Atpūta laukos
1-20 / 33
Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Viena no augstākajām Latvijas piekrastes kāpām. Padomju laikos to daļēji noraka, jo baltās smiltis izmantoja silikātķieģeļu ražošanai. 20. gs. 80. gados rakšanas darbus pārtrauca. Kāpas augstākā daļa (labs skats no tās) ir saglabājusies (apaugusi ar priežu mežu). Izveidota Pūsēnu kalna dabas taka. Atrodas Bernātu dabas parkā.
N/A
Īdeņas pilskalns atrodas Lubāna ezera ziemeļrietumu stāvajā nogāzē pret Lubāna ezeru, zemes izvirzījumā starp nelielām graviņām. No tā paveras lielisks skats uz ezeru un klāniem. Ir bijis apdzīvots no 11. gadsimta.
N/A
Kanjonveidīgu gravu komplekss, kas veidojies dolomīta slāņos, veidojot atsegumus un nelielus ūdenkritumus upītes gultnē. Lai arī Kalamecu - Markūzu gravas tiek bieži popularizētas un apmeklētas kā tūrisma objekts, tajās nav attiecīgs, šim mērķim paredzēts labiekārtojums!
N/A
Vizuāli un ainaviski iespaidīgākais un lielākais Latvijas oss - ap 26 km gara, šaura un stāva, līdz ~ 27 m augsta, ledāja veidota vaļņveida reljefa forma pa kuras augšdaļu ~ 7 km garumā uzbūvēts Rīgas – Ērgļu ceļš. No Lielajiem Kangariem paveras skats uz Lielo Kangaru ezeru un Lielkangaru purva akačiem. Uz osa atrodas Ķoderu pilskalns - Lielā vīra gulta. Dabas liegums veidots osa un ar to saistīto biotopu un augu sugu aizsardzībai.
N/A
Micānu - Kirkas kalns. Mazā pils Priežukalnā (Kirkas kalnā) 1792. gadā tika pārveidota par luterāņu baznīcu. Tādēļ šo kalnu arī šodien sauc par Kirkas kalnu (tulkojumā no vācu valodas – Baznīcas kalns). Vecie ļaudis ir stāstījuši, ka zem baznīcas esot izbūvēts liels pagrabs, kurā glabājušās baznīcas un Manteifeļu dzimtas dārglietas, kā arī pagrabā atrodas Manteifeļu dzimtas kapenes.
N/A

Daugavas kanjons no Pļaviņām līdz Koknesei pirms appludināšanas bija viena no izcilākajām un skaistākajām Baltijas reljefa formām, bet Oliņkalns - viens no Latvijas lielākajiem pilskalniem, kura līdz 20 m augstā klints (Andreja klints) bija Daugavas kanjona sastāvdaļa. Pie Oliņkalna Daugavā pirms appludināšanas bija stipra krāce, kas apgrūtināja plostnieku darbu. Mūsdienās Oliņkalns ir neliela sala Pļaviņu HES ūdenskrātuvē (zinātājs pamanīs no Rīgas – Daugavpils šosejas (A 6) iepretim Stukmaņiem), ko no krasta atdala 0,3 km plata upes atteka, zem kuras dzelmē dus Dūņu leja. Uz salas saglabājies neliels pilskalna valnis, estrādes paliekas un dažus metrus augsts dolomīta atsegums – Andreja klints paliekas. Uzskata, ka Oliņkalnā 13. gs. atradusies Alenes pils. Pie Daugavas iepretim Oliņkalnam ir piemiņas akmens, ko 1989. g. uzstādīja Latvijas alpīnisti.
N/A

Opekalns (arī Apukalns, Opekols) ir paugurs Alūksnes augstienē, 235 metrus virs jūras līmeņa, Veclaicenes pauguraines viena no augstākajām virsotnēm. Tā virsotnē uzcelta Opekalna luterāņu baznīca (1774—1779), kas ir visaugstāk virs jūras līmeņa novietotais dievnams Latvijā. Opekalna ciemā dzimis leģendārais Dziesmu svētku virsdiriģents Haralds Mednis.
N/A

