dievnams (iespējams, projekta autors – itāļu arhitekts A. Paroko) ar diviem torņiem tapis 1759. gadā. Zem 27 m augstās (torņu augstums) celtnes atrodas pagrabtelpas. Torņos izvietoti trīs zvani (lielākais no 1711. g., vidējais – 1897. g., mazākais – no 1619. g.). Lielākais zvans sver gandrīz 0,4 tonnas. Dievnama interjerā apskatāmi daudzi nozīmīgi kultūrvēstures pieminekļi – centrālais koka altāris ar Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas gleznu, trīs 18. gs. altāri, 19. gs. sākuma kancele, Sv. Antona altāris, freska ar Sv. Trīsvienības attēlu, baznīcas trauki no 17. gs. u.c. Ēku ieskauj plašāks dārzs ar mūra žogu un mūra kapličām žogu stūros. Dārzā atrodas prāvestu Kazimira Konvalevska un Broņeslava Stefanoviča kapu vietas. Pēdējam bija liela loma dienama atjaunošanā pēc 1. pasaules kara. Piedrujas draudze ir sākusi veidoties 17. gs. pirmajā pusē.

Kaltenes luterāņu draudzes un baznīcas vēsture aizsākusies 1567. gadā, kad Kurzemes hercogs Gothards Ketlers izdevis pavēli būvēt Kurzemē jaunas baznīcas. Kā viena no tām tapusi arī baznīca Kaltenē. Tā saukusies par Svētās Katrīnas baznīcu. 1848. gadā vecās koka baznīcas vietā uzcelta baznīca no māla kleķa. 1880. gadā tai piebūvēta sakristeja, bet pati baznīcas ēka tikusi pārbūvēta un paplašināta 1896. gadā. Tā cietusi pirmā pasaules kara laikā no krievu mīnu kuģa šāviņa. Baznīca atjaunota 20.gs. divdesmito gadu pirmajā pusē. Kaltenes baznīcas altārgleznu „Kristus un Sv. Pēteris uz jūras” gleznojis M.Pols 1898. gadā (pēc R.Rihtera darba motīviem).18.gs. darinātā kancele un ērģeles, kas atrodas baznīcā ir valsts aizsargājamie kultūras pieminekļi. Ērģeles būvējis ērģeļu speciālists Augusts Martins 1843. gadā, un tās sākotnēji uzstādītas Gulbenes baznīcā. 1943. gadā ērģeles pārvestas uz Kaltenes baznīcu. Šīs ērģeles ir vecākais līdz mūsdienām saglabājies A.Martina būvētais instruments. Baznīcas zvans izgatavots 2006. gadā „Liepājas Metalurgā”. 2012. - 2013. gadā pie baznīcas uzcelta jauna draudzes māja. Pie baznīcas vārtiem uzņemti pirmie kadri kinofilmai "Il­gais ceļš kāpās", kā arī "Meldru mežs". Turpat netālu atrodas mājas ar nosaukumu „Putniņi”. 1921. g. šajās mājas Kaltenē viesojies pats tā laika Kultūras ministrs Rainis. Šeit tajā laikā atradās veikals. 2. pa­saules kara laikā vācieši nodedzināja vecās Putniņu mājas. (Avots: Rojas TIC)

1699. g. Ņukšu centrā Pasienes dominikāņu mūki uzcēla kapliču, kuras vietā 1765. g. muižnieks Hilzens uzbūvēja jaunu baznīcu. Telpām kļūstot par mazu, 1922. - 1926. g. uz vecās baznīcas pamatiem uzcēla jaunu un lielāku – tagadējo Pildas katoļu baznīcu, ko dēvē par vienu no skaistākajiem Latgales koka dievnamiem. Ēkā atrodas 18. gs. otrajā ceturksnī darināts centrālais altāris un divi sānu altāri, kas tapuši ap 1700. g. Baznīcu var apskatīt arī no iekšpuses.

Atrodas Bauskas vēsturiskajā centrā, Plūdoņa ielā 13 a un ir šīs pilsētas daļas vecākā ēka. Dievnams celts 1591. - 1594. g. vēlās gotikas stilā, bet tornis piebūvēts 1614. g. Baznīcas iekšpusē atrodas nozīmīgi mākslas pieminekļi: altāris (1699. g., pārbūvēts 1861. g., mākslinieks J. Dērings), kancele (1762. g.) un ērģeļu prospekts (1766. g.) – abi Nikolaja fon Korfa dāvinājums, draudzes soli (17. gs. vidus – 18. gs. sāk.), senākais no koka veidotais Bauskas ģerboņa attēlojums (1640. g.), deviņas 16. – 17. gs. kapu plāksnes, epitāfijas u.c. Baznīca, kurā ir vērts ieiet!

Atrodas Jasmuižas austrumdaļā. Dievnams celts 1815. g., bet pārbūvēts 1932. g.

