Путь ливов

KALTENE - Latvijas Burinieku un kuģu būvētāju dzimtu šūpulis! Kaltene ir viena no interesantākajām vietām jūras piekrastē, Latvijā. Un ne jau tikai tāpēc, ka tur šaurajā piekrastē un blakus esošajos varenajos mežos satupuši dažāda lieluma akmeņi, kādi nevienā citā vietā Latvijā jūras tuvumā nav sastopami, radot nepierastu dabas ainavu. Galvenokārt Kaltenēe ir īpaša ar savām vēsturiskajām vērtībām, sīkstajiem cilvēkiem, izteiktu rāmumu un piejūras ciema klusumu kādu citviet mūsdienās, ai, cik grūti atrast. Ciema nosaukums cēlies no sendāņu valodas „kal- ten”, tas nozīmē kaili stumbri. Šis nosaukums visticamāk aizgūts no Kaltenes slaidajām mastu priedēm, no kurām tika darināti kuģu masti ne tikai Latvijā, bet tās eksportēja arī uz citām Eiropas valstīm. Kaltene Latavijas mērogā ir viena no tām unikālajām vietām, kas saistās ar mūsu Burinieku gadsimtu. Vieta, kurā dzīvoja dzelzs vīri, kuri taisīja koka kuģus! Ar kuriem tika izbraukātas visas pasaules jūras, aiznesot Latvijas un Kaltenes vārdu tālu, tālu pasaulē. Šeit 19.gs un 20.gs. sākumā uzbūvēti 49 burinieki. Vairāk burinieku tika uzbūvēts tikai netālu esošajā Upesgrīvā. Kā interesantus un saistošos apskates objketus Kaltenē var minēt: 1. Kaltenes akmeņaino jūrmalu – senās Baltijas jūras Litorīnas stadijas krasta veidojumi. Nelielā stāvkrasta vecums veidojies aptuveni pirms 4500-5000 gadiem. Lēzenais krasts ar oļu-grants valni, satur bagātīgu Litorīnas jūrai raksturīgu faunas kompleksu. Vislabāk senā jūras krauja izsekojama pie Dobeļu mājām, Klatenē. Kopumā senā krasta krauja Kaltenē, ir viens no nedaudzajiem posmiem Rīgas līča piekrastē, kur Litorīnas jūras laikā ir bijis abrāzijas krasts. Šī vieta ir iecienīta arī piekrastes putniem, kā migrācijas, ligzdošanas un pulcēšanās vieta. 2. Kaltenes Kalvas - Kaltenes mežā iespējams atrast nostāstiem apvītu dabas brīnumu ko sauc par Kaltenes kalvām, jeb Valna kalvām. Akmens krāvumu 2-3 km attālumā no jūras, mežā, izcelsme saistīta ar Baltijas ledus ezera krasta veidojumiem. Velna kalva ir lielākā no kalvām. Savulaik "Velna kalva" bijis skaists akmeņu krāvums, milzīgs, sniedzies līdz koku galotnēm. Agrākajās kartēs atzīmēts tās absolūtais augstums vjl. - 20 m. Tajā bijis daudz savdabīgas formas akmeņu, to vidū daudzi pilnīgi lodveidīgi, kā arī šķīvjveidīgi. Šī kalva tika gandrīz pilnīgi iznīcināta 1960 - 1970-jos ceļu būvei iegūstot šķembas. Palikusi vairs tikai samērā neliela kalvas apakšējā daļa, kuras garums ir ap 300 m, augstums 2 m. Zinātnieki izsaka arī domu, ka kalvas senatnē varēja būt svētvietas, par tām saglabājušās daudz teikas un nostāsti. Lai šo dabas objektu būtu iespējams iepazīt arī cilvēkam, ir izveidota labiekārtota dabas taka ar pastaigu laipām, info stendiem un nelielu stāvlaukumu automašīnām. 