Gaiziņkalna apkārtne - Latvijas augstākā vieta ar Vidzemes augstienei raksturīgo pauguraino reljefu, izcila ainavu vieta, lai gan labu (vēl jo vairāk - labiekārtotu) skatu punktu nav nemaz tik daudz vai nav vispār. Parka „centrā” atrodas Gaiziņkalns – Latvijas augstākais un Baltijas otrs augstākais reljefa punkts (311,6 m vjl). Gaiziņkalna apskatei izveidota labiekārtota taka. Ziemas sezonā Gaiziņš ar apkārtni ir viena no Latvijas populārākajiem kalnu un distanču slēpošanas vietām. Kā licencētas makšķerēšanas vieta iecienīts ir Viešūra (Kaķīša) ezers. Teritorija ietilpst arī Vestienas aizsargājamo ainavu apvidū. Esot Gaiziņkalna dabas parkā, jāsecina, ka Latvijā ir liels ainavu potenciāls, kas šobrīd kā resurss praksē gandrīz netiek izmantots.
N/A
Viļņotu pauguru virkne, kas veidojusies Litorīnas jūras laikā, vējiem sapūšot augstu kāpu valni. Skaists skats uz Liliju ezeru. Iepretim ezeram, minētā ceļa austrumu pusē, pa dolomīta kāpnēm nokļūstam līdz piemineklim, kas veltīts 90 latviešu strēlniekiem, kas krituši 1917.gada kaujās.
N/A

Sarkanās klintis savu vārdu ieguvušas pateicoties sarkanajiem iežiem. Tieši sarkanā ir mīlestības krāsa, tāpēc sarkanās klintis ir romatiska pastaigas vieta mīlniekiem. Smilšakmens klintīs redzamas plaisas, kas sašķeļ sarkanīgos iežus, radot neparastu dabas mākslas darbu. To virsma ir diezgan izrobota, kas veido klintīs nelielas alas un nišas. Sarkanajās klintīs ir arī daudz dažādu avotiņu. Pazīstamākais no tiem ir Rūcamavots. Tam ir šāds nosaukums, jo tas, nākot ārā no zemes, izdod nelielu rūkoņu.
N/A
Spriņģu pilskalns (Golberova gora) atrodas Rēzeknes pilsētas pievārtē un interesants ar savu īpatnējo veidolu. Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis.
N/A

Senais kuršu pilskalns atrodas pašā Alsungas centrā. Nosaukumu tas ieguva 1659. gadā, kad Kurzemes ģenerālis Bergs šeit izvietoja lielgabalus, lai apšaudītu Alsungas pilī nocietinājušos zviedru spēkus. Pilskalna augstums ir 8 – 10 metri (plakums 22 x 54 m) un no tā paveras lielisks skats gan uz Alsungas Sv. Miķeļa Romas katoļu baznīcu, gan uz blakus esošo Alsungas dzirnavu ezeru. Apkārt pilskalnam stiepjas izteikta terase, uz kuras bijušas koka aizsargbūves. Pils ielas otrā pusē (uz rietumiem no pilskalna) atrodas Kalniņu kapulauks ar 11. – 13. gs. kuršu ugunskapiem, ko arheologi izpētīja pagājušā gadsimta vidū. Dižgabalkalnā suiti svin Lieldienas un Zāļu dienu.
N/A

Pie Rumbiņas ietekas Daugavā (upītes kreisajā krastā iepretim Lielvārdes parkam) redzams Daugavas noskalotāsDievkalna pilskalna (Cepures kalns) nogāzes. Pēc senlietu atradumiem var spriest, ka te laikā no 1. g. t. pr. Kr. līdz 6. - 7. gs. dzīvojuši baltu cilšu pārstāvji. Līdz Ķeguma HES līmenim var nokļūt pa kāpnēm, no kurienes paveras labākais skats uz šo objektu.
N/A

