Apmeklētāji var piedalīties zivju (butes, arī vējzivis un brekši) kūpināšanā, degustēt produkciju un noklausīties stāstījumu par piekrastes zvejniecības tradīcijām. Sētā apskatāmi ~20 lībiešu sētām raksturīgie žogu veidi.

Zāļu tējas, ārstniecības augi, žāvēti āboli, garšaugi. Saimniecība piedāvā kvalitatīvu, vietējas izcelsmes produkciju no Doles dabas parkā sastopamajiem un pašu audzētiem augiem. Ģimenes uzņēmums, kas ciena un glabā tradīcijas. Viesiem piedāvā savas zināšanas un personisku attieksmi.

Rožu laukuma pirmsākumi meklējami 1911. - 1913. gadā, kad šajā vietā izveidoja atklātu dārzu ar > 500 rožu krūmiem. Padomju laikos Rožu laukumam blakus esošajā laukumā bija novietots Ļeņina piemineklis. 2000. g. atjaunoto laukumu ieskauj Liepājas Pedagoģijas akadēmija, viesnīca “Līva”, biznesa un darījumu centrs „De Rome” (celta 19. gs., arhitekts Pauls Makss Berči, bijusī Romas viesnīca) un Liepājas Latviešu biedrības nams (1934., pamatakmeni licis Kārlis Ulmanis). Uz rožu dobes apmales ir izvietotas Liepājas sadraudzības pilsētu piemiņas zīmes. Rožu laukumam piekļaujas Zivju iela, kas nosaukumu ieguvusi no kādreizējā zivju tirgus. Zivju ielā meklējama Latvijas mūziķu Slavas aleja (no 2006. g.), kurā izvietoti 35 mūziķu plaukstu atlējumi bronzā, apskatāmas 10 plāksnes, kas veltītas populārām Latvijas mūzikas grupām, bet piecas - nu jau aizsaulē aizgājušajiem. Turpat novietota Latvijas lielākā ģitāra.

Restorāns - bārs "Agnese" atrodas viesnīcā „Wolmar”, Valmieras pilsētas centrā. Vasarās darbojas āra terase.

Latviešu virtuve: Mēlīšu salāti, Valmieras salāti, aukstā kefīra vai biešu zupa, jēra kakla karbonāde, cūkgaļas ribiņas, kartupeļu pankūkas, zemeņu zupa ar pašu gatavotu saldējumu, rupjmaizes kārtojums, upeņu krēms.

Īpašais ēdiens: Burtnieku ezera zandarta fileja.

Savdabīgs ciems abpus Minija upei, kur par galveno „ielu” kalpo pati upe. „Lietuvas Venēcija”.

Kafejnīca „Sprīdīši” atrodas rakstnieces Annas Brigaderes muzeja pagrabiņā, Tērvetes upītes krastā. Vasarās ēdienu var izbaudīt uz ārā terases. Piedāvā ballītes kopā ar Tērvetes meža labajām raganiņām un vizināšanos zirga pajūgā (vasarās) vai kamanās (sniegotās ziemās).

Latviešu virtuve: Cūkgaļas ribiņas medus mērcē, pankūkas ar ievārījumu, sēņu mērce.

Īpašais ēdiens: „Lāča ķepa”.

Bijušais Baltijas ledus ezera senkrasts. Varam tikai iedomāties ainavu pirms vairāk nekā 10 000 gadiem, kad Kurzemes pussalu klāja tundrai līdzīga veģetācija un pret stāvo senkrastu triecās ledaina ezera viļņi, kuros peldēja dažāda lieluma aisbergi. Mūsdienās vairāk nekā 20 km garā (Slīteres nacionālā parka teritorijā – ap 9 km garš posms) un līdz 42 m augstā krauja ir viena no iespaidīgākajām šāda veida reljefa formām Latvijā. Tās piekājē plešas Piejūras zemienes Irves (nosaukums tiek skaidrots ar lībiešu „īrva, īra" – „stirna") līdzenums – kādreizējais Baltijas ledus ezera dibens. Zilo kalnu krauju daudzviet šķērso nelielu strautu un upīšu (Pitragupe, Lorumupe, Kaļķupe, Mazupe u.c.) ielejas, veidojot sazarotas un pat ļoti sarežģītas gravu sistēmas, kas īpaši iespaidīgas izskatās bezlapu periodā. Daudzviet gan pašas kraujas, gan to šķērsojošo gravu un to sānu gravu krastos atsedzas pārsvarā neliela izmēra Narvas svītas smilšakmens atsegumi. Tie ir Latvijā vecāki nogulumieži, kas dabisku atsegumu veidā parādās virszemē. Neskatoties uz iespaidīgajiem izmēriem, visā Zilo kalnu garumā ir tikai dažas vietas ar plašākiem skatu punktiem (skatu tornis pie Dundagas – Mazirbes ceļa, skats no Šlīteres bākas, skats no Mežlīdumiem) un vietas, kur var patiesi izbaudīt senkrasta varenību (skati uz Zilo kalnu krauju un gravām pie Cirstes – Mazirbes ceļa, Cirstes – Riepaldu ceļa, Mežlīdumu un Vīdales - Melnsila ceļa). Te vērts atbraukt arī pavasarī, kad Zilo kalnu nogāzes slīgst mežloku (lakši) spilgtajā zaļumā.

Pirmais Latvijas nacionālais parks (dibināts 1973. g., otrais vecākais Baltijā) ar senām dabas aizsardzības un tūrisma tradīcijām, kā arī viens no Latvijas populārākajiem tūrisma galamērķiem. Parka „galvenā artērija” ir Eiropas mērogā nozīmīgā ledāja kūstošo ūdeņu veidotā Gaujas senleja (95 km garš senlejas posms) ar daudzo sānu pieteku dziļajām gravām, kuru krastos paceļas Baltijas skaistākie un iespaidīgākie Devona perioda smilšakmens atsegumi. Pie Siguldas Gaujas senleja sasniedz maksimālo dziļumu – 85 m. Teritorija izceļas ar lielu sugu daudzveidību (ap 900 augu sugu). Gauja ir arī Latvijas populārākā ūdenstūristu upe, kuras krastos ir izveidotas tipveida tūristu apmetnes. Infrastruktūras, t.sk. dabas taku un tūrisma maršrutu ziņā Gaujas nacionālais parks ir viena no vislabāk labiekārtotākajām Latvijas īpaši aizsargājamām dabas un NATURA 2000 teritorijām. Līgatnes dabas takas ar savvaļas dzīvnieku voljēriem ir lielākais un bagātākais šāda mēroga objekts Baltijā. Gaujas nacionālā parka teritorijā atrodas arī populāri Baltijas mēroga kultūras pieminekļi – Turaidas muzejrezervāts, Cēsu viduslaiku vecpilsēta ar pils kompleksu un Sv. Jāņa baznīcu, Āraišu ezerpils u.c. Parka apmeklētāju centri atrodas Siguldā, Līgatnes dabas takās un pie Zvārtes ieža. Šobrīd Gaujas nacionālā parka administrācija Siguldā veido jaunu un modernu apmeklētāju centru, kura izveidi plāno pabeigt 2008. g. pirmajā pusē.