Tukums vēsturiskajos avotos minēts 1253. g. Livonijas ordeņa un bīskapa līgumā par Kursas dalīšanu. Ja pilsētas nosaukumu tulko no lībiešu valodas, sanāk "smilšu kaudzes, kalni". 14. gs. sākumā pie Livonijas ordeņa mūra pils bija izveidojusies vācu tirgotāju un amatnieku apmetne, kuras uzplaukumu sekmēja Rīgas - Prūsijas ceļa tuvums. Vēlāk pilsētas attīstību būtiski ietekmēja Rīgas - Tukuma dzelzceļa izbūve 1877. g. Padomju laikā Tukuma austrumu pievārtē bija izvietots Baltijā lielākais PSRS armijas lidlauks un kara pilsētiņu. Mūsdienās Tukums ir tāda paša nosaukuma novada centrs ar plašu tūristiem piedāvāto pakalpojumu klāstu. Tukuma vēsturiskajā centrā apskatāms 13. gs. celtās Livonijas ordeņa pils torņa fragments, kurā iekārtots Tukuma pilsētas vēstures muzejs.

Daugavas ielejas dabas parks ir vienīgā vieta, kur starp Daugavas HES ūdenskrātuvju kaskādēm vēl salīdzinoši īsā upes posmā saglabājusies Daugavas ieleja un tās sānu pieteku gravas tādas, kādas tās apmēram izskatījās pirms teritorijas appludināšanas. Īpaši skaisti skati paveras no Daugavas labā pamatkrasta nogāzes pie Aizkraukles baznīcas un pilskalna. Nogāžu meži, pļavas, avotu izplūdes vietas un nelielie dolomīta atsegumi ir aizsargājami biotopi. Aizkraukles pilskalnā izveidota atpūtas vieta. Netālu no tā apskatāmas arī Aizkraukles pilsdrupas.

Amatnieku darbnīcā tiek izgatavotas dažādas praktiskas pirtslietas – bļodas, ķipīši, kubuli, vannas un vannītes, pirtsslotas, linu izstrādājumi un pirts guļbūves. Piedāvā darbnīcas apskati, līdzdalību amatnieka darbā, pirtslietu iegādi un pasūtījumus.

Pīrissāre ir 7,5 km² liela pastāvīgi apdzīvota Peipusa ezera sala. Pārsvarā šeit uz dzīvi ir apmetušies krievu vecticībnieki, kas vairākus gadsimtus rūpējas par savas savdabīgās kultūras saglabāšanu. Iedzīvotāji galvenokārt nodarbojas ar zvejniecību. Uz lauksaimniecībai piemērotas zemes audzē dārzeņus, visvairāk – sīpolus. Uz Pīrisāri no Lāksāres ostas var nokļūt ar prāmi "Koidula" (tālr.: +372 527 2974, www.veeteed.com). 

Maršruts ved pa Kurzemes vēsturiskā novada dienviddaļu un ietver tā interesantākos tūrisma objektus, atšķirīgus jūras krastus un tad caur Zemgali atgriežas Rīgā.  Posmā no Jūrkalnes uz Liepāju tas virzās gar Baltijas jūras krastu, kas vēl pirms divām desmitgadēm bija slēgta pierobežas režīma zona, kurā iekļūt varēja tikai ar speciālām atļaujām. Maršrutā ietilpst aizsargājamas dabas teritorijas, lauku labumu saimniecības, kur var gan nogaršot, gan iegādāties kvalitatīvus produktus, izcili kultūras pieminekļi, Liepāja ar izcilu militārā mantojuma klāstu Karaostā un rosīgā Jelgava, kur noteikti jāuzkāpj Tornī, lai paskatītos uz apkārtni.

Maršruta informācija no Latvijas Lauku foruma​

Centrālā un arī skaistākā Traķu iela, kas ved cauri Traķu pussalas ziemeļu daļai, ko kādreiz sauca arī par „Mazo pilsētu”. Ielas abās pusēs ir redzami visdažādāko krāsu koka namiņi. Te jāatceras, ka tipiskai karaīmu mājai uz ielas pusi ir vērsti trīs logi! Karaīmu ielas rietumu pusē (Karaīmu 30) atrodas viens no retajiem pasaules karaīmu lūgšanas dievnamiem – kenēze (kenesa) – vienstāva koka ēka ar zilganu jumtu. Savukārt, ēkā Karaīmu ielā 22 ir izveidota etnogrāfiska izstāde (Karaimų etnografine paroda).

