Atpūta laukos
3201-3220 / 4347
Nr Nosaukums Apraksts
N/A

Alūksnes Jaunā pils celta 19. gs. vidū, viens no ievērojamākajiem vēlās Tjūdoru neogotikas arhitektūras pieminekļiem Latvijā.

Pils iekštelpas sevī slēpj dažādu arhitektūras stilu mākslinieciskos sienu un griestu gleznojumus, no kuriem daļa ir atsegta.

Pils telpās ir iekārtots un Alūksnes muzejs ar ekspozīcijām par pilsētas kultūrvēsturiskā mantojuma īpatnībām un tā daudzveidību un Dabas muzejs “Vides labirints”.

Pie pilis piegulošais Muižas parks ir veidots kā dabisks ainavu parks, kas kalpo kā lieliska izvēle mierpilnai pastaigai. Tas ieskauj tādus mazās arhitektūras meistardarbus, kā Aleksandra paviljons, sengrieķu Vēju dieva Eola templis, Putnu paviljons, granīta obelisks, Pomonas templis, baronu dzimtas mauzolejs un no viena granīta gabala veidots strūklakas baseins un granīta soli.
N/A

1991. gadā dibinātais Žemaitijas Nacionālais parks (Žemaitijos Nacionalinis parkas) atrodas Žemaitijas augstienes ziemeļrietumu daļā. Tā reljefu ir veidojis ledājs pirms aptuveni 12 000 gadu. Parks veidots ezeru, upju, mitrāju un mežu ekosistēmu, kā arī žemaišu kultūrvides aizsardzībai. Parkā atrodas Žemaitijas vēsturiskā novada lielākais ezers – Plateļu (Platelių), kas ir izraibināts ar pussalām, līčiem un salām. Ezeri kopumā aizņem ap 7 % no parka teritorijas, bet meži – aptuveni 45 %. Vecu priežu un egļu meži, kā arī jauktie meži ir viena no parka nozīmīgākajām dabas vērtībām. Vairākās vietās Nacionālajā parkā ir sastopami mitrāji, kas ir svarīga dzīves vide retām un aizsargājamām augu un dzīvnieku sugām. Kopumā nacionālajā parkā ir konstatēta 1031 augu suga un ap 2500 dzīvnieku, t.sk. bezmugurkaulnieku sugas. Plateļu (Platelių) ezera piekraste ir populāra atpūtas vieta, īpaši vasaras laikā. Parka teritorijā atrodas daudzi populāri tūrisma objekti, izveidoti kājāmgājēju un velomaršruti. Populārākie kultūras pasākumi ir Meteņu (Užgavėnės) un saulgriežu svinēšana, kā arī reliģiskie svētki, kas notiek Žemaišu Kalvarija (Žemaičių Kalvarija) ciemā. Apmeklētāju centrs atrodas Plateļu pilsētas centrā.
N/A
Idumejas augstienes augstākais reljefa virsmas punkts - Zilais kalns ir izteikts ar mežu apaudzis lielpaugurs, no kura paveras telpiski „šaura” ainava uz augstienes ziemeļdaļu un Burtnieka līdzenumu. Liegums veidots aizsargājamu biotopu – gravu, nogāžu un boreālo (ziemeļu) mežu, kā arī atsevišķu sugu aizsardzībai. Zilais kalns ir arī populārs tūrisma objekts, tā piekājē izveidota autostāvvieta. Teritorija no tūrisma viedokļa ir labiekārtota
N/A

Latviskais pirts rituāls ozola ieskautā lauku pirtiņā. Pirts procedūrās tiek izmantoti dabīgi un pašgatavoti materiāli (augu un zaru slotiņas, skrubīši, lāvas paklājiņi, tējas u.tml.), skaņu instrumenti (sajūtu bunga, zvanga, lietus koki, zvaniņi u.c.), klūgu slotiņas, latviešu tautas dziesmas, labi un stipri vārdi.
N/A

Sala Nemunas deltā. Entogrāfiskais muzejs, Uostadvaris bāka, putnu vērošanas tornis.
N/A

Amatnieks piedāvā stāstījumu par podniecības vēsturi, demonstrē amatu darbībā. Keramikas darbus var pasūtīt un iegādāties. Vienreiz gadā (jūlijā) kurina kambarkrāsni (t.s. naborigama), kas atrodas pie Salacgrīvas Mākslas skolas.
N/A
1 diena

Tūrisma gide Ineta Jansone piedāvā ekskursijas grupām uz Melnalkšņu dumbrāja laipu. Melnalkšņu dumbrāja laipa ir viena no īsākajām un interesantākajām takām Ķemeru nacionālajā parkā (600 m). Melnalkšņu dumbrājā Vēršupītes krastos novērojami dabiskam mežam raksturīgi elementi – jauni, kā arī veci un dobumaini koki, kritalas, sausoņi, ciņi. Daudzveidīga ir meža putnu fauna. Jebkurā gadalaikā melnalkšņu dumbrājs ir īpašs. Taču visā krāšņumā dumbrājs atklājas tieši pavasarī. Vēršupītes pālu laikā ūdeņi pārklāj lielāko dumbrāja daļu, bet visapkārt zied zeltainās purenes, gaiss vibrē no putnu dziesmām un dzeņu bungošanas.
N/A