3. Kaltenes luterāņu baznīca - Kaltenes luterāņu draudzes un baznīcas vēsture aizsākusies 1567. gadā, kad Kurzemes hercogs Gothards Ketlers izdevis pavēli būvēt Kurzemē jaunas baznīcas. Kā viena no tām tapusi arī baznīca Kaltenē. Tā saukusies par Svētās Katrīnas baznīcu. 1848. gadā vecās koka baznīcas vietā uzcelta baznīca no māla kleķa. 1880. gadā tai piebūvēta sakristeja, bet pati baznīcas ēka tikusi pārbūvēta un paplašināta 1896. gadā. Tā cietusi pirmā pasaules kara laikā no krievu mīnu kuģa šāviņa. Baznīca atjaunota 20.gs. divdesmito gadu pirmajā pusē. Kaltenes baznīcas altārgleznu „Kristus un sv. Pēteris uz jūras” gleznojis M.Pols 1898. gadā (pēc R.Rihtera darba motīviem). 18.gs. darinātā kancele un ērģeles, kas atrodas baznīcā ir valsts aizsargājamie kultūras pieminekļi. Ērģeles būvējis ērģeļu speciālists Augusts Martins 1843. gadā, un tās sākotnēji uzstādītas Gulbenes baznīcā. 1943.gadā ērģeles pārvestas uz Kaltenes baznīcu. Šīs ērģeles ir vecākais līdz mūsdienām saglabājies A.Martina būvētais instruments. Baznīcas zvans izgatavots 2006. gadā „Liepājas Metalurgā”. 2012.-2013. gadā pie baznīcas uzcelta jauna draudzes māja. Pie baznīcas vārtiem uzņemti pirmie kadri kinofilmai "Il­gais ceļš kāpās", kā arī "Meldru mežs". Turpat netāpu atrodas mājas ar nosaukumu „Putniņi”. 1921.g. šajās mājas Kaltenē iesojies pats tā laika Kultūras ministrs Rainis. Šeit tajā laikā atradās veikals. 2. pa­saules kara laikā vācieši nodedzināja vecās Putniņu mājas. 4. SIA „Kaltenes zivis” – vietējais uzņēmums, kas joprojām mūsdienās gatavo lielisku zivju kulināriju. Ar savu plašo un kvalitatīvo sortimentu uzņēmums ir iekarojis stabilu vietu Latvijas tirgū. Uzņēmums piedāvā vairāk 50 dažāda veida zivju kulināriju- marinētas zivis, zivis želejā, zivju salātus, gan arī saldētas zivis un filejas. 5. Pastaiga pa Kaltenes veco ceļu - Pastaigājoties pa zemes ceļu, kas omulīgi stiepjas gar jūru un ir aptuveni 1km garš var sajust īsto ciema burvību. Labajā pusē skatu bagātina jūrā izmētātie akmeņi, miniatūri puķu dārziņi jūras krastā, aicinoši soliņi, apgāztas laivas. Jūras krastā jau vairāk kā gadsimtu stāv tagadējā Kaltenes bibliotēka. 1899.g. celta kā Nogales barona Nolkena vasarnīca – vairākkārt pārbūvēta un mainījusi savu lomu sabiedrībā. Sākotnējusi no 1926.g. šeit atradusies pamatskola, pēc tam klubs un no 1992.gada atkal sākumskola. Kreisajā ceļa pusē aplūkojamas sakoptas, skaistas kurzemnieku piejūras sētas, starp kurām var atrast arī veco zvejnieku un kuģu būvētāju dzimtas mājas, kā Burliņi. Pie Žulnieku valka „Smilgās” atradusies kuģa kalēja Pētera Valdemāra smēde, kurš bijis tā laika galvenais kuģu kalējs posmā no Kaltenes līdz Upesgrīvai. Vēl Kaltenē apskatāmas sekojošas kuģu būvētāju dzimtu mājas: „Caurnāši”- Bertliņu dzimtas mājas, „Ilmati” – pie šīm mājām tika uzbūvēti 6 burinieki; „Maizītes”- kuģu būvētāju Štālu dzimtas mājas, šeit uzbūvēja 16 divmastu un trīsmastu gofelšonerus; „Dambekalnu” mājas, šeit vēlāk atradās arī viena no pirmajām zivju konservu fabrikām piekrastē. Jūras pusē var atrast arī Kaltenes vecos steķus-laivu piestātni. 