Preiļos, blakus viesu namam „Pie Pliča” (Raiņa bulvāris) ikviens var apskatīt un ieiet Latgales un Latvijas mazākajā dievnamā – kapelā.

Atrodas Gudenieku ciema dienviddaļā. Tagad redzamais dievnams celts laikā no 1930. – 1947. g. Tās interjerā atrodas baznīcas altāris, kura sastāvdaļa ir 17. – 18. gs. mijā tapušie Subates meistaru rotājumi – eņģeļu skulptūras (vienīgie tādi Kurzemes baznīcu baroka dekoratīvajā tēlniecībā), kas piestiprinātas pie ēkas sienām abpus altārim. Iespējams, ka arī Pestītāja figūra uz krusta ar guļošo jēru pie kājām ir minēto meistaru darinājums. No kurienes un kā baznīca ieguvusi Subates meistaru darbus – nav zināms. Ērģeles ar koka stabulēm darinājis Juri Bokums. Sezonas laikā baznīca apskatāma arī no iekšpuses.

Unikāla ar savu 17. gs. attālāk no baznīcas celto zvanu torni.

Mūsdienās redzamais iespaidīgais dievnams tapis ilgākā laika posmā. Jau 1870. g. latviešu draudze sāka vākt ziedojumus neogotiskās baznīcas celtniecībai, ko pabeidza 1904. gadā (V. Neimaņa projekts). Ēkas iekšpusi rotā dekoratīvi zvaigžņu velvju griesti, bet tās altārdaļā izvietotasmākslinieka J. Šķērstena veidotās vitrāžas (1940. g.) un 17. gs. kristāmtrauks. Baznīcu ieskauj plašs dārzs.

Atrodas Sēravotu ielā 10. Historisma stila celtne būvēta no koka 1899. gadā un ir jaunākā no trijām Ķemeru baznīcām. Baznīcu no iekšpuses var apskatīt dienās, kad notiek dievkalpojumi. Pārējā laikā – no ārpuses.

 Sv. Gara pareizticīgo baznīca un vīriešu klosteris, kā arī klostera teritorijā esošā Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja pareizticīgo baznīca atrodas Jēkabpilī, Brīvības ielā 200. Bizantiešu stilā celtā Sv. Gara pareizticīgo baznīca tapusi laikā no 1853. - 1886. g. iepriekšējās - 17. gs. otrajā pusē celtās un 1773. g. nodegušā koka (kokmateriālus tās celtniecībai bija piešķīris Kurzemes hercogs Jēkabs) dievnama vietā. Pie baznīcas atradies Sv. Gara vīriešu klosteris. 1903. g. Otrajās Lieldienās baznīcā izcēlās ugunsgrēks, pēc kura nesadega vienīgi Jaunavas Marijas glezna. Baznīca cieta 1. pasaules kara laikā un to atkal atjaunoja 1933. g. Blakus Sv. Gara pareizticīgo baznīcai atrodas Jēkabpils vecākais dievnams - 1774. g. celtā mūra baznīca, kas nosaukta Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja vārdā. Šī baznīca izceļas ar saviem nelielajiem izmēriem – 17 x 19,5 m. Mūsdienās te darbojas Sv. Gara pareizticīgo baznīcas klosteris, ko interesenti var apskatīt arī no iekšpuses. Kompleksu ietver iespaidīgs, Latvijas pilsētvidei neraksturīgs 17.gs. mūra žogs.

1891. gadā dibinātais Kuremē klosteris ir mūsdienās vienīgais atvērtais pareizticīgo sieviešu klosteris Igaunijā. Aizvēsturiskos laikos Kuremē teritorijā atradās igauņu svētbirze un kalna pakājē – upuravots, kas tagad savu dziedniecisko īpašību dēļ ir pazīstams kā “svētavots”. Klostera vārti ir atvērti apmeklētājiem, lai varētu apstaigāt teritoriju un iepazīties ar klostera iemītnieču ikdienas dzīvi. Lai pamatīgāk apskatītu visu kompleksu, ieteicams pasūtīt vietējā gida pakalpojumus.

Šo sakrālo celtni uzskata par vecāko Zemgales baznīcu, kas joprojām pilda savu pamatfunkciju. Tās celtniecību uzsāka 1567. g. un pēc nopostīšanas atjaunoja 1614. g. Pēc poļu - zviedru un Ziemeļu kara to atkārtoti atjaunoja 1815. g. Dievnamu var apskatīt arī no iekšpuses.

Meklējama uz dienvidiem no Ludzas pilskalna, vietā, kur paveras skaists skats un Lielo Ludzas ezeru. Pirmā katoļu baznīca Ludzas Baznīckalnā bija celta 1687. g., taču tā nodega ugunsgrēkā. 1738. g. uzcēla jaunu koka baznīcu baroka stilā, ko krāšņā interjera dēļ dēvēja par Latvijas skaistāko koka dievnamu. Tā nodega 1938. g. lielajā pilsētas ugunsgrēkā. Tagad redzamās celtniecību uzsāka 1939. g., bet pilnībā pabeidza un atjaunoja tikai deviņdesmito gadu sākumā.

