Atpūta laukos
21-40 / 604
Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Dabas parks veidots Burzavas pauguraines, Adamovas ezera (eitrofs ezers) un tā krastos sastopamo biotopu un sugu, t.sk. sikspārņu aizsardzībai. Visskaistākie skati uz dabas parku paveras no pauguriem, kas atrodas ezera ziemeļu krastā. Ezera krastos atpūtu piedāvā vairākas naktsmītnes, bet parka tuvākajā apkārtnē tūristus uzņem populāri Latgales novada podnieki.
N/A

Atrodas dienvidos no Jēkabpils, Radžu smilšu – grants karjera (Radžu ūdenskrātuve) ziemeļaustrumu daļā. Interesanti, ka akmens „atrasts” karjera izstrādes laikā. Radžu akmens tiek vērtēts kā otrs lielākais Latvijas dižakmens (tilpums ~ 100 m3). Karjera ziemeļu daļā izveidots Jēkabpils Meža parks – populāra pilsētnieku atpūtas, pastaigu un sportošanas vieta. Radžu ūdenskrātuves pludmalei 2012. g. piešķirts Zilais karogs.
N/A

Ne – biologam šī teritorija nebūs saistoša – grūti pieejams, atrodams un vēl grūtāk caurbrienams purvainu mežu masīvs Ziemeļos no Rīvas ciema. Nav domāts un piemērots apmeklējumiem.
N/A
Andrupenes dabas takā var iepazīt sūnas, pārliecināties par sfagnu lielo ūdens uzsūkšanas spēju, gar laipas malām ieraudzīt apaļlapu raseni un purva dzērveni, apskatīt spilves, vaivariņus un purva vārnkāju, kā arī purva pasauli. Takas garums ~ 750m.
N/A

Viens no populārākajiem Latvijas smilšakmens atsegumiem, kas pazīstams ar savu neierasti gludo un skaņu atstarojošo klints sienu (ap 12 m augsta). Salacas labajā krastā iekārtota apmetnes vieta, kur var veikt eksperimentu - nostāties dažādās vietas iepretim atsegumam un runāt pusbalsī. Atstarojošo balsi varēs dzirdēt vai nu pats runātājs, vai citās vietās esošie. Atrodas Salacas ielejas dabas parka un Skaņākalna parka teritorijā, Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā. Skaņākalna dabas parku caurauž blīvs taku tīkls
N/A

Atrodas Riekstusalas pussalas galā. No tā labi pārskatāma aizaugušā Kaņiera ezera ziemeļu un austrumu daļa. Izcila putnu vērošanas vieta. Pie torņa atrodas viena no retajām Latvijas kadiķu audzēm. Turpat meklējams Kaņiera ezera niedru laipas (uz pontoniem) sākums.
N/A

