Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Atrodas 0,1 km austrumos no katoļu bazilikas. Jau no 1825. g. Svētavota ūdeni izmantoja dziednieciskiem mērķiem. Līdz 19. gs. 40. gadiem avota ūdens īpašības bija izslavētas tāpat kā Aglonas Dievmātes svētbildes brīnumdarītājas spējas. Tās savulaikapstiprinājusi Viļņas ārstu komisija un Pēterpils akadēmija, taču ap 1840. g. avots savas īpašības esot zaudējis. Tomēr arī mūsdienās svētceļnieki joprojām tic avota spēkam.

N/A
Vēl pirms 2005. gada orkāna „Ervīns” – viena no lielākajām un izcilākajām Latvijas liepām. Tagad zaļo vairs tikai viens koka zars.
N/A

Vestienas aizsargājamo ainavu apvidus izveides galvenais mērķis ir Vidzemes augstienes ainavisko vērtību aizsardzība, jo teritorija ir izvietojusies minētās augstienes vidusdaļā, kur atrodas vienas no Latvijas augstākajām un izteiktākajām reljefa formām, t.sk. Gaiziņkalns – valsts augstākais reljefa punkts. Daudzie ezeri – Viešūrs, Talejas, Kāls, Pulgosnis u.c. padara apkārtnes ainavu ne tikai daudz dzīvāku, bet dažādo arī šeit esošās tūrisma un rekreatīvās iespējas. Aizsargājamo ainavu apvidū ietilpst arī vairākas citas īpaši aizsargājamas dabas un NATURA 2000 teritorijas – Gaiziņkalna dabas parks, Kāla ezera salu un Ilziņa ezera dabas liegumi. Kā interesantākās tūristu piesaistes ir jāmin vairāku Latvijas kultūras darbinieku (R. Blaumanis, brāļi Jurjāni) dzīves vietas, Vestienas muiža, Piekūnu klejojumu takas, Gaiziņkalna dabas taka u.c. Kaut arī teritorijai piemīt liels ainaviskais potenciāls, ainava kā resurss šobrīd praktiski netiek izmantota, jo nav neviena šim mērķim (ainavas vērošana) labiekārtota vai norādīta vieta, t.sk. arī Latvija augstākajā paugurā – Gaiziņkalnā, kurā vēl joprojām atrodas avārijas stāvoklī esošais torņa grausts. 2007. g. nogalē apvidū ietilpstošajā Gaiziņkalna dabas parkā ir izveidotas jaunas dabas takas.

N/A
Lieliski skati vērojami arī no Sabiles pilskalna (kāpnes, atpūtas vieta), Upurkalna (nav labiekārtots) un Briņķpedvāles, kas atrodas Pedvāles brīvdabas mākslas muzeja teritorijā, kā arī Drubazu dabas takas. Par ainavisku ir nosaucams arī Kandavas – Sabiles ceļa posms Abavas senlejas labajā un Aizdzires – Kalnmuižas ceļa posms senlejas kreisajā krasā.
N/A
Vienīgā šāda veida skatu platforma - celta ziemeļos no Pāvilostas – starp jūras krastu un Latvijas lielāko pelēko kāpu. No otrā stāva labi pārskatāmi pelēkās kāpas biotopi, jūras krasts, lielākais Baltijas jūras piekrastes akmens – Pāvilostas jūrakmens, Pāvilostas ziemeļdaļa, bet vējainā laikā – kaitbordistu meistarstiķi.
N/A
Viena no Latvijas izteiktākajām subglaciālo iegultņu sistēmām, kurā izvietojušies 11 dažāda lieluma un dziļuma ezeri. Izcili ainaviska teritorija, kurā īpaši tāli un skaisti skati līdz pat Hānjas augstienei Dienvidigaunijā paveras no Drusku – senču pilskalna. Teritorija veidota arī biotopu, piemēram, boreālo un nogāžu mežu aizsardzībai. Lai arī teritorijai piemīt ārkārtīgi liels ainaviskais un tūrisma potenciāls, tas līdz šim ir minimāli izmantots. Dabas liegums atrodas Veclaicenes aizsargājamo ainavu apvidū (sk. sadaļu "Aizsargājamo ainavu apvidi").
N/A
Biotopu un ainavu ziņā daudzveidīga teritorija, kas veidota ligzdojošo un caurceļojošo putnu aizsardzībai. Izstrādātajā purva daļa izveidota lielogu dzērveņu audzētava – viena no pirmajām mākslīgajām dzērveņu audzētavām Latvijā.
N/A