Augstākā vieta Daugavpils dienviddaļā 18. Novembra ielas apkaimē, kur salīdzinoši nelielā teritorijā, ~ 0,3 km rādiusā atrodas četru konfesiju dievnami – Daugavpils Pirmais vecticībnieku lūgšanas nams (1908. – 1928.), Daugavpils Sv. Borisa un Gļeba pareizticīgo katedrāle (1905.), Daugavpils Dievmātes katoļu baznīca (1905.) un Daugavpils Mārtiņa Lutera katedrāle (1893.).

Stāsta, ka pati pirmā baznīca krasta erozijas rezultātā ir ieskalota jūrā. Tagad redzamais dievnama veidols ir tapis 1862. gadā. Kā jau suitu novadam raksturīgi, šī ir katoļu baznīca, atšķirībā no pārējās – luteriskās Kurzemes. Baznīcā atrodas 19. - 20. gs. mijā tapusī altārglezna „Dievmāte” un ērģeles. Interesanti ir baznīcas durvju apkalumi. Pie baznīcas griestiem ir piekārts burinieks, kas saistīts ar stāstu par kāda kuģa laimīgo izglābšanos, no kā šī apdzīvotā vieta ieguvusi pirmo nosaukumu – Fēliksberga (Laimīgais kalns).

Ēka uzcelta 1800. g. un pārbūvēta 1825. g. Zosnas katoļu baznīca ir viena no mazākajām Latgales koka baznīcām un vecākais Rāznas nacionālā parka dievnams. Ēkā atrodas slavena altārglezna “Madonna ar bērnu’’. Ievērības cienīgi ir arī vārti, žogs (celti no sarkanajiem ķieģeļiem un laukakmeņiem) un zvanu tornis. Netālu no baznīcas dzīvo pārvaldniece, ar kuru var vienoties par baznīcas apskati.

Apskatāmas iespaidīgās ap 1500. g. celtās baznīcas drupas. Ēka cieta pēc 1941. g. aviācijas uzlidojuma.

Vienkāršās formās celta vienstāvu ēka, virs kuras ieejas uz jumta novietots krusts. Kaut arī pati Pitraga draudze ir dibināta 1890. gadā, dievnams celts 1902. gadā, bet atjaunots 1925. – 1926. g. pēc ugunsgrēka 1. pasaules kara laikā un arī neatkarīgās Latvijas laikā.

Līdz 18. gs. šajā vietā bija koka baznīca, kamēr 1798. g. uzcēla mūra baznīcu, kas cieta 1. pasaules karā, bet 2. pasaules kara laikā to uzspridzināja. Tikai pusgadsimtu vēlāk - 1991. gadā tika uzsākti atjaunošanas darbi, kas joprojām turpinās. Tagad redzamais dievnams ir iepriekšējā līdzinieks.

Dievnamam ir unikāls astoņstūru veidā darināts zvanu tornis (uzbūvēts ap 1800 gadu). Skats uz Lūšiai ezeru.

Meklējama Gosporos, starp Rīgas – Daugavpils šoseju (A 6) un Daugavu. Apjomā nelielais dievnams būvēts 1820. gadā romāņu stilā no laukakmeņiem senas kapsētas vietā. Tuvāk Daugavai ir izveidota aka, no kuras iztek Svētavots, kam piedēvē dziednieciskas īpašības. Pie baznīcas novietots dobumakmens.

Redzama jau pa lielu gabalu no abiem Daugavas krastiem. Baznīcu cēla 1909. - 1913. gadā. Kā interesants ir jāmin fakts, ka tās būvniecībā izmantoto sarkano ķieģeļu kvalitāte bijusi slikta, tādēļ kopš 1939. g. ir nomainīti ap 60 000 ķieģeļi! Neskatoties uz to, dievnams ir nominēts kā viena no iespaidīgākajām Latvijas sakrālajām celtnēm. Tās būvniecībā pielietoti neogotikas stila dekoratīvie elementi, bet interjera iekārtas - altāris, kancele, ērģeļu luktas, baznīcēnu soli un mūsdienās izgatavotie biktssoli ir veidoti gotiskās formās. Ērģeles būvētas 1931. gadā. Baznīca cieta 1. pasaules kara laikā un to atjaunoja 1921. g. To ieteicams apmeklēt gida pavadībā.

