Vienu kilometru garā lokveida taka, kas ved pa lielāku nacionālā parka meža masīvu, uzskatāmi attēlo Žemaitijas augstienes un tuvākās apkārtnes reljefa veidošanās vēsturi. No takas augstākā punkta – Mikitai kalna, kas ir sens pagānu upurkalns, paveras (ainaviska stiga) tālākas apkārtnes skats. Kā takas interesantākie apskates objekti ir jāmin teikām apvītais akmens ar Velna pēdu un ar akmeņiem izliktas akas paliekas.

Viens no svarīgākajiem dabas parka izziņas objektiem, kas iekārtots simtgadīgā, Sēlijas vēsturiskajam novadam raksturīgā viensētā. Te ir iespēja iepazīt parkam veltītu ekspozīciju, iegādāties vietējo amatnieku un zemnieku ražojumus, kā arī nobaudīt bebra dziedzeru uzlējumu! Ziemeļos un austrumos no „Gulbjiem” atrodas Putnu salas aploks (250 ha) ar dzīvei savvaļā pielāgotiem mājlopiem – Konik zirgiem un Hailandera šķirnes govīm. Skuķu ezera krastā 0,5 km attālumā uzcelts putnu vērošanas tornis.

Ceriņu ģimenes uzņēmums vairāk kā 19 gadus ir vienīgais Zaļā siera ražotājs Latvijā. Vēsturiskā recepte iegūta no mammas Marijas pierakstiem. Viena no galvenajām Zaļā siera sastāvdaļām – sierāboliņš - ik vasaru tiek audzēts pašu dārzā. Tieši sierāboliņš Zaļajam sieram piešķir neatkārtojamo garšu un izteiksmīgo krāsu. Ražotnē gatavo arī 20 veidu pastu - makaronus.

Sieri

Paralēli Zaļajam sieram ražotnē top arī citi beramie sieri: siers ar baravikām, siers Ķiplociņš un siers ar garšaugiem, pikantā uzkoda knapsieriņš, kas ražots no vājpiena biezpiena un garšaugiem.

Kā top siers

Visu beramo sieru ražošanā tiek izmantots govs vājpiens, tādējādi sieri ir izcils olbaltumvielu avots un satur maz tauku.
Iecienītākais ražotnē tapušais produkts ir Raunas zaļais siers, kura viena no galvenajām sastāvdaļām – sierāboliņš – tiek audzēts pašu dārzā. Sierāboliņš ir viengadīga kultūra – pieclapu āboliņš ar ziliem ziediņiem. Kamēr jaunie dzinumi ir mīksti, tos novāc un kaltē ar malku kurināmā žāvētavā. Pēc izkaltēšanas sierāboliņu samaļ, izsijā un pievieno olbaltumvielu masai, ko plānā kārtā saber īpaši izgatavotās koka kastēs un žāvē. Pēc sierāboliņa pievienošanas produkts iegūst raksturīgo Zaļā siera garšu, krāsu un smaržu.
Sieriem piemīt piesātināta garša un tie ir lietojami visdažādākajos veidos. Beramo sieru ražošana ir ilgstošs un darbietilpīgs process - no brīža, kad tiek iegūts piens, līdz mirklim, kad produkts iegulst veikalu plauktos, paiet vairāk kā divi mēneši.

Apmeklētājiem

Iepazīšanās ar ražotnes stāstu un cienāšanās ar četriem beramo sieru veidiem – Raunas zaļo sieru, sieru ar baravikām, sieru ar garšaugiem un sieru “Ķiplociņš”, kā arī veselīgo gī sviestu. Senāku garšu atmodināšanai ciemiņus cienā ar dažāda pikantuma knapsieriņiem – labu un veselīgu biezpiena uzkodu pie alus vai citiem dzērieniem.
Ekskursijas laikā (~1h) būs iespēja arī uzzināt, kā tiek meistaroti 20 veidu makaroni no īstām lauku olām – ar baravikām, kaņepēm, krāsainie, ar ķiplokiem, ar sierāboliņu, ar garšaugiem, ar kaltētiem tomātiem, ar halapenjo pipariem u.c.