Viens no vecākajiem lībiešu ciemiem, kas pieminēts jau 1387. g. Senais ceļš no Dundagas muižas uz Sīkragu pastāvējis jau viduslaikos. 17. gs. Sīkragā bija viena no nozīmīgākajām sīkostām Ziemeļkurzemē, kurā ienākuši kuģi no Anglijas, Holandes un Lībekas, vedot ogles, labību u.c. preces. Pirms Pirmā pasaules kara darbojās piecas ķilavu kūres, 20. gs. 20. - 30. gados ciemā zvejoja ap 55 zvejnieku. Sīkragā dzimusi lībiešu kultūras darbiniece Hilda Grīva (Cerbaha, 1910 - 1984), tālbraucējs kapteinis Kārlis Anbanks (1884 – 1937), baptistu mācītājs Kārlis Lāceklis (1904 - 1970), lībiešu valodas un tradīciju zinātājs Pēteris Dambergs (1909 - 1987), dzimusi grafiķe Baiba Damberga (1957). Mūsdienās Sīkrags ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Ciemu šķērso Mazbānīša velomaršruts ar piemiņas akmeni stacijas vietā. Sīkrags tāpat kā nākamie ciemi austrumu virzienā atrodas Slīteres Nacionālajā parkā.

Muzejs atrodas Ūe - Varblas muižas ēkā. Tas vēsta par apkārtnes dzīvi pagājušā gadsimta pirmajā pusē un Varblas pagasta vēsturi. Muzejā ir ierīkota arī rokdarbu istaba. Muižas graudu klētī var aplūkot senus darbarīkus un lauksaimniecības mašīnas. Ievērības cienīga ir agrīnā klasicisma stilā 1797. gadā no koka celtā galvenā muižas ēka. Katru gadu jūlijā šeit notiek tradicionālais rokdarbu gadatirgus.

Pēc 1939. gada 23. augustā noslēgtā neuzbrukšanas līguma starp Vāciju un PSRS, jeb Molotova—Ribentropa paktu, Latviju iekļauj PSRS interešu sfērā un jau 1939.gada oktobrī tiek parakstīts „draudzības un savstarpējās palīdzības līgums“, t.s. Bāzu līgums. Bāzu līguma ietvaros sāk būvēt PSRS militārās bāzes Latvijas teritorijā. Krasta aizsardzības baterijas gar Kurzemes piekrasti, tai skaitā Ventspilī, arī ir viena no minētajām militārajām bāzēm, kas tika izveidota savstarpējās draudzības rezultātā.

1939. gada novembrī Ventspilī ieradās Padomju armijas 35. inženieru un celtnieku bataljons. Cilvēki izvietojās teltīs pilsētas Dienvidos, Vasarnīcu ielas rajonā, kur ķērās klāt Ventspils 46. krasta aizsardzības celtniecībai, kurā ietilpst četras B-13 tipa lielgabalu pozīcijas. Netālu no lielgabalu pozīcijām, Mētru un Sila ielas rajonā tika izveidota kara pilsētiņa, kurā mitinājās virsnieki ar ģimenēm, kā arī pārējais, krasta aizsardzības bateriju apkalpojošais personāls. Līdz kara sākumam krasta aizsardzības baterija tika pabeigta un bija kaujas gatavībā. 1941. gada 24. jūnijā Ventspils ostai centās uzbrukt vācu torpēdkuteri, bet ar 46. krasta aizsardzības baterijas pretuguns palīdzību, ienaidnieks tika padzīts, tā arī bija pirmā šīs baterijas kauja. 28. jūnija rītā, pēc saņemtās  pavēles, lielgabali tika uzspridzināti, un kareivji pameta pilsētu.

Ventspils pilsētas administratīvajā teritorijā esošais 46. krasta aizsardzības baterijas uguns koriģēšanas tornis atjaunots 2020.gadā "Militārais mantojums" (Interreg Est-Lat156) projekta ietvaros.