Atrodas t.s. Baznīcu kalnā - Tautas ielā 2. Šo uzskata par vienu no krāšņākajiem Latvijas pareizticīgo dievnamiem, kura ārējo veidolu izrotā daudzo torņu kupoli. Tā celta 1905. g. kā Dinaburgas garnizona baznīca ar daudziem nozīmīgiem mākslas pieminekļiem interjerā, t.sk. 19. gs. ikonām. Dievnams ir ikdienā atvērts un apskatāms no iekšpuses.

Atrodas pilsētas centrā, Atbrīvošanas alejā 89. Dievnama celtniecība (neoromantisma stils) noritēja laikā no 1936. – 1939. g. (arhitekta Pavlova mets), bet to iesvētīja pirms celtniecības beigām 1937. g. Tā godina Sāpju Dievmāti, kurai veltīts centrālais altāris. Ēkā izvietotas 20. gs. sākumā veidotas svētbildes, bet dārzā pie ieejas - Fatimas Dievmātes statuja. Dievnams apskatāms arī no iekšpuses.

Atrodas Līvānu ziemeļdaļā, Baznīcas ielā 17. Dievnams uzbūvēts 1861. g. un paplašināts 1880. gadā. Pēc nopostīšanas 1. pasaules kara laikā to atjaunoja 1918. gadā. No interjera ievērības cienīgas ir ērģeles (uzstādītas 1936. g.), glezna „Svētais Jānis Kristītājs” (mākslinieks Šēnbergs) un 14 Krusta ceļa gleznas, kas ir vācu mākslinieka Fogela gleznu kopijas (19. gs. pirmā puse). Kopš 20. gadsimta sākuma bez izmaiņām ir saglabājies tikai Ostrabramas Dievmātes altāris ēkas labajā pusē. 2007. gadā nokrāsoja dievnama fasādi. Šo darbu laikā, no ēkas sienas izņēma nesprāgušu artilērijas lādiņu, kas bija iestrēdzis 1. pasaules kara laikā.

 Braucot pa Saukas ezera ziemeļu krastu (kur ceļu krustojums uz Klauci), koku ieskauta redzama Saukas luterāņu baznīca. Mūsdienās esošais ir trešais dievnams šajā vietā. To atklāja 1827. g. un tas apskatāms g.k. no ārpuses. Baznīcas altāris rotāts ar apustuļu Pētera un Pāvila skulptūrām un J. Dēringa altārgleznu „Jēzus pie krusta ar Mariju un Jāni”. Ērģeles ir Jelgavas amatnieku darbs, bet to stabules nākušas no Saukas.

Atrodas Daugavas prospektā 10, starp Rīgas – Daugavpils šoseju (A 6) un Kalēju ielu. Dievnams celts laikā no 1931. - 1933. g. (arhitekts: Pēteris Kundziņš). Padomju gados tajā bija izvietota Latvijas Valsts bibliotēkas grāmatu glabātava. Pateicoties draudzes aktivitātēm 1989. g., ēku atjaunoja. Tagad tā kalpo savam pamatmērķim.

Vecauces ev. lut. baznīca ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Baznīca pirmo reizi uzcelta kā koka būve 1667. gadā, bet pēc zibens spēriena 1729. gadā tā nodega. Mūra baznīca celta 1744. gadā, savukārt 1866.gadā Mēdemu valdīšanas laikā baznīcu paplašināja līdz 500 sēdvietām, izgatavoja jaunu altāri, kanceli un uzstādīja Liepājas ērģeļmeistara Kārļa Hermaņa būvētas ērģeles. meklētājiem piedāvā doties interesantā, izklaidējošā un informatīvā ekskursijā pa baznīcu, apskatot ekspozīciju "Auce pirmās Latvijas brīvvalsts laikā" un baznīcas bibliotēku (Baznīcas grāmatas (pirmās Latvijas brīvvalsts laiks – 1918.-40.g., vācu laiks, padomju laiks un šodiena)). Baznīcā izveidotajā Mākslas telpā apskatei tiek piedāvātas vairākas unikālas ekspozīcijas: skolotājas Jadvigas Kupčes grāmatu un personīgo lietu ekspozīcija, kantātes “Dievs Tava zeme deg” vārdu autora Andreja Eglīša ekspozīcija, izcilā flamenko ģitārista Andreja Kārkliņa un režisora Kārļa Pamšes ekspozīcijas.

Atrodas Tirgoņu un Zāļu ielas krustojumā (Zāļu ielā 12). Interesanta ar faktu, ka šī ir vienīgā padomju laikā uzbūvētā (1948. g., pēc citiem avotiem – šajā gadā atjaunota) Latvijas baznīca.

Die kleinste und eine der reichtesten Kirchen Nordeuropas im Sinne der Zierelemente. Seit dem Bau im 14. Jh ist äußerlich kaum verändert worden.