Opekalns (arī Apukalns, Opekols) ir paugurs Alūksnes augstienē, 235 metrus virs jūras līmeņa, Veclaicenes pauguraines viena no augstākajām virsotnēm. Tā virsotnē uzcelta Opekalna luterāņu baznīca (1774—1779), kas ir visaugstāk virs jūras līmeņa novietotais dievnams Latvijā. Opekalna ciemā dzimis leģendārais Dziesmu svētku virsdiriģents Haralds Mednis.

N/A

Atrodas dienvidos no Vienības nama. Skvērs veidots 19. gs. otrajā pusē. Tajā atrodas vairāki ievērības cienīgi objekti: strūklaka (20. gs. 20. gadi), latviešu tautas dzejnieka Andreja Pumpura krūšu tēls, piemiņas akmens Nevainīgajiem sarkanā terora upuriem un Sv. Aleksandra Ņevska pareizticīgo kapela. Vienības ielas otrā pusē paceļas iespaidīgā Daugavpils universitātes ēka ar Raiņa pieminekli un saules pulksteni priekšplānā.

N/A
Teritorija veidota augstā purva un tajā mītošo sugu aizsardzībai. Tas nav piemērots apmeklējumiem. Rietumos no purva stiepjas Nevejas – Lapmežciema ceļš, no kura bezlapu periodā nedaudz redzama purva ziemeļrietumu daļa. Tālāk – Cirstes virzienā aplūkojams viens no Latvijas iespaidīgākajiem dižozoliem – Rīgzemju ozols.
N/A
Tiek uzskatīts par Latvijas, iespējams, - Baltijas kuplāko ozolu. Vainaga izmēri ir 33 x 31 m.
N/A

Viens no populārākajiem Latgales tūrisma objektiem. No lielpaugura plakanās virsotnes (247 m vjl, ap 60 m virs tuvākā apkārtnes) paveras viena no skaistākajām Latgales ainavām un redzams 2 km attālais Rāznas ezers. Mākoņkalnā atradās 13. gs. celtā un praktiski neieņemamā Livonijas ordeņa Volkenbergas pils, - viens no pirmajiem Latgales nocietinājumiem, no kuras līdz mūsdienām saglabājušies tikai pils mūra fragmenti. Mākoņkalna pakājē atklāta piemiņas plāksne, kas vēsta par Latvijas pirmās brīvvalsts prezidenta Kārļa Ulmaņa Latgales apmeklējumu 1938. gadā.

N/A
Periodiski aplūstošas palieņu pļavas Burtnieku ezera austrumu un dienvidu krastā, kas ir nozīmīga griezes u.c. retu putnu sugu ligzdošanas vieta. Pļavu apskates nolūkos, Vīsragā (pie Burtniekiem) ir izveidota dabas izziņas taka ar norādēm, informatīviem stendiem un skatu torni.
N/A

Pret dienvidiem vērsta Abavas senlejas krasta nogāze, kur jau hercoga Jēkaba laikā audzēja vīnogas, no kurām darināja skābenos Kurzemes vīnus. Vīnogu audzēšanas (tālākais ziemeļu punkts Eiropā) tradīcijas šeit turpina arī mūsdienās.