1936 gadā piestātni būvēja tēvs ar dēliem no Rojas – Freiji. Laivu piestātnes garums bija 200m. Piestātnē varēja novietot ap 50 laivām. Mūsdienās šeit ir palikuši tikai jūras un laika zoba skarti koka stabi. Lai iepazītos ar mūsdienu zvejnieka darba specifiku, grūtībām un izaicinājumiem, ir vērts iegriezties Ķirķragā pie vietējā zvejnieka Ervīna Vilciņa. Zvejnieks padalīsies ar interesantiem stāstiem no savas zvejnieka pieredzes, varēsiet paskatīties kā top ši rīta loms un vēlāk to nogaršot. 6. Rojas akmeņainā jūrmala – Rojā iespējams apmeklēt diva veida jūrmalas: smilšaino pludmali, ar labiekārtotu infrastruktūru un Rojas akmeņaino jūrmalu. Akmeņainajā jūrmalā atrodas Rojas jūras dižakmens – aptuveni 2m augsts un 12,5m apkārtmērā. Šim jūras krastam piemīt savdabīga burvība ar izkaisītajiem akmeņiem jūras krsatā, nesteidzīgo laika ritumu. Šajā jūrmalā pie Silupītes iztekas jūrā vēl tagad iespējams redzēt senas liellaivas koka un tā laika dzelzs naglu pārpalikumus. Sākot no 1939.g. Roja bija it kā “sākuma” punkts tā saucamajai “slēgtajai zonai”, kur līdz pat 1993.g.m atradās Krievijas armijas un flotes dislokācijas zona. Tāpēc šeit kāpās pie Krasta ielas iespējams vēl apskatīt padomju laika mantojumu. Šeit jūrams malā vēl tagad atrodas liels betona cilnis, no kura savulaik robežsargi novēroja jūru un ķēra robežpārkāpejus. Aiz kāpām atradās robežsargu poligons ar visu tam nepieciešamo infratruktūru. Rojā atradās gan robežsargu postenis, gan arī pretgaisa aizsardzības radiolokators. 7. Rojas Jūras zvejniecības muzejs – viens no svarīgākajiem pieturas punktiem Ziemeļkurzemes piekrastē, ja vēlaties iegūt plašu informāciju un priekštatu par novada un visas piekrastes vēsturi, kultūrvēsturiskajām vērtībām, burinieku būvi, zvejniecības tradīcijām, šīs puses ļaudīm, viņu darbu un nopelniem. Muzejs Rojā tika dibiāts 1968.gadā. Pašlaik muzejā apskatāmas patstāvīgās ekspozīcijas par Krišjāni Valdemāru, Rojas jūrskolu un burinieku būvi 19.gadsimtā. Izveidota arī ekspozīcija par zivju apstrādes vēsturi no 19.gs. līdz mūsdienām, Līvu krastu, padomju laika pienesumu piekrastes attīstībā. Bez pamatekspozīcijas apskates muzejā vēl iespējams iepazīties ar trim kurzemniecēm, kuras pārstāv dažādus vēstures posmus: Mildiņa – vienkārša zvejnieku sieva no „jūrkantes", Pauliņkundze no burinieku laikiem un Anna Petrovna no padomju laikiem. Viņas atraktīvi iepazīstina ar muzejā neeksponētiem priekšmetiem un kurzemnieku „nešpetno" humoru. 