Baznīca šajā vietā – blakus Livonijas ordeņa pilij (nav saglabājusies) atradās jau ~ 1380. gadu. Tagad redzamais dievnams (patiesībā – atliekas) tika nopostīts pēc 2. pasaules kara un uzspridzināta 20. gs. 70. gados. Tā drupas ir iekonservētas un virs altārdaļas uzstādīts balts koka krusts. Atrodas Salaspils dienviddaļā starp Rīgas HES dambi un ūdenskrātuvi.

Есть сведения, что церковь на этом месте была уже в 17-м веке. Церковь в сегодняшнем виде была построена с 1792-го по 1794-й год. Автор проекта куполообразного строения – главный строительный мастер Риги Кристофер Хаберланд. Форма купола обеспечивает хорошую акустику внутри здания. Алтарь расположен напротив входных дверей. Между колонн зданий находится алтарная картина, изображающая Христа и Св. Петра в бушующем море. К значимым предметам интерьера можно отнести винные чаши 18-го и 19-го века, подсвечники и другие предметы. В 2014-м году здание было реставрировано. К югу от церкви находится Катлакалнское кладбище, на котором похоронен видный лифляндский писатель и публицист немецкого происхождения Гарлиб Меркель (1769 – 1850), который сыграл значимую роль в отмене крепостного права в Балтии.

Ein hervorragendes Sakralensemble im Barockstil (17 – 18 Jh.), eine Kirche und ein tätiger Nonnenkloster.

Lipušku apkārtnē jau no seniem laikiem apmetušies vecticībnieki (lielākā draudze Baltijā). To lūgšanu namu cēla 1893. gadā. Tas daudzkārt cieta no laupītājiem, tādēļ ēkas iekšpusē izvietoja ikonu fotokopijas. Līdz 1905. gadam dievnamus varēja celt tikai tādus, lai tie no ārienes neatšķirtos no parastas dzīvojamās mājas - tiem nebija zvanu, krustu un kupolu. Likumsakarīgi - arī Lipušku lūgšanu namu cēla kā dzīvojamo ēku. Kad par to uzzināja vietējā vara, to gribēja slēgt, taču vecticībnieki blakus ikonām novietoja carienes attēlu, kas nodrošināja turpmāku tā pastāvēšanu. Apskatāms no ārpuses.

Atrodas Cesvaines ziemeļdaļā. Dievnams celts 1879. g. (neogotikas stils) no plēstiem laukakmeņiem (arhitekts M. P. Berči). Pēcāk tas divas reizes atjaunots - 1929. g. un 20. gs. 90. gadu sākumā. Baznīcā atrodas J. Bīnes altārglezna “Kristus pie krusta” (1923. g.).

Atrodas pie tilta (Akadēmijas iela 1) pār Lielupi. 1574. g. pēc Kurzemes – Zemgales hercoga Gotharda Ketlera pavēles uzsāk jaunas baznīcas celtniecību. Dievnama tornis tapa laikā no 1686. g. – 1688. g., bet 1862. g. to paaugstināja līdz 80,5 m. Baznīca nodega padomju aviācijas uzlidojuma laikā 1944. g. 27. jūlijā. 1954. g. Padomju armijas sapieri uzspridzināja ēkas atliekas. 2009. g. sākās baznīcas torņa rekonstrukcija, un šobrīd tajā izveidots izcils interaktīvais muzejs (īpaši draudzīgs bērniem) un stiklota skatu platforma.

Pareizticība Traķu apkārtnē „ienāca” jau Lietuvas dižkunigaiša Ģedimina (Gediminas) valdīšanas laikā (1316. – 1341.). Līdz 18. gs. beigām no astoņām pareizticīgo baznīcām Traķos nebija saglabājusies neviena, tādēļ pareizticīgo draudze 1863. g. uzcēla jaunu baznīcu, kas saglabājusies līdz mūsdienām un apskatāma Vitauta ielā (Vytauto gatve) 32.

Pirmā Piņķos bija koka baznīca. Ideja par jauna dievnama celtniecību radās jau 19. gs. piecdesmitajos gados, taču šīs ieceres projekta gala varianta (arhitekts J. D. Felkso) pamatakmeni ielika 1872. gada 25. maijā. Mūsdienās redzamais dievnams celts laikā no 1872. - 1874. gadam. Deviņreģistru ērģeles izgatavoja pazīstamais ērģeļbūvētājs Vilhelms Zauers 1890. gadā. 1916. g. 17. jūlijā 5. latviešu strēlnieku bataljons, kas devās uz frontes līniju pie Smārdes, apstājās pie Piņķu muižas. Minētajā datumā Piņķu baznīcā pulkvedis Jukums Vācietis noturēja sprediķi (par šo faktu vēsturniekiem ir atšķirīgs viedoklis), kas iegāja Latvijas vēsturē kā viens no pašiem nozīmīgākajiem tā laika notikumiem. Vēsturiskais notikums Aleksandru Čaku rosināja to iemūžināta savā poēmā “Sprediķis Piņķu baznīcā”. Baznīca (kultūras piemineklis) apskatāma arī no iekšpuses. Diennakts tumšajā laikā tā ir izgaismota. Blakus baznīcai atrodas latviešu strēlnieku piemiņai uzstādītais akmens.