Vestienas aizsargājamo ainavu apvidus izveides galvenais mērķis ir Vidzemes augstienes ainavisko vērtību aizsardzība, jo teritorija ir izvietojusies minētās augstienes vidusdaļā, kur atrodas vienas no Latvijas augstākajām un izteiktākajām reljefa formām, t.sk. Gaiziņkalns – valsts augstākais reljefa punkts. Daudzie ezeri – Viešūrs, Talejas, Kāls, Pulgosnis u.c. padara apkārtnes ainavu ne tikai daudz dzīvāku, bet dažādo arī šeit esošās tūrisma un rekreatīvās iespējas. Aizsargājamo ainavu apvidū ietilpst arī vairākas citas īpaši aizsargājamas dabas un NATURA 2000 teritorijas – Gaiziņkalna dabas parks, Kāla ezera salu un Ilziņa ezera dabas liegumi. Kā interesantākās tūristu piesaistes ir jāmin vairāku Latvijas kultūras darbinieku (R. Blaumanis, brāļi Jurjāni) dzīves vietas, Vestienas muiža, Piekūnu klejojumu takas, Gaiziņkalna dabas taka u.c. Kaut arī teritorijai piemīt liels ainaviskais potenciāls, ainava kā resurss šobrīd praktiski netiek izmantota, jo nav neviena šim mērķim (ainavas vērošana) labiekārtota vai norādīta vieta, t.sk. arī Latvija augstākajā paugurā – Gaiziņkalnā, kurā vēl joprojām atrodas avārijas stāvoklī esošais torņa grausts. 2007. g. nogalē apvidū ietilpstošajā Gaiziņkalna dabas parkā ir izveidotas jaunas dabas takas.
N/A
Ģeoloģiskā taka sastāv no trīs saistītiem posmiem: „Melturi – Kārļu zivjaudzētava”, „Kārļu zivjaudzētava – Zvārtes iezis” un "Zvārtes iezis - Veclauču tilts". Amatas senleja veidojusies vienlaikus ar Gaujas senleju leduslaikmeta beigu posmā un pēcleduslaikmetā, ledāja kušanas ūdeņiem plūstot uz Gaujas ieleju. Gaujas NP teritorijā Amatas senielejas dziļums sasniedz 50 metrus un platums palielinās līdz apmēram 1-1,5km. Augstas kraujas (vairāk ne kā 40 metru), kurās redzami augšdevona Pļaviņu svītas dolomītu un augšdevona Amatas un Gaujas svītu smilšakmeņu atsegumi, mijas ar mežiem apaugušām, 3-16m augstām stāvām terasēm. Amatas senieleja ir nozīmīga ne tikai ar savām dabas ainavām. Tās krastus grezno dolomīta un smilšakmens atsegumi, kas atklāj zemes vēstures lappuses 350-400 miljonu gadu tālā pagātnē, kad Latvijas teritoriju klāja jūra. Velobraucieniem taka nav piemērota!
N/A
Klasiskais Vecrīgas siluets baudāms no vairākām vietām: Mūkusalas ielas (starp Dzelzceļa un Akmens tiltu), Akmens tilta, A – B dambja, atpūtas vietas pie Hansabankas centrālā biroja, Vanšu tilta un Balasta dambja Ķīpsalā. Savienojot šīs vietas sanāks labs kājnieku vai velomaršruts. Savādāki skati pavērsies no kuģīšiem, kas sezonas laikā kursē pa Daugavu.
N/A

No torņa Engures ezera austrumu krastā (blakus dzīvei savvaļā pielāgoto mājlopu ganības, piebraucams no Bērzciema puses), atklājas skats uz ezera ziemeļaustrumu daļu – niedrājiem, saliņām, Lielo salu, govīm un zirgiem.
N/A

Rīgas – Daugavpils šosejas (A 6) malā (vietā, kur no Zemkopības institūta nogriežas ceļš uz Skrīveriem) redzama zema ieplaka ar Kraukļu akmeni, kas ir sena kulta vieta. Pie akmens veikti arheoloģiskie izrakumi, kuru laikā atrastas senlietas. Vecākā ir no 12. gadsimta. Akmens aprakstīts slavenajā Andreja Upīša (1877. – 1970.) darbā „Sūnu ciema zēni”.
N/A
No Ērgļu (Ērģeļu) klinšu skatu laukuma paveras iespaidīgs skats un Latvijas monolītākā smilšakmens atseguma (līdz 22 m augstas) augstāko vietu un Gaujas senleju. Neejiet tuvu klinšu malai!
N/A
Liegums veidots ar mērķi saglabāt ar vecupēm un pļavu biotopiem un to apdzīvotājiem bagāto un mazietekmēto Ogres ielejas posmu, kura teritorijā atrodas Latvijā reti sastopamās gobu un vīksnu audzes. Dabas liegums atrodas Ogres ielejas dabas parkā (sk. sadaļu "Dabas parki").
N/A
Lielpaugurā ir vairākas augstākās vietas – Laktas kalns (250 m v.j.l.), Egļu kalns (268 m v.j.l.) un Bākūžu kalns (272 m v.j.l.). Tos savieno zemes ceļš, kuru vērts izstaigāt un pameklēt interesantus skatu punktus. Ļoti labs skats uz Vidzeme augstienes pauguru mugurām paveras no Laktas kalna ziemeļu nogāzes.
N/A
Dendrārija projektēšanu 15 ha platībā uzsāka 1968. g. un tas bija iecerēts kā ainavu dendroloģiskais parks, savukārt pirmos stādījumus veica 1972. g. Diemžēl, bargajā 1976. g. ziemā daudzi no iestādītajiem augiem izsala. 1987. g. parku pārprojektēja un uz to brīdi tajā bija 234 lapu koku, skujkoku un krūmu taksoni. Augiem klāt pievienoti nosaukumi latīņu un latviešu valodā, kas ievērojami atvieglo orientēšanos šajā sugu daudzveidībā.
N/A