Ātrās apkalpošanas kafejnīcas ar plašu ēdienu sortimentu visas dienas garumā. Sortimentā iekļauti latviešu nacionālie ēdieni, kā arī citu tautu ēdieni. Izbraukuma banketi, dažādu viesību mielasti, semināru apkalpošana, sporta spēļu un sporta nometņu ēdināšana. 
N/A

Atrodas dienvidos no Jēkabpils, Radžu smilšu – grants karjera (Radžu ūdenskrātuve) ziemeļaustrumu daļā. Interesanti, ka akmens „atrasts” karjera izstrādes laikā. Radžu akmens tiek vērtēts kā otrs lielākais Latvijas dižakmens (tilpums ~ 100 m3). Karjera ziemeļu daļā izveidots Jēkabpils Meža parks – populāra pilsētnieku atpūtas, pastaigu un sportošanas vieta. Radžu ūdenskrātuves pludmalei 2012. g. piešķirts Zilais karogs.
N/A

Meža večas ģimenes parks izveidojies starp Kaikas kupolveidīgajiem pauguriem, un sastāv no vairākām viensētām, kas piedāvā uzzināt par dabai tuvu, veselīgu dzīvesveidu un tautas medicīnu. Katrai viensētai ir sagatavota sava programma, kur apmeklētāji var iepazīties ar ārstniecības augiem, ārstēšanu ar dēlēm, bišu un sēņu noslēpumaino pasauli, izjust buramvārdu un meditāciju vietu ietekmi uz sevi. Te māca gatavot ēdienus no nezālēm, cept maizi un taisīt garšaugu maisījumus. Ar viensētām var iepazīties arī individuālie apmeklētāji.
N/A

Līdz ar kūrorta Neibāde izveidi 1823. gadā, aizsākās rūpes par viesu atpūtu. Parku, kas veidots angļu stilā, radīja dārznieks Akerbergs, kuru barons Augusts fon  Pistolkorss atveda no Igaunijas. 20.gadsimta 20.-30. gados Pēterupes – Neibādes jūrmalas palīdzības un labierīcības biedrība rūpējās par karā nopostītā kūrorta pieminekļa un parka rūpīgu atjaunošanu un kopšanu, Saulkrastu izdaiļošanu, organizēja sarīkojumus, nodibināja teātri un kori, kuru vadīja Olga Cīrule. Saulkrastu estrādē vienmēr ir notikuši svētki. Īpaši izceļams 1933. gada 16. jūlijs, kad estrādē atzīmēja Neibādes un Pēterupes pārdēvēšanu par Saulkrastiem. Estrāde vairākkārt tika pārbūvēta un uzlabota. Gan padomju laikā, gan arī vēlāk šī vieta ir vietējo cilvēku satikšanās vieta gan priecīgos brīžos, gan pārmaiņu brīžos, gan atceres brīžos. Estrādē ir meklējami pirmsākumi Tautas Frontes Saulkrastu nodaļas veidošanai. Šobrīd estrāde ir pulcēšanās vieta vasarā nedēļas nogalēs apmeklējot dažādus pasākumus. Katru gadu šeit notiek Saulkrastu pilsētas svētku koncerts. (Avots: Saulkrastu TIC)
N/A
Lubānas ieplakām, kas pieguļ Lubāna rietumu – dienvidrietumu daļai raksturīgi maz izmainīti mežu un purvu kompleksi, kuros ligzdo daudzas retas un aizsargājamas putnu sugas. Šeit sastopami daudzi reti un aizsargājami biotopi. Teritoriju var apskatīt "no malas", pārvietojoties pa Lubāna dambju sistēmu.
N/A

Atrodas Sēlijas paugurvaļņa vienā no augstākajiem punktiem – Borīškalnā. No atjaunotā torņa pārskatāms Saukas ezers un tam pieguļošie meži un lauksaimniecības zemes. Netālu – zemnieku saimniecība „Kalna Ļūdāni”, kuras saimnieks ar mājlopu palīdzību veido un uztur apkārtnes ainavu.
N/A
Dūņu reģenerācijas dīķi – vieta, kur tiek deponētas kūrorta rehabilitācijas centrā „Jaunķemeri” izmantotās dūņas.
N/A

Embūtes dabas parks, saukts par Embūtes senleju, ir viena no skaistākajām, interesantākajām un noslēpumainākajām Kurzemes vietām. Nav Latvijā otras tādas vietas, kur ieejas vārtus dabas parka teritorijā simbolizē stilizēti zobeni ar vairogiem ceļa abās pusēs, radot mītisku un cienījamu noskaņu. Par Embūtes apkārtnes vēsturi stāsta daudzas teikas un leģendas. Viena no pazīstamākajām ir romantiskā teika par kuršu vadoņa Induļa un vācu komtura meitas Ārijas mīlestību. Vietā, kur viņi pirmoreiz tikušies joprojām atrodas Ārijas un Induļa ozoli.