Atrodas nepilnu kilometru no Aizkraukles pilskalna un redzama no Rīgas – Daugavpils šosejas (A 6). Dievnams celts (1688. g.) stāvā Daugavas ielejas krasta malā, gar kuru vēl izsekojams vecais Daugavpils ceļš. Laikā no 1896. -1899. g. baznīcu pārbūvēja neogotikas formās. No interjera pieminēt vērta ir A. Annusa altārglezna “Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam”. Baznīcā uzstādītas memoriālās plāksnes šejienes novadniekiem - pulkvedim Jorģim Zemitānam un arhibīskapam Arnoldam Lūsim. Kāds nostāsts vēsta, ka 2. pasaules kara laikā baznīcas torni aizķērusi vācu armijas lidmašīna un tas kļuvis šķībs.

Dievnams celts (1851. g.) un vēlāk (1876. g.) paplašināts. Tas tika sagrauts 2. Pasaules kara laikā un pēcāk atjaunots. Līdz Latvijas neatkarības atgūšanai to izmantoja par skolas sporta zāli. Pēc draudzes darbības atsākšanas (1989. g.) sākās arī baznīcas un ar to saistīto tradīciju atdzimšana. Apskatāma no iekšpuses.

Atrodas pilsētas centrā, Atbrīvošanas alejā 98. Dievnamu sāka celt 1840. g. (iesvētīja 1846. g.) un tas uzskatāms par pilsētas vecāko sakrālo būvi. Nekvalitatīvu būvniecības materiālu izmantošana un cēlāju pieredzes trūkums bija iemesls, kādēļ 1854. g. to nācās pārbūvēt. Pie baznīcas atrodas 1867. g. būvēta Sv. A. Ņevska kapliča, kas veltīta cara Aleksandra II paglābšanās faktam vilciena katastrofā un stikla mauzolejs, kurā apbedīts baznīcas mecenāts ģenerālis Karaulovs (šobrīd tiek restaurēts). Dievnams ir atvērts arī apmeklētājiem.

Baznīca atrodas pilsētas centrā - Svētā Ludviga laukumā. Dievnams, ko uzskata par spilgtāko Latgales baroka pieminekli, būvēts laikā no 1755. līdz 1767. g. pēc itāliešu arhitekta Antonio Parako projekta. Ticīgo pasaulē šī ir ļoti svarīga vieta, jo 1775. g. no Romas atveda Krāslavas patrona Svētā Donāta relikvijas, kuras 1818. g. novietoja šim nolūkam speciāli celtā kapličā. Kopš 1790. gada līdz pat mūsdienām pirmajā svētdienā pēc Svētā Pētera dienas tiek svinēti Svētā Donāta svētki. Dievnamā ir 13 altāri. Centrālā altāra freskas „Svētais Ludvigs dodas krusta karā” autors ir itāļu mākslinieks F. Kastaldi. Vēlāk centrālo altāri papildināja ar tāda paša nosaukuma poļu mākslinieka J. Mateiko altārgleznu. Baznīcas pagrabos (atjaunoti) ir apskatāmas grāfu Plāteru kapenes, kas izveidotas 1775. gadā. Tās ir patiesi iespaidīgas, tādēļ dievnamu vērts izstaigāt vietējā gida pavadībā. Dievkalpojumi notiek katru dienu, tādēļ baznīcu var apskatīt arī no iekšpuses.

Skaistkalnes Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas Romas katoļu baznīcu, kas veidota baroka stilā, uzskata par skaistāko Zemgales katoļu dievnamu. Baznīcas (iesvētīta 1692. g.) un blakus esošā klostera vēsture iesākas 17. gs. beigās, kad Skaistkalnē savu darbību uzsāk Jezuītu ordenis. 2. pasaules kara laikā tika sagrauti divi piecstāvu toņi. Līdz mūsdienām ir saglabājies sākotnējais interjers un iekārta: 12 m augsts ar kokgriezumiem rotāts centrālais altāris (17. gs.), divi sānu altāri (18. un 19. gs.), kancele (17. gs.), ērģeļu prospekts, biktssoli, kā arī marķīzes Vilhelmīnes Pauluči kapakmens (1824. g.). Sānu altārī atrodas Dievmātes Brīnumdarītājas – Latvijas Ģimeņu Aizbildnes svētbilde. Pagrabā izvietotas garīdznieku un muižnieku kapenes. Kopš 1786. g. augusta pirmajā svētdienā te norisinās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkiem veltīts dievkalpojums. Baznīcu un kapenes var apskatīt no iekšpuses. Blakus klosterim atrodas veca karsta kritene.