8. Kr.Valdemāra aleja- šeit uzstādīts piemiņas akmens Kr. Valdemāram un viņa nopelniem Latvijas valsts attīstībā un veidošanā. Šajā vietā kādreiz atradās Rojas, jeb Lubezeres jūrskola un blakus jūrskaolai atradās skolotāju māja, kura saglabājusies vēl līdz mūsdienām un patreiz tajā ierīkota Rojas ģimeņu ārstu privātprakses. Jūrskola šeit pastāvēja no 1873 – 1915.gadam, kad 1.pasaules kara laikā tā tika sagrauta. Šeit tika sagatavoti tuvbraucēji stūrmaņi. Šeit bija iespējams mācīties bez maksas un mācību vielu apgūt latviešu valodā. Latviešu jūrnieki bija pazīstami Krievijā un ārzemēs, pat Amerikas kontinentā. Viņi tika cienīti lietpratības, krietnuma un uzticības dēļ. 9. Buru kuģu kolekcija Rojā- Bet vēl pirms 20, 30 gadiem Rojā dzīvoja Laimonis un Ilga Veidemaņi, kuri bija nedzirdīgi cilvēki un ar lielu mīlestību veidoja dažāda lieluma buru kuģu modeļus. Buru kuģu modeļu veidošanas pamatā bija neizsapņotais sapnis par lielajiem sentēvu kuģiem un lielajām plašajām jūrām, kuras nebūs lemts izkuģot. Buru kuģu modeļi darināti ar lielu precizitāti, rūpību un mīlestību, papildus nekur nemācoties kuģu modeļu gatavošanas noslēpumus. Šo buru kuģu kolekciju tagad mantojusi Laimoņa Veidemaņa mazmeita, kura vēlas šo brīnišķīgo kolekciju un vectēva rūpīgo darbu parādīt plašākai publikai. Mājas saimniece apmeklētājus sagaidīs un pastāstīs savu stāstu par to kā tapa šie kuģi. 10. Rojas osta un moli - Par tās izbūvi K.Valdemārs esot sapņojis jau ļoti agrā jaunībā, kā runā, vēl bērns būdams! Taču tikai 20.gs. sākumā Rojā tika izveidota tā saucamā patversmes osta –uzbūvēts aizsargdambis jūrā 0,5 km attālumā no krasta apmēram 213m garumā. Taču tas pakāpeniski gājis bojā un beidzis eksistēt 1933.g. 1930.gados tika uzsākti Rojas upes iztaisnošanas darbi, izmantojot Francijā ražotu zemessmēlēju “Rāpulis”, tika uzbērti vaļņi, izbūvēti akmeņu dambji un pāļu moli, kas vēlāk vairākkārtīgi pagarināti. 1932.g. zvejnieki paši saviem spēkiem izbūvēja 107m garu molu. Ostas lielā rekonstrukcija pilnībā tika pabeigta 1972.g.. Kādreiz te, apvienojot piekrastes zvejnieku saimniecības, rosīgi darbojās zvejnieku kolhozs “Banga”. 11. Vieta no kuras Kr.Valdemārs ieraudzīja jūru – Kr. Valdemāra bibliogrāfijā ir zināms fakts, ka 1839.gada vasarā Lubezeres tautskolas skolotāji un skolēni dažas dienas pavadīja jūrmalā, 19 verstis attālajā Rojas ciemā, kur vēlēk ar Valdemāra starpniecību atrodās jūrskola. Šī pirmā satikšanās ar jūru atstāja uz zēnu elpu aizraujošu, neaizmirstamu iespaidu. „Jūras dižans izskats tik vareni sagrāba jaunekļa garu, ka tas visas trīs dienas gandrīz neko citu nedomāja kā par dižano jūru, pie kā ar bērnišķīgu drošumu jau toreiz tūlīt sataisīja plānu jeb projektu, kādā vīzē varētu Rojas upē ietaisīt dziļāku ostu, lai tur palielas laivas un mazi kuģi varētu ienākt” Kr.Valdemārs 12. Ģipkas ciems – šajā ciemā tika dibināta pirmā jūrskola Kurzemē! 1869.g.- dažus gadus pēc Ainažu jūrskolas dibināšanas. Šī bija 2.kategorijas jūrskola, kurā sagatavoja tālbraucējus stūrmaņus un tuvbraucējus kapteiņus. 