Embūtes dabā parkā ieteicams apskatīt - ekotūrisma taku, Embūtes viduslaiku pilsdrupas, Embūtes luterāņu baznīcas mūrus, Induļa pilskalnu, Pilskalna avotiņu, Induļa un Ārijas ozolu. Dabas parks aprīkots ar labiekārtotu pastaigu taku, skatu platformām, skatu torni, labierīcībām un atpūtas vietu.
N/A

Viens no Bigauņciema savdabīgākajiem vēstures objektiem. Tas sākas jūras krastā, turpinās kā tāda paša nosaukuma iela, šķērso Vecsloceni (tilta nav, bet kājāmgājēji un velobraucēji var tikt pāri) un kā meža ceļš aizstiepjas līdz Melnezeram.
N/A
Latvijas augstākajā un Baltijas otrā augstākajā punktā, diemžēl atrodas tikai torņa grausts! Tādēļ labākie skatu punkti jāmeklē pašam. Tie daļēji atklāsies no torņa apkārtnes un slēpošanas trasēm, īpaši no Lielā un Mazā Golgāta. Vērts izstaigāt arī Gaiziņkalna dabas taku.
N/A
2 dienas

Šim maršrutam raksturīgs mainīgs kulināro garšu piedzīvojums, kas papildināts ar populārāko tūristu piesaistes vietu apskati Igaunijas Dienvidu daļā. Jums būs iespēja apmeklēt Võru un Rõuge, izbaudīt DienvidIgaunijas burvīgās ainavas Haanjas Dabas parkā, raugoties no Suur Munamägi (Lielā Munameģa) - lielākās augstienes Baltijā. Jūs sirsnīgi pārsteigs Setomaa, Setu zeme - etniska un kultūrvēsturiska minoritāte, kas turpina savas unikālās mantojuma tradīcijas. Setomaa apkārtne ir apdzīvota vairāk nekā 8 400 gadu, tādējādi tai kļūstot par vienu no vecākajām cilvēku apmetnēm Igaunijā. Šī maršruta laikā jums būs iespēja izgaršot Igaunijas vīnus, kas ražoti no vietēji audzētām ogām un augļiem, aplūkot kazu fermu, kur tiek piedāvāts izcils kazas siers un pasniegta sātīga lauku maltīte kārtīgā lauku sētā. 

Maršruta sākums un noslēgums ir Tartu, taču tas var tikt mainīts un pagarināts līdz vai no Tallinas un Rīgas.
N/A

“Rūme” - vieta Sēlijā, Zasā, kur tiekas radoši amatnieki un īsti Sēlijas zinātāji, kas lepojas ar savu sēļu mēli un sēļu tērpiem. Tieši šajā amatniecības centrā bieži vien amatnieki atrāda savus darba augļus, un cilvēki pulcējas uz dažādiem pasākumiem.
N/A

Agrākais mājas nosaukums bija „Forstei” (tulkojumā nozīmē  mežziņa  māja). Tā celta, izmantojot vecās Bīriņu pils baļķus. Ēkas pirmais īpašnieks bija Bīriņu muižas barons Aleksandrs Aleksejs fon Pistolkorss. Tajā dzīvoja muižas virsmežzinis Pauls Moltrehts, vienlaicīgi tā bija virsmežziņa darba, dzīves vieta un muižas medību māja. Ēka vairākkārt pārbūvēta. Līdzīgu izskatu patreizējam un arī simboliskos brieža ragus tā iegūst 1891. gadā. Neatkarīgās Latvijas laikā mājai tika latviskots nosaukums – „Meža māja”. Vairākkārt mainījušies arī tās īpašnieki. 30. gados tā kļūst par kultūras un mākslas darbinieku atpūtas mītni. Šeit 1937.  gadā vasaru pavadīja komponists  Alfrēds Kalniņš,  strādājot  pie  pirmās  latviešu  operas  “Baņuta” partitūras interpretācijas otrajam iestudējumam. Pēckara periodā No 1945.gad līdz 1956. gadam ēkā atradās Saulkrastu Ciema Padome, Saulkrastu rajona laikā Tautas izglītības nodaļa. Pēc tam uz ēku no Jūrmalas tika pārcelta bērnu sanatorija „Ugunskurs”, kura vēlāk pārdēvēta Saulkrastu vārdā. Šobrīd ēka ir privātīpašums. (Avots: Saulkrastu TIC)