Kur iegādāties sierus

Ražotnes pašapkalpošanās veikalā Parka ielā 4a, Raunā, Smiltenes novadā.
Veikalos visā Latvijā: Rimi, Top, Stockmann, PKS Straupe.
E-veikalā www.sierarazotne.lv.

Ogu un augļu dārzs, dažādu ievārījumu, sulu, sīrupu ražošana un tirdzniecība.

Saimniecībā gatavo dažādus lauku labumus – sieru, sviestu, krējumu, biezpienu, kā arī pieejamas svaigas olas.

Ziņas par lībiešu pāriešanu pareizticībā sniedz restaurācijas laikā (pagājušā gadsimta deviņdesmitie gadi) Kolkas luterāņu baznīcas tornī (sk. arī tālāk) atrastais dokuments, kas tur ievietots 1885. gadā baznīcas celšanas laikā. Tas vēstī, ka lībiešu pāriešana pareizticībā vai, tā sauktajā, ķeizara ticībā, „nav saistīta ar ticības pārliecību, bet tā ir līdzeklis tikt pie zemes priekšrocībām vai baudām." Pareizticīgo draudze 1885. gadā iegādājas zemi no barona Osten - Zakena. Uz tās 1890. gadā uzcelta baznīca, priestera māja un skolas ēka. Visas ēkas saglabājušās līdz mūsdienām. Baznīcai ir sava draudze un dievkalpojumi notiek reizi mēnesī. Atrodamas ziņas, ka Kolka ir vienīgais lībiešu krasta ciems, kur 19. gs. deviņdesmitajos gados uzcēla pareizticīgo baznīcu. Baznīcas zvans savu vietu "ieņēmis" 1936. gadā. Padomju laikā baznīcu izmantoja kā kapliču, bet mūsdienās tā pilda savu sākotnējo lomu.

Dviragio ezera salā atrodošie Salu muiža un parks no putna lidojuma atgādina Lietuvas kartes aprises. Muižas saimniecības austrumu pusē esošais parks – jaukta plānojuma. Tas ir viens no senākajiem parkiem Lietuvā. Vēl Radviļiem saimniekojot, te bija meža parks, kurā koki netika cirsti. Parkā valdīja vietējo sugu lapu koku – kļavas, liepas, oši, apses, kuri šobrīd jau ir divi simtu gadu veci. Uz ezera pusi stiepjošā taka savieno aleju ar parka taku pie ezera. Līdz mūsdienām ir saglabājušies apstādījumi, aleju fragmenti.

Hāpsala kādzreiz bija aristokrātu iecienīta vieta, viņi mēdza šeit uzturēties vasaras laikā. Mūsdienās apmeklētājus vilina pilsētas šarms - mazās ieliņas, vecās koka ēkas un skaistā promenāde. Viens no iemesliem, kādēļ Hāpsala bija tik populāra kādreiz, bija SPA plašie piedāvājumi un iespējas, kas ir aktuāli arī mūsdienās. Interesants fakts: slavenajam komponistam Čaikovskim šī vieta bija viena no mīļākajām, kur pavadīt brīvdienas.

Māras birzs atrodas apmēram 4 km no Īles, Zebrenes virzienā. 2012.gada pavasarī iestādītā piemiņas birzs ir biedrības „Zebrus draugi” veltījums šīs apkaimes ļaudīm un viņu dzimtajām mājām, kas pēdējā gadsimtā ir zudušas no Latvijas kartes. Valsts meža izcirtumā iestādīto jauno kļavu, liepu un ozolu birzs centrā izveidots Māras altāris – simbolisks akmeņu krāvums, kurā katrs, kas jūt piederību šim apvidum, var pievienot savu akmeni. Birzs projekta un altāra autors - V.Lukjanovs.