2021. gadā, izstrādājot un papildinot Sv. Jēkaba maršrutu Latvijā, pievienojot Sv. Meinarda etapu, Skaistkalnes Romas katoļu baznīca ir iekļauta kā etapa galapunkts - Latvijas pusē svētceļnieku maršrutam noslēdzoties un turpinoties kaimiņzemē Lietuvā.

Šīs baznīcas priekšteci (cēla 1770. g. par muižnieka Sokolovska līdzekļiem) dēvēja par Latvijas koka baznīcu arhitektūras šedevru. Dievnamu rotāja sienu un griestu zīmējumi, bet altāri - smalki kokgriezumi. Saglabājušās ziņas, ka baznīcas celtniecībā (tikai ar cirvi) nav izmantotas naglas. Jēzus Kristus Brīnumdarītāja koka statujai, kas atradās galvenajā altārī, piedēvēja brīnumainu spēku. Pie baznīcas novietotā krucifiksa svētceļnieki skaitīja lūgšanas un tālāk uz ceļgaliem rāpoja uz dievnamu. 1968. g. to izlaupīja un nodedzināja, bet statuju atrada Ludzas atkritumu izgāztuvē. Dievkalpojumus organizēja baznīcas mūra tornī, kamēr 1999. g. pabeidza jaunās - mūra baznīcas būvniecību. Atjaunots ir arī krucifikss.

Mūsdienās redzamo (pēc skaita – trešo) baznīcu cēla laikā no 1835. - 1837. g. (ampīra stilā) Mārča Sāruma vadībā. Arī šīs ēkas projektēšanā par paraugu bija ņemts Pievolgas vācu baznīcu veidols, tādēļ tā līdzīga Dzērbenes luterāņu baznīcai. Dievnama altāri rotā Otto Donnera fon Rihtera glezna “Kristus debesbraukšana” (1898. g.). E. Martina firmā būvētās 10 reģistru ērģeles (1901. g.) darbojās arī šodien. Pie Drustu baznīcas atrodas 1932. g. atklātais un formās iespaidīgais (E. Kuraua firmas veidots) granīta piemineklis 1. pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās kritušo piemiņai. Nelielā baznīcas sienas nišā novietota piemiņas plāksne komunisma terora upuriem.

Tāda paša nosaukuma ciema dienviddaļā paceļas no koka (zaļā krāsā) 19. gs. celtais dievnams, kas apskatāms no ārpuses.

Jau pēc dievnama veidola var spriest, ka vēl ne tik sen – padomju laikos ēka bija izmantota citām vajadzībām. Pēc 2. pasaules kara to atsavināja draudzei, bet torni – uzspridzināja, dievnamā ierīkojot noliktavu. 20. gs. deviņdesmitajos gados draudze uzsāka baznīcas atjaunotni un tagad tā kalpo savam pamatmērķim.

Atrodas pilsētas dienviddaļā, Siņicina ielā 4. Dievnams celts 1895. g., bet pārbūvēts 1906. g. Tā tornī atrodas trīs no sudraba un vara lieti zvani (restaurēti), no kuriem viens ir nominēts par Baltijas valstīs lielāko (4832 kg smags, zvana mēle sver 200 kg). Blakus atrodas muzejs, kas iepazīstina ar vecticībnieku kultūrvidi un baznīcas dzīvi.

Atrodas Rīgas ielā 39. Dievnams celts 1848. – 1849. g. klasicisma stilā (arhitekts A. Štauberts), bet laikā no 1924. – 1934. g. pārbūvēts (A. Vizuļa projekts). Dievnama izskatu salīdzina ar Svētā Pētera katedrāles veidolu Vatikānā. Blakus baznīcai atrodas Rīgas ielas gājējiem domātā daļa.

Pušas Vissvētās Trīsvienības Romas katoļu baznīca – koka celtne guļbūves tehnikā ir būvēta 1743. gadā par muižnieka Šadurska līdzekļiem un nodota jezuītu aprūpē. Reizē ar to Pušā tika nodibināta arī jezuītu misija (Šadursku misija). Jezuītu misija šeit pastāvēja līdz 1820. g., kad tos izraidīja. Zem baznīcas mūriem saglabājušās jezuītu kapenes. Baznīcā ir trīs altāri un latviešu ērģeļbūvētāja J. Gremzes ērģeles. Baznīcas dārzā apskatāms 10 m augstais, 19. gs. celtais zvanu tornis, kurā atrodas 1743. un 1881. g. lietie zvani. Dievnamu iekļauj mūra žogs.