1894.g. jūskolu pārcēla uz Mazirbi. Pirms jūrskolas atvēršanās šajā ēkā no 1860.g. Ģipkā darbojās skola, bet 1867.g. speciāli jūrskolai, ēkai tika uzcelts otrais stāvs. Ēka ir saglabājusies līdz pat mūsdienām, tā ir pārveidota par dzīvojamo māju. Skola (Ģipkā un Mazirbē) savas pastāvēšanas 28 gados devusi vairāk kā 200 profesionālu jūrnieku un tai bijusi liela nozīme kuģu būves veicināšanā lībiešu ciemos. Bijušais Ģipkas krogs – 19.gs. 50 gados šeit darbojusies no Žocenes pārceltā skola. Atrodas pie Ģipkas baznīcas. Tur 1938. g. Dundagas korporatīvs ierīkojis tirgotavu ar pirmās nepieciešamības precēm. Netālu no bijušās jūrskolas un krogus ēkas, atrodas Ģipkas baznīca. Ar Dundagas muižas īpašnieku Osten-Sakenu (Osten-Saken) dzimtas gādību 1860. Gadā Ģipkā tika uzcelts iespaidīgs dievnams. 1979. gadā baznīca nodega, palika tikai mūri. Taču ar patreizējā draudzes priekšnieka Vlada Randes gādību, ilgākā laika periodā līdz 2010.g. baznīca pilnībā tika atjaunota. Tajā notiek arī Baznīcu naktis, dažādi koncerti, dievkalpojumi. 13. Melnsils – sens lībiešu ciems, ar lībisko nosaukumu Mustanumm, vēl 20.gs. vidū šeit esot dzīvojuši lībieši. Melnsilā pie Baķupītes ietekas Rīgas līcī, vismaz trīs buriniekus uzbūvēja Landmaņu, Moricu, Otomeru dzimtas. Melnsilā atrodas arī divas kultūrvēsturiskas vietas: senā kulta vieta Baķu baznīckalns un jūras laupītāja Tromeļa pilskalns. Baķu baznīckalns, iespējams, bijusi sena kulta vieta - kāpu zonā esošs kalniņš, kas daļēji ir lielāks par tuvākajiem citiem. Par šo vietu ir zināms nostāsts, ka kalnā nogrimusi baznīca. Parasti vietas ar nostāstiem par nogrimušu baznīcu var liecināt, ka konkrētajā vietā kādreiz atradusies kāda kristīga vai arī pagāniska lūgšanu vieta. Vēl netālu no Kilmiņupes ietekas jūrā atrodas nostāstiem apvītais Tromeļa pilskalns – viduslaiku nocietinājuma vieta, atrodas ap 100m no „Krauju” mājām. Šeit 1977.gadā veiktajos arheoloģiskajos izrakumos atrastās ķieģeļu un krāsns podiņu lauskas liecina, ka nocietinājums izmantots viduslaikos. Vieta saistīta ar nostāstiem par jūras laupītāju Trommeli, kurš te esot noracis salaupītās bagātības, tāpēc kāpa sarakāta daudzām mantraču rakumu bedrēm. Teika stāsta par jūras laupītāju Trommeli, kurš ar saviem ļaudīm aplaupījis kuģus jūras līcī no Kurzemes piekrastes līdz Roņu salai. Senatnē šajā piekrastē noenkurojušies daudzi kuģi, kas gaidījuši labvēlīgāku ceļa vēju, lai varētu apbraukt Kolkas ragu, taču jūras laupītājs to izmantoja savtīgiem nolūkiem un aplaupījis kuģus, kā arī savācis bojā gājušo kuģu mantas. Pils bijusi celta no mūra. Turpat blakus pilskalnam atrodas kempings „Melnsils”. Kempings savu popularitāti guvis ar brīnišķīgajām mucu mājiņām, kas izvietotas uz kāpas pašā jūras malā. Sniedz nakšņotājiem lieliskus un neaizmirstamus iespaidus vērojot jūru un visas dabas parādības, ko iespējams šeit novērot. Katru gadu kempings paplašinās un piedāvā arvien vairāk dažādu iespēju tā apmeklētājiem atpūsties un pavadīt savu brīvo laiku!