Amatas pagasta Dīķīšos viesus sagaidīs Samojedu šķirnes suņi un inteliģenti ēzelīši, kas aizvedīs līdz glempingam dīķīša pakājē. Piedāvā iznūjot divu garumu takas vai izbaudīt to iespēju, kad latvietis dalās sēņošanas un ogošanas vietās. Īpašs piedzīvojums ir glezu veidošana no mežā salasītiem dabas materiāliem. Kultūrvēstures interesenti var iepazīt latviešu tautas tērpu kolekciju, uzlaikot to un noorganizēt paši savu fotosesiju. Ekstrēmu izjūtu cienītājiem patiks izbrauciens ar kvadraciklu. Bet, ja patīk makšķerēt, var ņemt līdzi nepieciešamo inventāru. Organizē uguns rituālus gadskārtās un ģimenes godos. Tāpat saimnieki piedāvā arī uz ugunskura vārītu zupu un dažādu svaigā siera gatavošanas meistarklasi.

Piedāvā nakšņot glempinga teltī. Naktsmājas ir piemērotas arī cilvēkiem ratiņkrēslā, t.sk. ar atbilstoši izbūvētu mazmājiņu!

Beverīnas novada Vīnkalnos saimnieko Žentiņu ģimene, kur draudzīgi sadzīvo divas kultūras un ēdienu tradīcijas – Itālijas un Latvijas.

Tā ir iespēja pabūt lauku vidē, aktīvi atpūsties un piedalīties īstas itāļu picas cepšanā, kur katram iespējams izveidot picu pēc savas gaumes un garšas, cepot uz dzīvas uguns malkas krāsnī. Pieejams tīrs ūdens un itāļu vīns, Illy kafija un tēja. Bez picām iespējams iegādāties tiramisu, rupjmaizes kārtojumu, iepriekš pasūtot.

Iespēja aplūkot Vīnkalnu saimnieka senlietu kolekciju un baudīt sakoptu lauku sētas atmosfēru.

Atrodas Kokneses tūrisma centra telpās (1905. gada ielā 7). 160 cm garais un 120 cm augstais makets ir Vittingenas (Vācija) dāvinājums Koknesei, atzīmējot 10 gadu sadraudzības jubileju. Šāda Kokneses pils izskatījās ap 1701. gadu. 

"Sutru ogu dārzs" atrodas Līvānu novada Sutru pagastā. Saimniecībā tiek audzētas krūmmellenes. Tās audzē tuneļos, tāpēc ir gatavas daudz ātrāk nekā citviet Latvijā. Ogas ir iespējams iegādāties uz vietas un izbraukumos. 3 ha platībā tiek audzētas mellenes.

Atrodas Grobiņas nomalē (dienvidaustrumdaļā) pie Liepu gatves (saukti arī par Priediena senkapiem). Arheoloģisko izrakumu rezultāti liecina, ka apbedījumi te skeletkapu, ugunskapu un uzkalniņkapu veidā tapuši laikā no 7. - 9. gs. (atšķirīgi datējumi, arī 4. – 10. gs.) 1987. g. izrakumu laikā te atrada unikālu ar seniem ornamentiem rotātu 8. - 9. gs. skandināvu karavīra kapakmeni (stēlu), kas glabājas Liepājas vēstures un mākslas muzejā un ir vienīgais šāda veida atradums Baltijas jūras dienvidaustrumos. 0,3 km dienvidos no senkapiem lēnām plūst Ālande, kas viduslaikos bijusi kuģojama. Liepas gatves malā uzstādīta informatīva zīme. Grobiņas arheoloģiskais ansamblis ir iekļauts UNESCO Latvijas nacionālajā sarakstā.

Atrodas Jaunpiebalgas centrā. Tās celtniecības būvdarbus laikā no 1801. - 1804. g. vadīja Cēsu būvmeistars Fridrihs Veits. Dievnama altāra centrā atrodas glezna “Kristus pie krusta” (19. gs. otrā puse). Zvans liets 1895. g., bet ērģeles tapušas 1914. g. Baznīcas ieejas priekšā paceļas 1930. g. atklātais piemineklis 1. pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem (tēlnieks K. Zāle, arhitekts A. Birzenieks). Pavisam nesen ir pabeigti baznīcas fasādes restaurācijas darbi, un šobrīd notiek dievnama interjera restaurācija, tādēļ tas apskatāms tikai no ārpuses.

Traķu pirmsākumi ir meklējami Senajos Traķos, kas atrodas 4 km dienvidaustrumos no Traķu centra. Uzskata, ka Senos Traķus ir dibinājis Lietuvas dižkunigaitis Ģedimins (~ 1275. – 1341.) 14. gs. pirmajā pusē. 14. gs. otrajā pusē šeit uzcēla mūra pili, no kuras līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai nostāvināti zemes vaļņi. Laikā no 1345. – 1382. g. tajā valdīja Ģedimina dēls – Ķēstutis (1297. – 1382.). Senajos Traķos dzimis arī viens no izcilākajiem viduslaiku Lietuvas valdniekiem – Ķēstuta dēls - Vītauts Dižais. Kā pilij, tā arī tās valdniekiem bija nozīmīga loma sekojošajos krusta karos un cīņās. 1391. g. pils tika sagrauta cīņas laikā ar Vācu ordeni, kādēļ arī zaudēja savu stratēģisko nozīmi. 1405. g. benediktīniešu mūki šajā vietā uzcēla baznīcu, bet 18. gs. beigās - jaunu un lielāka apjoma klosteri, kura vienu no korpusiem 1889. g. pārbūvēja par baznīcu.

Maršruts ved pa dabas parku „Daugavas loki”, ko pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados gribēja appludināt, uzceļot Daugavpils HES. Dabas parka centrālā artērija ir Daugavas senieleja. Daugavas īpatnība ir astoņi lieli upes līkumi - loki, kuru garums sasniedz 4 - 6 km. Upes krasti lielāko augstumu sasniedz t.s. Daugavas vārtos, kur tos iekļauj stāvās un varenās Ververu un Slutišku kraujas. Vairāk kā ½ no teritorijas aizņem meži, kas piemēroti pārgājieniem un dabas vērošanai, ogošanai un sēņošanai. Daugavas ieleja ir floristiskā ziņā viena no bagātākajām Latvijā - tajā ir sastopamas > 800 augu sugas. Šeit ir vērojama multinacionāla vide, kur savijušās latgaļu, lietuviešu, poļu, krievu un baltkrievu tradīcijas un to mantojums. Viena no iecienītām tūristu vietām ir Slutišku sādža, kurai nav līdzīgas citur Latvijā.

Maršruta informācija no Latvijas Lauku foruma​

Apvidus veidots neregulētās Daugavas augšteces ielejas, dabas un kultūrainavas un bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai. Parka teritorijā ir izveidotas dabas takas, velomaršruti, bet Daugava ir piemērota braucieniem ar laivām. Teritorijā ietilpst Daugavas loku dabas parks (sk. sadaļu „Dabas parki”).