Karņicka kalns pēc savas izcelsmes nav kalns, bet gan Daugavas ielejas nogāzes daļa ar labu skatu uz Krāslavas mazstāvu koka apbūvi. Ar šo vietu saistīts traģisks nostāsts par poļu virsnieka Josifa Karņicka un grāfa Plātera meitas mīlestību, kurai nebija lemts piepildīties tā laika „paražu” dēļ. Tā rezultātā abi nelaimīgie nolemj izdarīt pašnāvību. Virsnieks nošaujas, bet Emīliju pēdējā brīdī izglābj kalpone, neļaujot tai izlēkt pa pils logu. J. Karņicka pašnāvības vietā ir uzstādīts piemineklis. Nedaudz tālāk – rietumu virzienā guļ t.s. Austriņa akmens, pie kura 1909. gadā iedvesmojies un radījis latviešu rakstnieks Antons Austriņš.
N/A

Gara un iztiepta teritorija ap 30 km garumā starp Baltijas jūru un Kolkas – Ventspils ceļu, kas sākas pie Irbes ietekas un beidzas pie Ovišraga. Dibināta g.k. piekrastes biotopu – sauso skujkoku mežu, kangaru un vigu kompleksa (t.sk. mitro starpkāpu ieplaku), pelēko kāpu, kā arī šeit mītošo sugu aizsardzībai. Kangaru – vigu ainava un pelēkās kāpas ir Eiropas mērogā nozīmīgi biotopi. Tūristus šeit piesaista ne tikai smilšainie liedagi un mazapdzīvotās pludmales, bet arī Miķeļbāka, Ovišu bāka (iespēja apskatīt bākas kompleksu un tajā izveidoto muzeju) un Miķeļtorņa luterāņu baznīca. Saglabājies padomju armijas militārais mantojums, kādreizējā šaursliežu dzelzceļa atliekas (uzbērums, staciju vietas, kuru vietā piemiņas akmeņi u.c.), kas šobrīd, diemžēl netiek izmantots kā tūrisma resurss.
N/A

Vācu mācītājs Ernsts Gliks, dzīvodams Alūksnē, paveicis vienu no sava mūža nozīmīgākajiem darbiem – latviešu valodā iztulkojis Bībeli. 1685. gadā viņš pabeidzis Jaunās Derības, bet 1689. gadā - Vecās Derības tulkojumu. Par piemiņu paveiktajam darbam joprojām zaļo mācītāja stādītie ozoli. Glika ozoli atrodas Pils ielā 15A. (Avots: Alūksnes TIC)
N/A

Teritorija, kas ietver piekrastes posmu starp Ventspils – Liepājas šoseju un Baltijas jūru abpus Užavas upes lejtecei. Dibināta dažādu piekrastes biotopu, piemēram, pelēko kāpu un augu sugu aizsardzībai. Dienvidos no Užavas ietekas atrodas viena no romantiskākajām piekrastes bākām – Užavas bāka, kas celta stāvas kāpas galā.
N/A

Taka izveidota 2005. gadā. Tā atrodas uz Lapmežciema un Bigauņciema robežas un izskatās kā koka dēlīšu laipa gar Siliņupi. Taka aizved līdz jūrai, kur apskatāms vecais Lapmežciema mols. Siliņupē novērojami ūdensputni.