Starp Pļaviņām un Gostiņiem - Skanstupītes kreisajā krastā pie tās ietekas Daugavā labi saskatāmas 17. gs. sākumā zviedru celto nocietinājumu - vaļņu un bastionu atliekas. 17. gs. šī bija Zviedrijai piederošās Vidzemes, Polijai piederošās Latgales un Kurzemes hercogistes (Daugavas kreisajā krastā) robeža. 1625. g. šajā vietā poļi sakāva zviedrus kā rezultātā Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs gandrīz zaudējis dzīvību. Mūsdienās skansti ietver Draudzības parks un uz tās uzcelta estrāde. Gostiņos redzamā ir viena no izteiksmīgākajām Latvijas skanstīm. No rietumiem skanstis norobežo Skanstupītes dolomīta kāple, kas veido 0,7 m augsto Skanstupītes ūdenskritumu, ko daļēji (atkarībā no ūdens līmeņa) applūdinājuši Pļaviņu HES ūdeņi.

Kaut arī teritorija ir veidota Latvijā reti sastopamas koku sugas - parastā skābarža aizsardzībai (tīraudzes aizņem ap 4 % no lieguma teritorijas), tās vizuāli izteiksmīgākā daļa ir Tīrspurvs (Dunikas tīrelis), kurā šobrīd izveidota Latvijas garākā un viena no iespaidīgākajām purva laipu takām, šķērsojot to Z – D virzienā. Te var gūt fantastiskus iespaidus, vērot savdabīgo purva vidusdaļas ainavu (vietām nav pat mazo purva priedīšu) un dažādus biotopus - purva ezeriņus, minerālzemes salas, lāmas, akačus un putnus.

Nomaļa vieta pašā Latvijas – Lietuvas pierobežā – 5 km dienvidrietumos no Neretas, kur vēstures mīļiem noteikti ir vērts aizdoties. Kādēļ? Viens no iemesliem ir fakts, ka muižas graudu kalte (pamazām tiek atjaunota) un graudu žāvēšanas krāsns (daļa no vecajām koka daļām vēl ir saglabājusies) ir vienīgā tāda Latvijā. No muižas kompleksa palicis ir arī stallis un kalpu māja, kas tagad tiek apdzīvota. Ēkas celtas 18. gs. Saimnieks zina stāstīt interesantus atgadījumus, kas saistīti ar šīs vietas vēsturi.

Gatavo asinsdesas gan tradicionālās, gan mūsdienīgākas. Saimniecības piedāvā desu gatavošanu demonstrējumus dažādām interesentu grupām.  Zemnieku saimniecības desas ir īpašas ar Riga Food izstādē iegūto balvu - Tautas Garša.

Atvērti jebkurā laikā, iepriekš to saskaņojot.

Izcili ainaviska saimniecība latviski etnogrāfiskā lauku sētā ar augstas dabas vērtības zemkopības sistēmu iepazīšanu un gājputnu tirgus redzējumu pavasaros. Aldara prasmju pārmantošana ar vasaras saulgriežu svinēšanu.

Autentiskā Zypliu muižas vidē izveidots restorāns. Kulinārais mantojums - Lietuvas muižniecības ēdieni. Ēdināšana, degustācija, izglītības programmas.

Arbūzu audzēšanu saimnieki uzsāka 1997. g., izmantojot šķirnes, kas piemērotas Latvijas klimatiskajiem apstākļiem. Saimniecības „odziņa” ir arbūzi ar dzelteno mīkstumu. Lielākais izaudzētais arbūzs svēris 11 kg. Sezonas laikā – arbūzu iegāde un saimnieka padomi.

Amatnieka darbnīcā (izstāžu zāle „Sapņu namiņš) apskatāmi no koka virpotie izstrādājumi – svečturi, servīzes, alus kausi, puķu vāzes, glāzītes, piestas, cibiņas, koka gleznas u.c. izstrādājumi. Darbu iegāde, pasūtīšana un koka virpošanas mākslas demonstrējumi.

Pilsētai nozīmīgākais periods ir saistāms ar laiku no 1561. - 1795. g., kad Jelgavas novads ietilpst Kurzemes un Zemgales hercogistes sastāvā. Kad Jelgava iegūst hercoga rezidences (1567. g.) un hercogistes galvaspilsētas (1616. g.) statusu, sākās strauja pilsētas attīstība, kas visaugstāko punktu iegūst hercoga Jēkaba valdīšanas laikā. Pēdējo divu Kurzemes hercogu - Ernsta Johana Bīrona un viņa dēla Pētera valdīšanas laikā tiek dibināta (1775. g.) Pētera akadēmija (Academia Petrina) - pirmā Latvijas augstskola, 1816. g. dibināta Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība, 1822. g. iznāk pirmā avīze latviešu valodā "Latviešu Avīzes", 1802. g. top Latvijā pirmā teātra ēka, bet 1898. g. - pirmā muzejam domātā ēka. 1937. g. Jelgavas pilī izvieto Latvijas lauksaimniecības kameru, bet pēc diviem gadiem atklāj Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju. 1944. g. vasarā gāja bojā gandrīz visa pilsētas vēsturiskā apbūve un mākslas vērtības. Pēc 2. pasaules kara Jelgavu atjaunoja. Tikko kā ir atjaunots arī Sv. Trīsvienības baznīcas tornis, kurā šobrīd ir izveidots viens no Latvijas labākajiem interaktīvajiem muzejiem (ļoti draudzīgs ģimenēm ar bērniem).

Viens no iespaidīgākajiem bijušās PSRS armijas objektiem Ziemeļvidzemē ar pamestām ēkām, pazemes bunkuriem, raķešu noliktavām, to palaišanas laukumiem u.c. elementiem. Viena no dažām vietām Latvijā, kur redzams Ļeņina piemineklis. Akmenī kaltais Ļeņina galvas atveids padomju gados bija novietots Alūksnes centrālajā laukumā. Atmodas laikā to demontēja un pārveda uz kodolraķešu bāzi. 

Īpaši slepens militārs objekts, kas ir spilgta Aukstā kara liecība. Bāzē aizvien labi saglabājušies dažādi angāri, raķešu palaišanas laukumi un bumbu patvertnes. Objektu var atklāt individuāli, kopā ar vietējo gidu vai izmantojot audio gida sniegtās iespējas.

Iesakām ceļojumu laikā sākt Zeltiņu vēstures krātuvē, kur dota iespēja ieskatīties padomju laika sadzīvē un uzzināt par darbību padomju armijas raķešu bāzē!