No koka vietējo amatnieku celtais dievnams par grāfu Plāteru līdzekļiem tapis laikā no 1655. - 1658. gadam kā miniatūra vienjoma bazilika. Vienreizējo kultūrvēstures pieminekli uzskata par vienu no Latgales vecākajām koka baznīcām. Tās centrālā altāra kokgriezumus barokālās formās veidojuši Stelmužes koktēlnieku skolas meistari. Sānu altārī atrodas 18. gs. vidū tapusī glezna “Sv. Marija Magdalēna”. Dievnams uz patreizējo vietu – Daugavas labajā krastā ir pārvietots 1698. gadā. Ēka vairakkārt - 1890. un 1918. g. atjaunota. Baznīcai apkārt stiepjas 17. gs. beigās būvēts mūra žogs ar 19. gs. vidū celtu brīvi stāvošu zvanu torni, kas restaurēts 2002. g. Pēc dažādiem informācijas avotiem var spriest, ka Indricas draudze ir Latgalē vecākā.

Celta ~ 1560. g. vietā, kur agrāk atradusies Sakas osta. Dievnamā apskatāms > 170 gadus vecs kuģa modelis. Vietējie ticēja, kas tas aizsargā jūrniekus un bojāejas. Šāda tradīcija Latvijā ir novērojama tikai dažās baznīcās. Baznīcu var apskatīt arī no iekšpuses.

Atrodas Katedrāles ielā 1. Ķemeru vecākā baznīca celta 1893. g. Ziemeļkrievijas koka baznīcu arhitektūras formās (arhitekts V. Lunskis). Pie dievnama apglabāti 1. pasaules karā kritušie 97 krievu karavīri, kuriem 1925. g. atklāts piemineklis - melns marmora krusts. Netālu no baznīcas meklējami 2. pasaules karā kritušo un pēc kara no ievainojumiem mirušo padomju karavīru brāļu kapi un piemineklis. Šī ir senākā Ķemeru baznīca. Pēc nostāstiem tā ir celta bez nevienas naglas. Baznīcā var ieiet dievkalpojumu laikā, taču apmeklētājiem jābūt atbilstoši ģērbtiem! Pārējā laikā ēka apskatāma no ārpuses.

Atrodas Labraga – Apriķu ceļa malā. Kāds nostāsts vēsta, ka to 1896. gadā cēlis vietējais muižkungs, kurš vēlējies, lai viņa meitas laulības notiktu baznīcā. Dievnamā atrodas altārglezna "Kristus pie krusta un Sv. Marija Magdalēna", kas gleznota 19. gadsimtā (autors T. Šprengels).

Atrodas t.s. Baznīcu kalnā – 18. novembra ielā 66. Apjoma ziņā – lielākais Daugavpils luterāņu dievnams, kuru cēla laikā no 1891. - 1893. g. neogotiskā stilā no sarkanajiem ķieģeļiem (arhitekts Vilhelms Neimanis). 1941. g. baznīcā izcēlās ugunsgrēks un gāja bojā lielākā daļa no tās sākotnējās iekārtas. Turpmāko divu gadu laikā baznīcu daļēji atjaunoja, taču vēlāk tajā izveidoja noliktavu u.c. baznīcai „nepiederīgas” iestādes. 1985. g. ēka vēlreiz cieta ugunsgrēkā. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā uzsāka baznīcas atjaunošanas darbus, uzstādīja solus un altāri, kas ir Ogres Amatniecības vidusskolas audzēkņu darinājums.

Die Kirche befindet sichin dem historischen Zentrum von Subate. Das Gebäude (ohne Turm) ist im Jahr 1831 aus Feldsteinen und aus den Mitteln des Grafen Michael von Plater-Sieberg gebaut worden. Vor dem Gebäude erhebt sich ein eindrucksvoller Glockenturm. In dem Gotteshaus befindet sich die Skulpturengruppe Golgata aus dem 18. Jh., ein Kruzifix und ein bedeutendes Relief am Hauptaltar – eine Holzschnitzerei, die nach den Motiven der bekannten Freske von Leonardo da Vinci Das heilige Abendmahl geschaffen worden ist.

Die Kirche war von 1908-1925 aus gehauenen Feldsteinen im neogothischen Tudor-Stil (nach einem Projekt des Architekten Standmanis aus Liepaja) an der Stelle der ursprünglichen Eichenbohlen - Kirche von 1621 erbaut worden. Vom Kirchturm hat man eine weite Aussicht auf die Seen um Višķi. 

Atrodas Pļaviņu HES ūdenskrātuves krastā (R. Blaumaņa ielas galā) iepretim salai, uz kuras top Likteņdārzs. Baznīca (celta 1687. g.) ir vairākkārt atjaunota (1731., 1887.). Tagad redzamais tornis tapis par Stukmaņu muižas īpašnieku atvēlētajiem līdzekļiem. Baznīcā par mācītāju kalpojis Ernests Gliks. Padomju laikos ēkā atradies Stučkas vēstures un mākslas muzejs. Apmeklētāji var uzkāpt dievnama tornī (čuguna zvans!), kā arī aplūkot mākslinieka A. Dobenberga gleznas. Baznīca ir atvērta un apskatāma arī no iekšpuses.