Kopš 20. gs. 70. gadiem tā ikdienā atrodas uz nelielās (0,1 km gara) Svētā Meinarda salas Rīgas HES ūdenskrātuvē. Šī vieta ir ievērojama ar to, ka redzamās ēkas atliekas ir Latvijas senākās mūra celtnes drupas. Baznīcu sāka celt 1184. g., bet pārbūvēja vairakkārt. Arī sagrāva vairakkārt, pēdējo reizi - 1916. gadā. Dievnama drupas ir iekonservētas, pāri tām izveidots metāla pārsegs, bet salas krasti nostiprināti. Uz salas uzstādīts 10 m augsts metāla krusts (mākslinieks E. Samovičs) un akmens altāris (tēlnieks J. Karlobs). Katru gadu augustā, kad pazemina Rīgas HES ūdenskrātuves līmeni, līdz salai var aiziet ar kājām pa veco ceļa vietu. Gar tā malām redzamas veco koku paliekas. 

Dodieties ekskursijā, lai gūtu ieskatu lauku profesijā un dzīvesveidā, kā arī iegūtu jaunus iespaidus un labu atpūtu visai klasei. Ekskursijas laikā apskatiet iespaidīgākās un krāšņākās smilšakmens klintis Vidzemes piekrastē, kur viļņi ir izveidojuši līdz 6 m augstu stāvkrastu. Pēc tam apmeklējiet muzeja ekspozīciju, kura iepazīstina ar leģendārā fantasta un melu karaļa piedzīvojumiem un dzīves gaitām. Turpat netālu mežā izveidots vairākus km garš taku tīkls, un taku malās izvietotas dažādas koka skulptūras.  Ekskursijas noslēgumā dodieties uz keramikas darbnīcu, lai uzzinātu, kā no māla top dažādi trauki un sadzīves priekšmeti, kā arī paši pamēģinātu roku kāda priekšmeta izvirpošanā.

Atrodas Feimaņu dienviddaļā. Dievnams celts laikā no 1756. – 1760. gadam. Feimaņi bija muižnieku Korfu dzimtas īpašums. Baznīca mainīja savu konfesiju atbilstoši Korfu ticības maiņai, pārejot no luterāņu uz katoļu konfesiju. Vērts pieminēt, ka Feimaņu katoļu baznīca starp dievnamiem Rēzeknes novadā izceļas ar vislielāko valsts nozīmes mākslas pieminekļu daudzumu. Starp tiem jāmin biktssols, baznīcēnu soli, ērģeļu prospekts, sudraba kausi un piecpadsmit triju altāru kokgriezumi no 18.gs. Pie baznīcas ieejas vārtiem slejas zvanu tornis ar četriem zvaniem. Klusajā nedēļā zvanu vietā baznīcā lieto t.s. „klabatas”, kas ir ap 2 m gari un 1 m augsti priekšmeti, kas atgādina senlaicīgus veļas ruļļus. Feimaņos atrodas viena no Latvijas trim karogu darbnīcām, kurā darbojas Baltijā modernākās iekārtas. Šajā vietā gan idejiski, gan fiziski „dzima” Latgales karogs.

Viens no iespaidīgākajiem nacionālā parka pilskalniem, kura piekājē atradusies senpilsēta. Arheoloģisko izrakumu gaitā te atrastas kuršu senlietas. Tiesa, mežs un biezais augājs traucē uztvert šī nozīmīgā arheoloģijas pieminekļa patiesos apjomus un formu. Uz pilskalnu vasarās ved izpļauta taka. Ja esat Žemaišu Kalvarijas pusē un atliek brīvs brīdis, tad savā maršrutā var iekļaut arī šo apskates objektu.

