Seklais un aizaugošais (ap 65 %) Engures ezers ir ne tikai viens no bagātākajiem Latvijas putnu ezeriem (Ramsāres konvencijas vieta, konstatētas 186 ligzdojošo putnu sugas), bet tā apkārtne izceļas arī ar lielu botānisko daudzveidību (> 800 augu sugas). Atšķirīgais jūras krasts (smilšaini liedagi, piejūras pļavas u.c.), piekrastes meži, zvejniekciemi, mitrie meži rada lielu ainavas un sugu daudzveidību. Ezera un jūras palieņu pļavas tiek noganītas ar dzīvei savvaļā pielāgotiem mājlopiem – zirgiem, zilajām govīm u.c. Apmeklētājiem ir izveidoti vairāki putnu vērošanas torņi, Orhideju taka u.c. Engures ezera austrumu krastā atrodas Ornitoloģisko pētījumu centrs un unikālā ornitologu konstruētā peldošā māja. Teritorija ir piemērota ne tikai atpūtniekiem, bet arī kājiniekiem, velotūristiem un putnu vērotājiem. Netālu no Ornitoloģisko pētījumu centra ir izveidota atpūtas vieta un neliela ekspozīcijas māja.

Ventas ielejas posms augšpus un lejpus Kuldīgas, kas izceļas ar dažādu biotopu – nogāžu mežu, smilšakmens un dolomīta atsegumu, pļavu, aizsargājamu augu un dzīvnieku sugu un ainavas daudzveidību. Teritorijā atrodas populāri Kurzemes tūrisma objekti – Ventas rumba, Kuldīgas mūra tilts, Veckuldīgas pilskalns (labiekārtots) u.c. Ventas krastos izveidota ekotūrisma taka "Ventas līkloči", uzcelts skatu tornis, izvietoti informācijas stendi, bet gar upes kreiso krastu ierīkots velomaršruts.

Gaujas kreisajā krastā iepretim Piķenes kraujai slejas varenā Beites krauja, kuru pāršķeļ dziļa strauta grava. Tās rietumu pusē meklējams Ķeizarskats, kas atrodas ~ 67 m virs Gaujas līmeņa ar labu skatu perspektīvu uz Krimuldu un Turaidas pili. Šeit skatu vieta bija iekārtota jau 1862. g. kad Siguldā viesojies Krievijas cars Aleksandrs II. Lai tur nokļūtu, ir jāpārvar pieminētā grava (koka kāpnes un meža takas), vai arī jāapiet tai apkārt pa Laurenču, Kalna un Gulbju ielām.

Atrodas sporta un atpūtas kompleksā „Trīssaliņas”. No torņa paveras pievilcīga apkaimes ainava, kas īpaši skaista ir pieneņu ziedēšanas laikā.

Bijušais Baltijas ledus ezera senkrasts. Varam tikai iedomāties ainavu pirms vairāk nekā 10 000 gadiem, kad Kurzemes pussalu klāja tundrai līdzīga veģetācija un pret stāvo senkrastu triecās ledaina ezera viļņi, kuros peldēja dažāda lieluma aisbergi. Mūsdienās vairāk nekā 20 km garā (Slīteres nacionālā parka teritorijā – ap 9 km garš posms) un līdz 42 m augstā krauja ir viena no iespaidīgākajām šāda veida reljefa formām Latvijā. Tās piekājē plešas Piejūras zemienes Irves (nosaukums tiek skaidrots ar lībiešu „īrva, īra" – „stirna") līdzenums – kādreizējais Baltijas ledus ezera dibens. Zilo kalnu krauju daudzviet šķērso nelielu strautu un upīšu (Pitragupe, Lorumupe, Kaļķupe, Mazupe u.c.) ielejas, veidojot sazarotas un pat ļoti sarežģītas gravu sistēmas, kas īpaši iespaidīgas izskatās bezlapu periodā. Daudzviet gan pašas kraujas, gan to šķērsojošo gravu un to sānu gravu krastos atsedzas pārsvarā neliela izmēra Narvas svītas smilšakmens atsegumi. Tie ir Latvijā vecāki nogulumieži, kas dabisku atsegumu veidā parādās virszemē. Neskatoties uz iespaidīgajiem izmēriem, visā Zilo kalnu garumā ir tikai dažas vietas ar plašākiem skatu punktiem (skatu tornis pie Dundagas – Mazirbes ceļa, skats no Šlīteres bākas, skats no Mežlīdumiem) un vietas, kur var patiesi izbaudīt senkrasta varenību (skati uz Zilo kalnu krauju un gravām pie Cirstes – Mazirbes ceļa, Cirstes – Riepaldu ceļa, Mežlīdumu un Vīdales - Melnsila ceļa). Te vērts atbraukt arī pavasarī, kad Zilo kalnu nogāzes slīgst mežloku (lakši) spilgtajā zaļumā.