Atrodas ~ 1,5 km ziemeļos no Krāslavas centra, Jāņupītes krastā (ir norāde). Pēc atsevišķiem savrupatradumiem var spriest, ka pilskalns apdzīvots laikā no I g. t. pr. Kristus līdz vēlajam dzelzs laikmetam. Domājams, ka savu nosaukumu tas ieguvis šeit sastopamo mālu dēļ. Nelielas mālu ieguves vietas pilskalna nogāzēs ir redzamas arī šodien. Saglabājies nostāsts, ka grāfs Plāters šeit apraudājis savu sievu, kuru pats neuzticības dēļ licis iemūrēt pazemē.
N/A
Dabas liegums veidots Alūksnes augstienes augstākā lielpaugura – Dēliņkalna un tā nogāzēs esošo biotopu (nogāžu meži u.c.), kā arī apkārtējās ainavas aizsardzībai. Paugura nogāzēs izveidota kalnu slēpošanas trases un no tā dienviddaļas paveras izcila ainava. Dabas liegums atrodas Veclaicenes aizsargājamo ainavu apvidū (sk. sadaļu "Aizsargājamo ainavu apvidi").
N/A

Volzbahs ir stāva nogāze ar elpu aizraujošu skatu pāri gravai. Ziemā šeit pieejams vairāk nekā 100 m garš nobrauciens ar slēpēm, sniega dēli vai ragaviņām. Citos gadalaikos Volzbaha kalns ir lieliska atpūtas vieta- šeit ir labiekārtota vieta piknikam, pastaigām, foto sesijām. Rudenī Volzbaha kalns ir viena no labākajām vietām Vaiņodes novadā, kur vērot krāšņos rudens skatus.

Volzbahs atrodas 2 km no Vaiņodes centra ZR virzienā. Kalnam ērti var piebraukt klāt ar automašīnām.

Adrese: Vaiņodes pagasts, Dienvidkurzemes novads, LV-3435

Facebook: facebook.com/biedribavolzbahs

Twitter: Volzbahs
N/A
Rasnupļu (Opiņķu) pilskalns ir nozīmīga seno latgaļu apdzīvotā vieta tā pakājē. Vīces strauta labajā krastā izveidojusies Velna ala, saukta arī par Latgales mazo Staburagu. Nelielā ala (garums 3 m, platums 2 m, augstums 0,6 m) ir ģeoloģiski unikāla, jo izveidojusies, dabiski sacementējoties kvartāra perioda grants iežiem. Šādas alas Latvijā ir tikai divas. Alā ir 5 – 6 cm gari stalaktīti.
N/A
Ledāja veidotā reljefa forma – osu grēda, t.s. Grebļa kalns ir gara (5 km, relatīvais augstums 15 – 30 m) augstu pauguru (līdz 30 m) virkne ar stāvām nogāzēm, kuras izteiktākā daļa atrodas starp Pintu un Šešku ezeriem. Uz tās augošie priežu meži ar vairākām retām augu sugām ir aizsargājams biotops. Grebļa (arī Āža un Kausu kalns) kalna apskatei ir izveidota taka, kuru vēlams iziet gida pavadībā. Par šejienes bioloģisko daudzveidību liecina, piemēram, fakts, ka lieguma teritorijā ir konstatētas > 500 tauriņu sugas.
N/A

Atrodas Daugavas labajā krastā, ap puskilometru no Skrīveru Zemkopības institūta. Šajā vietā stāvo Daugavas ielejas krastu „pāršķeļ” dziļā Ašķeres strauta grava. Pilskalns bijis apdzīvots jau no 1. g. t. pr. Kr., par to liecina tajā atrastas latgaļu un lībiešu senlietas. 13. gs. pilskalnā slējās mūra pils, ko nopostīja 17. gs. Par tās esamību mūsdienās nekas vairs neliecina. No pilskalna, ko dēvē arī par Kraukļu kalniem, paveras viens no skaistākajiem Daugavas vidusdaļas skatiem. No tā (Rīgas virzienā) redzama Senbaznīcas vieta (attīrīts laukums ar baltu krustu). Gar Ašķeres strauta krastiem izveidota pastaigu taka. Tuvākā pilskalna apkārtne ir labiekārtota, kopumā ir izveidotas četras takas. Garākā no tām ir Daugavas taka (10 km).
N/A
Dabas liegums veidots ar mežiem apaugušā lielpaugura – Nesaules kalna un tā apkārtnē esošo boreālo un mitro mežu aizsardzībai. Teritorija ir salīdzinoši grūti pieejama un nav labiekārtota apskates nolūkam.