Latvijas baroka un rokoko stila „pērle”. Celta kā Kurzemes hercoga Ernsta Johana Bīrona (1690. – 1772.) vasaras rezidence, ko projektēja izcilais itāļu arhitekts Frančesko Bartolomeo Rastrelli. Tās būvniecība notika laikā no 1736. - 1740. g. un 1764. - 1766. g. Interjeru autori (18. gs. vidus) ir tēlnieks Johans Mihaels Grafs, gleznotāji Frančesko Antonio Martini un Karlo Cuki. 18. gs. vidū uzsāka regulārā franču stila dārza iekopšanu. Pils pēdējo divu gadsimtu laikā ir vairākkārt restaurēta, bet nozīmīgākie darbi veikti 20. gs. beigās. Pilī izveidots muzejs ar greznām zālēm, apartamentiem un bagātīgu mākslas pieminekļu kolekciju. Atjaunots Baltijā lielākais baroka stila franču dārzs, kas īpaši iespaidīgs ir rožu ziedēšanas laikā. Ap 200 gadus vecajā pils kalpu mājā - Baltā mājā var ieturēt maltīti.

Ciems atrodas pie Irbes (Dižirve, Īra) upes ietekas jūrā, abos tās krastos („jūrspuse” un „zemspuse”). Irbe pirmoreiz minēta 1310. g. robežlīgumā starp Kurzemes bīskapu un Rīgas domkapitulu, bet Lielirbes (Irvemünde) vārds pirmoreiz ierakstīts 1387. g. šķīrējtiesas dokumentā. 19. gs. beigās Lielirbes sīkosta bija aktīvs kokmateriālu tirdzniecības un transporta centrs. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā te uzbūvēts lielākais burinieku skaits Kurzemes rietumkrasta ciemos. 1939. g. ciemā bija ap 300 iedzīvotāju, vairāk kā 70 māju un baptistu baznīca (tagad Ventspils Brīvdabas muzejā). Ciemam cauri kursēja mazbānītis, darbojās pasta un telegrāfa kantoris, divi pārtikas veikali, 1. pakāpes pamatskola, koris un pūtēju orķestris. Lielirbe bija viens no lielākajiem ciemiem, kas izzuda pēc Otrā pasaules kara. Lielirbē dzimusi kultūrvēsturniece Valda Marija Šuvcāne (1923 - 2007), kuras darbu turpina viņas meita Baiba Šuvcāne, rakstot nozīmīgus darbus par Lībiešu krasta dzīvi. Līdz 2019. g. pāri Irbes upei plānots atjaunot trošu tiltu.

Bērzes upes labajā krastā, vietā, kur tagad paceļas Dobeles pilsdrupas, jau 1. gadu tūkstotī p. m. ē. atradās zemgaļu apmetne un vēlāk – koka pils. Gandrīz simts gadus pils izturēja vairākus krustnešu uzbrukumus un aplenkumus, un tikai 1289. g., kad vācieši bija pilnībā izpostījuši apvidu un tālāka pretošanās kļuva bezcerīga, zemgaļi paši nodedzināja savu koka pili un neuzvarēti aizgāja uz Lietuvu. 700 gadus vēlāk, 1989. gadā, godinot zemgaļu cilšu piemiņu, bijušās senpilsētas vietā tika atklāta piemiņas zīme, ko veidojis mākslinieks Mārtiņš Zaurs. Akmenī iecirsts teksts: “Zini, no šīs vietas pirms 700 gadiem zemgaļi aizgāja lepni un brīvi”, kā arī dzejnieka Viļa Plūdoņa vārdi : “Mēs svešā malā ejam, bet sirds mums paliek te”.  

Kafejnīca "Rezidence Kafe Venta" atrodas pie paša Kuldīgas senā ķieģelu tilta ar skatu uz Ventas Rumbu, platāko ūdenskritumu Eiropā. Piedāvājumā dažādi dzērieni un konditorejas izstrādājumi, kā arī svaigi gatavoti ēdieni uz grila. Kafejnīca ir savienota ar Kuldīgas mākslinieku rezidences mākslas galeriju, tāpēc apmeklētājiem ir iespēja izbaudīt aktuālās izstādes, kā arī vasarā baudīt dzīvo mūziku un disko vakarus.

Atrodas pilsētas dienviddaļā, Siņicina ielā 4. Dievnams celts 1895. g., bet pārbūvēts 1906. g. Tā tornī atrodas trīs no sudraba un vara lieti zvani (restaurēti), no kuriem viens ir nominēts par Baltijas valstīs lielāko (4832 kg smags, zvana mēle sver 200 kg). Blakus atrodas muzejs, kas iepazīstina ar vecticībnieku kultūrvidi un baznīcas dzīvi.