Sāmsalas ziemeļrietumu daļā jūrā iestiepjas iespaidīgā Tagameizas pussala (Tagamõisa poolsaar). Tās ziemeļrietumu daļā meklējama mazāka – ap 5 km garā Harilaidas pussala (Harilaid). Pussalas vidusdaļā viļņojas Lajalepas ezers (Laialepa järv) - bijušais jūras līcis, kas zemes garozai ceļoties, kļuvis par iekšēju ūdenstilpi. Arī pati Harilaida (igauniski „laid” nozīmē „saliņa”) vairāk nekā trīs gadsimtus atpakaļ bijusi sala. Harilaidu iecienījuši ne tikai migrējošie putni, bet arī roņi, kurus piesaista vientuļi līči un akmeņainās sēres. Harilaidu var apmeklēt tikai ar kājām vai ar divriteni, bet spēkrati ir jāatstāj autostāvlaukumā. No tā ~ 1 km attālumā atrodas vieta, kur pēc 17. gs. radies Harilaidas savienojums ar Sāmsalu. Šeit paveras nepierasti klaja un akmeņaina ainava. Pārējā Harilaidas daļa ir apmežota pirms ~ 40 gadiem. Kopumā būs jāveic ~ 10 km garš pārgājiens.

200 m attālumā no Gulbenes – Madonas ceļa mežainā nogāzē iegūlis 2,4 m augstais akmens. Tā lēzenajā virsmā iekalta ap metru gara, 0,3 m plata un ap 4 cm dziļa iedobe, bet akmens šķautnē - pakāpieni. Uzskata, ka šis ir sens kultakmens, pie kura ziedots. Lai nokļūtu līdz akmenim, vasaras otrajā pusē var nākties brist pa garu zāli.

Atrodas Aknīstē, Skolas un Miera ielu krustojumā. Muzejs dibināts 1988. gadā. Tajā glabājas arheoloģiskais un etnogrāfiskais materiāls, kas raksturo Aknīstes un tai pieguļošās teritorijas attīstību no akmens laikmeta līdz pat mūsdienām. Muzejā apskatāma senlietu (akmens, bronzas laikmeta) kolekcija un priekšmeti, kas vēsta par apkārtnes ievērojamiem ļaudīm un sēļu kultūru. Apskates vērta ir seno sēļu trauku kolekcija.

Vīna ražošana Allikukivi notiek senajā vadmalas fabrikas direktora ērberģī. Viesi tiek gaidīti uz plašā muižas balkona degustēt daudzveidīgos dzērienus un iepazīties ar vīna darīšanas noslēpumiem, muižas vēsturi un ogu stādījumiem. Augļu un ogu vīnu ražošana pēc igauņu receptēm.

Lai nokļūtu Silmačos, jābrauc cauri Pērļa silam un maz apdzīvotām vietām. Silmači atrodas ap 1 km uz rietumiem no Pērļa – nelielas apdzīvotas vietas. Te ir izveidota (20. gs. 80. gados) brīvdabas estrāde (celta tikai vienai izrādei, ko Latvijas Nacionālais teātris spēlēja 1986. g. Līgo svētkos), kur Jāņu laikā spēlē Rūdolfa Blaumaņa izcilo lugu „Skroderdienas Silmačos”. Pie estrādes izveidots attiecīgajai tematikai veltīts muzejs (arī 1986. g. un arī par godu vienai izrādei), kurā līdztekus citiem eksponātiem apskatāms lugas manuskripts (1902. g.).

Saimniecībā audzē kazas, no kuru piena ražo sieru u.c. produktus. Apmeklētājiem uzcelta prezentāciju zāle, kur var degustēt no kazas piena ražotu saldējumu, iegādāties ar kazu tematiku saistītus suvenīrus u.c. produkciju. Piedāvā ekskursiju pa saimniecību.

The smoke sauna is an important part of everyday life in the Võru community in Estonia. It is the centre of a rich set of traditions including the actual bathing customs, the skills of making bathing whisks, building and repairing saunas, and smoking meat in the sauna. The sauna is a building or room heated by a stove covered with stones and with an elevated platform for sitting or lying. It has no chimney, and the smoke from the burning wood circulates in the room. People usually go into the sauna together and remain until they are sweating. Water is thrown on the heated stones to produce hot steam-laden air and bathers beat their bodies with whisks to remove dead skin and stimulate blood circulation. After sweating, whisking, relaxing and possible healing procedures, people cool themselves outside and rinse their bodies with water. The procedure is then repeated. The smoke sauna tradition is primarily a family custom, usually practised on Saturdays, but also before major festivals or family events. Its main function is to relax the body and mind. Families take turns hosting each other. Usually an older family member is responsible for preparing the sauna, accompanied by the children who gradually acquire the necessary skills. The smoke sauna tradition is part of the UNESCO Representative List of the Intangible Cultural Heritage of Humanity.
Mooska Farm is a typical smallholding in Southern Estonia. The Veeroja family are proud to share their life with guests and introduce them to the smoke sauna.

Saimniecībā apskatāmi vairāki dzīvnieki - zirgi, kazas, truši, suņi, kaķi un murkšķi. Ir iespēja iesaistīties lauku darbos un iemēģināt darbarīkus, iemācīties seno deju soļus, izstaigāt dzīvnieku takas un baudīt uz ugunskura ceptas pankūkas ar kazas pienu. Saimniecībā pieejamas arī pirtslietas un zāļu tējas.

Jūrmalas pilsēta (piektā lielākā Latvijā) dibināta 1959. g., apvienojot Ķemeru un Slokas pilsētas ar Rīgas pilsētas Jūrmalas rajonu. Tā stiepjas 32 km garā Rīgas jūras līča piekrastes posmā. Jūrmalas kūrorts savulaik bija viens no nozīmīgākajiem šāda veida objektiem Ziemeļeiropā. To sekmēja vietējā un starpvalstu transporta un satiksmes (diližanss, tvaikoņi, vilciens) attīstība. Pirmos peldviesus uzņēma Dubultos, kur 1834. g. uzcēla pirmo viesnīcu, bet 1847. g. - pirmo kūrmāju. 19. gs. sāka darboties pirmās ārstniecības iestādes. No 1834. g. sākās strauja vasarnīcu izbūve. Kūrorta attīstību pārtrauca 1. pasaules karš. Pēc tā atkal bija vērojams straujš kūrorta uzplaukums no 12 tūkstošiem (1920. g.) līdz 32 tūkstošiem (1935. g.) atpūtnieku. Līdztekus Jūrmalai attīstījās arī Ķemeru kūrorts, kas masveida atpūtnieku raksturu ieguva padomju periodā.

Mūsdienās Jūrmala ir populāra koncertu, festivālu, izstāžu, sporta sacensību u.c. publisku pasākumu norišu vieta.

Netālu no Rīgas apvedceļa Daugavas labajā krastā atrodas 1994. g. atklātais un tēlnieka Ģ. Burvja veidotais piemineklis - piemiņas zīme. Veltīts Daugavas lībiešiem un viņu Mārtiņsalas vadonim – lībietim Ako, kas 1206. gadā vadīja cīņu pret krustnešiem. Pieminekļa apkaimē gar Daugavas krastu izveidota plaša atpūtas un pastaigu vieta. Šī ir viena no ainaviskākajām vietām Daugavas lejteces krastos. Mazliet tālāk upes krastā izvietoti informatīvi stendi, kas atspoguļo Daugavas krastu vēsturi pirms Rīgas HES izbūves.