N/A

Bijušais Baltijas ledus ezera senkrasts. Varam tikai iedomāties ainavu pirms vairāk nekā 10 000 gadiem, kad Kurzemes pussalu klāja tundrai līdzīga veģetācija un pret stāvo senkrastu triecās ledaina ezera viļņi, kuros peldēja dažāda lieluma aisbergi. Mūsdienās vairāk nekā 20 km garā (Slīteres nacionālā parka teritorijā – ap 9 km garš posms) un līdz 42 m augstā krauja ir viena no iespaidīgākajām šāda veida reljefa formām Latvijā. Tās piekājē plešas Piejūras zemienes Irves (nosaukums tiek skaidrots ar lībiešu „īrva, īra" – „stirna") līdzenums – kādreizējais Baltijas ledus ezera dibens. Zilo kalnu krauju daudzviet šķērso nelielu strautu un upīšu (Pitragupe, Lorumupe, Kaļķupe, Mazupe u.c.) ielejas, veidojot sazarotas un pat ļoti sarežģītas gravu sistēmas, kas īpaši iespaidīgas izskatās bezlapu periodā. Daudzviet gan pašas kraujas, gan to šķērsojošo gravu un to sānu gravu krastos atsedzas pārsvarā neliela izmēra Narvas svītas smilšakmens atsegumi. Tie ir Latvijā vecāki nogulumieži, kas dabisku atsegumu veidā parādās virszemē. Neskatoties uz iespaidīgajiem izmēriem, visā Zilo kalnu garumā ir tikai dažas vietas ar plašākiem skatu punktiem (skatu tornis pie Dundagas – Mazirbes ceļa, skats no Šlīteres bākas, skats no Mežlīdumiem) un vietas, kur var patiesi izbaudīt senkrasta varenību (skati uz Zilo kalnu krauju un gravām pie Cirstes – Mazirbes ceļa, Cirstes – Riepaldu ceļa, Mežlīdumu un Vīdales - Melnsila ceļa). Te vērts atbraukt arī pavasarī, kad Zilo kalnu nogāzes slīgst mežloku (lakši) spilgtajā zaļumā.

N/A

Ap 2 km garā taka izveidota 1994. g. No autostāvlaukuma tā uzlīkumo Daugavas ielejas krastā, kur mežu ieskauts ieslēpies viens no mazākajiem latgaļu pilskalniem. Tā dienviddaļu noraka 20. gs. 20. gados, kad te ieguva granti. Pilskalna plakums atrodas ~ 40 m virs Daugavas līmeņa, tādēļ pa nelielo skatu stigu vērojama iespaidīga Daugavas ielejas ainava. Takas malā netālu no Putānu strauta ir redzams stabs, kas iezīmē projektētā Daugavpils HES maksimālā ūdenslīmeņa atzīmi. Tālākajā gaitā taka aizved līdz Slutišku sādžai.

N/A

Viens no iespaidīgākajiem un varenākajiem Gaujas Devona perioda smilšakmens atsegumiem. Garums ~500 m, augstums - 43 m. Iepretim atrodas Ķūķu krāces.

N/A
Palieņu pļavas starp Rūjienu un Rūjas ieteku Burtnieku ezerā, kurām raksturīga liela augu un putnu sugu daudzveidība. Tās robežojas ar bijušiem Rūjas zivju dīķiem, kas šobrīd aizaug ar mežu. Rūjas palienes var vērot gan braucot ar laivu pa Rūju, gan arī no ceļa, kas ved uz minētajiem dīķiem. Tur izvietots informācijas stends.
N/A

Ziemeļos no Cesvaines pils plešas parks, kuru šķērso ašā Sūlas upīte. Tās ziemeļu krastā slejas ap 15 m augstais un ar mežu apaugušais Cesvaines pilskalns ar pils īpašnieka Ādolfa fon Vulfa kapu. Saglabājies nostāsts par viņa vēlēšanos tapt aizvilktam uz kapu vietu ragaviņās. Neskatoties uz vasaras laiku, tas ticis īstenots. Parkā ir liela koku un krūmu sugu daudzveidība. Daļu no tiem no saviem ceļojumiem bija atvedis pats pils saimnieks.

N/A

Teritorija, kas ietver piekrastes posmu starp Ventspils – Liepājas šoseju un Baltijas jūru abpus Užavas upes lejtecei. Dibināta dažādu piekrastes biotopu, piemēram, pelēko kāpu un augu sugu aizsardzībai. Dienvidos no Užavas ietekas atrodas viena no romantiskākajām piekrastes bākām – Užavas bāka, kas celta stāvas kāpas galā.